3. Article

Šajā lietā spriedumā būtu bijis svarīgi uzsvērt, ka Saeima ir konstitucionāls valsts varas orgāns, kas īsteno tiešu tautas pārstāvību. Saskaņā ar Satversmes 2. pantu Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Savukārt saskaņā ar Satversmes 5. un 6. pantu Saeimu veido Saeimas deputāti, kas tiek ievēlēti kā visas tautas priekšstāvji un kopumā veido tautas pārstāvniecību (reprezentatīvās demokrātijas princips). Satversmes 5. pantā atspoguļotais Saeimas deputāta kā tautas priekšstāvja konstitucionāli tiesiskais statuss ir Saeimas kā orgāna, kas pārstāvības ceļā īsteno no Latvijas tautas izrietošo suverēno varu, pamatā. Saskaņā ar Satversmes 21. pantu Saeimai ir tiesības pašai noteikt savu iekšējo darbību un kārtību. Tā ir īpaša Saeimas kā konstitucionāla valsts varas orgāna autonomijas izpausme - vara noteikt pašai savu, no Ministru kabineta vai citām valsts iestādēm neatkarīgu iekšējās darbības organizāciju un kārtību. Nedz konstitucionālo valsts varas orgānu vadītāju sanāksme, nedz Ministru kabinets, nedz citas valsts pārvaldes iestādes līdz apstrīdētās normas izdošanai nebija noteikušas Saeimas deputātiem vakcinācijas pienākumu un to nebija tiesīgas darīt. To noteica pati Saeima ar apstrīdēto normu, turklāt kopsakarā ar vakcinācijas pienākuma neizpildes sekām - liegumu piedalīties Saeimas darbā un tātad arī pildīt deputāta amata pienākumus. Saeima savu kompetenci (uzdevumus un tiesības) īsteno tikai tādā veidā, ka visi Saeimas deputāti rīkojas kopīgi, nevis kādai Saeimas deputātu grupai (piemēram, parlamentārajam vairākumam) rīkojoties atsevišķi. Tādēļ ikviens Saeimas deputāts ir tiesīgs piedalīties Saeimas darbībā, Saeimā notiekošajās diskusijās un lēmumu pieņemšanā. Jāuzsver, ka Saeimas deputāta tiesības, kas izriet no Saeimas deputāta konstitucionāli tiesiskā statusa, ir noteiktas Satversmē, tādēļ Saeimas iekšējās darbības un kārtības normas var tikai regulēt veidu, kādā šīs tiesības tiek īstenotas. Ņemot vērā to, ka ikvienam Saeimas deputātam ir jābūt līdzvērtīgām tiesībām Saeimā pārstāvēt savus politiskos uzskatus, šo tiesību īstenošana ir savstarpēji saskaņojama tā, lai Saeima būtu spējīga darboties. Tas var prasīt arī atsevišķu Saeimas deputāta amata tiesību ierobežojumus. Piemēram, Saeimas debatēs var tikt noteikts (ierobežots) runas laiks vai saturs, lai Saeimas darbs nezaudētu savu lietišķo raksturu un atsevišķs deputāts, īstenojot savas deputāta tiesības, neapdraudētu Saeimas pārstāvniecisko raksturu un funkcionēšanu. Atsevišķa Saeimas deputāta tiesības ar Saeimas iekšējiem darbības un kārtības noteikumiem var ierobežot tikai leģitīma - ar Saeimas darbības nodrošināšanu saistīta - mērķa labad. Ar Saeimas deputāta privāto dzīvi saistīts mērķis nevar būt leģitīms, piemēram, deputāta pienākumu izpildi ierobežojot tiem, kas nav laulājušies, nenēsā bikses vai ikdienā nebrauc uz Saeimu ar velosipēdu. Visbeidzot, pat gadījumos, ja pastāv ar Saeimas darbību saistīts leģitīms mērķis, tad šādam ierobežojumam jābūt samērīgam.