4. Article

Uzskatu, ka viens no šādiem politiskiem apsvērumiem, kura vērtēšanai lietā bija piešķirama lielāka nozīme, ir tautas uzticība Saeimai. Uz to tiesas sēdē norādīja arī vairākas pieaicinātās personas - ārsti un medicīnas tiesību speciālisti. Piemēram, Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvis J. Perevoščikovs norādīja, ka sabiedrība seko līderiem, un, valstī uzsākot vakcināciju, politiķi ar savu piemēru parāda, ka vakcinācija ir droša, efektīva un nepieciešama sabiedrībai. Arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pulmonologs, invazīvās pneimonoloģijas kabineta vadītājs A. Zariņš uzsvēra, ka Saeimas deputātam bija jābūt tam, kurš rāda sabiedrībai piemēru. Savukārt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore, vadošā pētniece S. Olsena vērsa uzmanību uz to, ka valsts varas pārstāvjiem ir ne tikai tiesības tikt ievēlētiem un pārstāvēt savus vēlētājus, bet arī pienākums rūpēties par sabiedrības veselību un drošību. Ja deputāts ir uzņēmies savus pienākumus, viņam jāņem vērā, ka privātie uzskati, kuri noteiktos apstākļos varētu radīt risku citiem cilvēkiem, var tikt ierobežoti. Demokrātiskā valstī valsts iestāžu darbinieku un amatpersonu solidaritātei ar pārējiem sabiedrības locekļiem grūtos apstākļos ir izšķiroša nozīme grūtību pārvarēšanā, citādi tas apdraud sabiedrību. Pētījumos par sociālo ietekmi uz cilvēku domāšanu ir atzīts, ka cilvēki, pieskaitot sevi kādai grupai, pieņem šīs grupas attieksmi un uzskatus. Grupas identitāte var tieši ietekmēt un pārliecināt personu, ka nostāja ir pamatota. Citu, sev līdzīgo cilvēku piekrišana vairo subjektīvo pārliecību par to, ka kopīgā attieksme atspoguļo ārējo realitāti un jautājuma objektīvo patiesību (Wood W. Attitude Change: Persuasion and Social Influence. Annual Review of Psychology, 2000, pp. 557-558). Tieši līderi rada kopīgas sociālās identitātes sajūtu starp sekotājiem. Daudzi pētījumi liecina, ka cilvēki dod priekšroku līderiem, kuri veicina sajūtu, ka "mēs visi esam kopā". Bez šāda līdera pastāv risks, ka cilvēki izvairīsies no pilsoniskas rīcības un tā vietā pieņems filozofiju "katrs pats par sevi". Darbības, kas liek domāt, ka līderis nav gatavs dalīt saviem sekotājiem uzlikto slogu, var kaitēt viņa spējai ietekmēt sekotāju uzvedību (Van Bavel J., Willer R. and others. Using social and behavioural science to support COVID-19 pandemic response. Nature human behavior, 2020, p. 466). Nenoliedzami, Covid-19 krīzes pārvarēšanā tieši sabiedrības vienotībai un solidaritātei bija ļoti liela nozīme. Līdz ar to svarīga bija arī tāda līderu rīcība, kas ar savu piemēru veicināja tādu sabiedrības uzvedību, kas vērsta uz ārkārtējās situācijas pārvarēšanu, nevis ir tai pretēja. Tādējādi uzskatu, ka Saeimas deputātu izrādītā priekšzīme un to seku uzņemšanās, kuras tie paredzēja arī citiem sabiedrības locekļiem, bija ļoti būtiska. Varu piekrist Saeimas Prezidijam sniegtajam lietpratēja atzinumam, ka "demokrātiskā tiesiskā valstī sagaidāms, ka valsts konstitucionālo orgānu amatpersonas un Saeimas deputāti kā tautas priekšstāvji rādīs priekšzīmi un paraugu apdraudējuma pārvarēšanā un spēkā esošo likumisko prasību ievērošanā" (Pleps J. Rīkojumā paredzētie ierobežojumi vispārēji attiecas uz visu valsts konstitucionālo orgānu amatpersonām. Jurista Vārds, 02.11.2021., Nr. 44(1206)). Covid-19 krīzes pārvarēšanai tika noteiktas dažādas epidemioloģiskās drošības prasības gan attiecībā uz visu sabiedrību kopumā, gan atsevišķām sabiedrības grupām. Valsts prezidenta 2020. gada 3. marta paziņojuma Nr. 8 "Valsts konstitucionālo orgānu darbības pamatprincipi ārkārtējā situācijā" 9. punktā turklāt noteikts ikviena iedzīvotāja pienākums pildīt visus noteikumus, kas tiek izdoti sakarā ar ārkārtējo situāciju. Ja šāds pienākums ir noteikts ikvienam iedzīvotājam, ir saprātīgi sagaidāms, ka šos noteikumus pildīs arī valsts amatpersonas, tostarp deputāti. Līdz ar to, manuprāt, deputāta tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis bija arī demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība, jo bez uzticēšanās Saeimai to ir neiespējami pilnvērtīgi īstenot. Šā leģitīmā mērķa noraidīšana Spriedumā bija pārsteidzīga, jo ietekmēja samērīguma izvērtēšanu un liedza ņemt vērā būtiskus likumdevēja apsvērumus.