1. Article

Apstrīdētā norma noteica, ka no 2021. gada 15. novembra Saeimas darbā ir tiesīgs piedalīties tikai tāds Saeimas deputāts, kurš šajā likumā noteiktajā kārtībā ir uzrādījis sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, kā arī deputāts, kurš saņēmis klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai konsīlija atzinumu par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku un uzrādījis sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa rezultātu (turpmāk - sertifikāts). No apstrīdētās normas izrietēja Saeimas deputāta pienākums vakcinēties un iegūt sertifikātu, lai viņš varētu piedalīties Saeimas darbā jeb Saeimas, Saeimas komisiju, speciāli izveidoto komisiju, apakškomisiju, deputātu grupu, deputātu darba grupu, Frakciju padomes un Saeimas Prezidija sēdēs, citos Saeimas vai Saeimas struktūrvienību organizētos pasākumos, kā arī Saeimas ārpolitiskajā darbībā. Ar apstrīdēto normu Saeima noteica jaunu priekšnoteikumu Saeimas deputāta dalībai Saeimas darbā. Pieteikuma iesniedzēja bija Saeimas deputāte, kura atteicās vakcinēties, tādēļ no Saeimas darba tika atstādināta. Tādējādi pieteikuma priekšmets bija Saeimas deputātam noteiktā vakcinācijas pienākuma un tā neizpildes tiesisko seku - lieguma piedalīties Saeimas darbā - satversmības izvērtējums. Proti, lietas pamatā bija tieši personai Satversmes 96. pantā noteikto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošana, nosakot tai pienākumu vakcinēties jeb rīkoties ar savu fizisko ķermeni pretēji pašas personas subjektīvajai gribai. Vienīgi no šā ierobežojuma izrietēja tālākais personas - nu jau kā Saeimas deputāta - tiesību ierobežojums. Satversmes tiesai bija jāievēro tas, ka apstrīdētā norma pieprasa Saeimas deputāta izvēli starp Satversmes 96. pantā nostiprināto tiesību īstenošanu un Satversmes 101. pantā noteikto pārstāvības pienākumu, respektīvi, amata izpildi, un neviena no abām šīm pamattiesībām nebija skatāma atrauti. Tomēr Satversmes tiesa izvērtēja tikai apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. pantam. Šāda pieeja tika izraudzīta, balstoties uz tiesas secinājumu, ka lietas dalībnieku argumenti attiecoties tikai uz to, vai ierobežojums, kas liedza Pieteikuma iesniedzējai piedalīties Saeimas darbā, bija tiesisks (sk. sprieduma 14. punktu). Tam nevaru piekrist, jo gan Pieteikuma iesniedzēja, gan institūcija, kas izdeva apstrīdēto aktu, - Saeima - izteica daudzus un dažādus argumentus par Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojuma satversmību (sk. pieteikuma 30.-46. lp. un Saeimas atbildes raksta 1.1. punktu lietas materiālu 2.-27. lp.).