8. Article — negarantē ārzemniekam absolūtas tiesības netikt

izraidītam no valsts arī tad, ja persona šajā valstī ir dzīvojusi ilgstoši vai pat tajā piedzimusi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 18. oktobra sprieduma lietā "Üner v. The Netherlands", pieteikums Nr. 46410/99, 55. punktu). Tomēr tad, ja persona ir uzturējusies valstī, pamatojoties uz uzturēšanās atļauju, tās anulēšana un attiecīgi iespējamā personas izraidīšana no valsts var personai ierobežot Konvencijas 8. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā "Hoti v. Croatia", pieteikums Nr. 63311/14, 115. punktu). Proti, lai gan ne visos gadījumos personas iespējamā izraidīšana no valsts ierobežo tās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, atsevišķa uzmanība ir jāpievērš tām personām, kuras konkrētajā valstī ir dzīvojušas pastāvīgi. Tā kā Konvencijas 8. pants aizsargā arī personas tiesības veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un sabiedrību un dažkārt var ietvert indivīda sociālās identitātes aspektus, sociālo saišu kopums starp personām, kuras pastāvīgi dzīvojušas valstī, un sabiedrību, kurā šīs personas dzīvo, ir daļa no jēdziena "privātā dzīve". Tādējādi šādu personu izraidīšana ir iejaukšanās to tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 24. marta lēmuma lietā "Kerkez v. Germany", pieteikums Nr. 37074/13, 25. punktu). Līdz ar to secināms, ka arī Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var tikt ierobežotas tad, ja tiesību norma paredz izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanu un attiecīgi tai, iespējams, sekojošu izraidīšanu no valsts un tas attiecas uz tādu personu, kura ir pastāvīgi dzīvojusi Latvijā, kā arī šeit izveidojusi sociālās saiknes. Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kas pastāvīgi uzturējušies Latvijas teritorijā uz tiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pamata. Apstrīdētā norma nosaka brīdi, līdz kuram izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga, un būtībā norāda, ka pēc šā brīža minētā atļauja zaudē spēku. Lai persona iegūtu jaunu tiesisko pamatu, uz kura tā varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, tai ir jāizpilda attiecīgas prasības. Lai iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, personai saskaņā ar likuma "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu" 3. panta pirmo daļu ir jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude, kā arī jāizpilda prasības, kas saistītas ar pietiekamiem finanšu līdzekļiem un nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā. Tāpat personai ir iespēja arī turpmāk uzturēties Latvijā, ja tā iegūst jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punktu, atļauju uzturēties Latvijā saskaņā ar šo pārejas noteikumu 58.6 punktu vai jebkuru citu uzturēšanās atļauju, ja vien tiek izpildītas šo atļauju iegūšanai noteiktās prasības. Lai gan apstrīdētā norma neregulē personas izraidīšanu no valsts, tomēr personai, kura neiegūst jaunu tiesisko pamatu, uz kura tā varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, izraidīšana varētu būt šādā situācijā iespējamās sekas. Tādējādi apstrīdētā norma un no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana ietekmē personas jau iegūtās tiesības un visas tās sociālās saites ar sabiedrību, kurā šī persona pastāvīgi dzīvojusi. Līdz ar to apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējiem ierobežo Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. 17. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību, visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2022-08-01 13. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka izskatāmajā lietā tā nevērtēs to, vai Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2022. gada 24. septembra līdz 2023. gada 19. aprīlim, atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. Tāpēc, noskaidrojot to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesa vērtēs tikai apsvērumus, kas saistīti ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punktu redakcijā, kas ir spēkā no 2023. gada 20. aprīļa. 17.1. Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts tā spēkā esošajā redakcijā tika pieņemts 2023. gada 5. aprīlī ar likumu "Grozījumi Imigrācijas likumā", kas tika izsludināts 2023. gada 6. aprīlī oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 69A un stājās spēkā 2023. gada 20. aprīlī. Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. 17.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma joprojām neesot skaidra, jo liedzot Pieteikumu iesniedzējiem izprast savas tiesības un pienākumus. Prasības Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai esot ietvertas arī Imigrācijas likuma pārejas noteikumos, nevis tikai likumā "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā", kas regulē šā statusa piešķiršanu. Ja kāds jautājums ir noregulēts vairākos normatīvajos aktos un apstrīdētā norma ir saprotama kopsakarā ar citām normām, tas nav pamats uzskatīt, ka apstrīdētās normas saturs būtu pārāk neskaidrs (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01 15. punktu). Tādējādi tas vien, ka Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu regulē gan apstrīdētā norma un citas Imigrācijas likuma normas, gan arī likums "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā", neliecina par to, ka apstrīdētā norma nebūtu skaidra. Apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. 17.3. Pieteikumu iesniedzēji izsaka šaubas par to, vai apstrīdētā norma pieņemta, ievērojot labas likumdošanas principu. Neesot vērtēts tas, vai iestāžu kapacitāte ļaus izpildīt apstrīdētajā normā noteikto. Tāpat apstrīdētā norma esot pieņemta steidzamības kārtībā un viss likumdošanas process aizņēmis tikai piecas darba dienas. Turklāt likumdevējs bieži grozījis tiesisko regulējumu un Pieteikumu iesniedzēji neesot varējuši sagatavoties un veikt nepieciešamās darbības jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai. Visbeidzot, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, neesot vērtējis tās atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām - Satversmei un Konvencijai. Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par iestāžu kapacitāti nav saistīti ar apstrīdēto normu tās spēkā esošajā redakcijā, un Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izvērtējis iestāžu kapacitāti un pārliecinājies, ka tās spēs veikt visus attiecīgos pasākumus. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši Saeimas autonomijas principam likumdevējam ir rīcības brīvība un tas ir tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus par kāda likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 7. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-20-01 16.2. punktu). Noteicošais ir tas, vai likumdošanas procesā ir ievērotas tiesību normas un vai deputātiem bija iespējams īstenot tiem paredzētās tiesības iesniegt priekšlikumus likumprojektam. Satversmes tiesa konstatē, ka priekšlikumus iesniedza gan atsevišķi Saeimas deputāti, gan frakcijas, gan Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, gan Saeimas Juridiskais birojs. Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši uz citiem apstākļiem, kas liecinātu par labas likumdošanas principa pārkāpumu tā iemesla dēļ, ka likumprojekts tika izskatīts steidzamības kārtībā. Arī Satversmes tiesa šādus apstākļus nekonstatē. Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Lai gan tiesiskā regulējuma grozīšana var ietekmēt tiesisko stabilitāti, tomēr likumdevējam ir tiesības to pilnveidot, lai sasniegtu paredzēto mērķi. Savukārt tas, vai apstrīdētajā normā paredzētais laikposms, kādā personai jāizpilda noteiktie pienākumi, lai tā iegūtu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā, ir atbilstošs, jāvērtē, pārbaudot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Apstrīdētās normas izstrādes materiālos nav tieši norādīts, ka tās pieņemšanas laikā īpaša uzmanība būtu tikusi pievērsta pieteikumos norādītajām Satversmes un Konvencijas normām. Taču no lietas materiāliem kopumā izriet un arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē apliecināja, ka likumdevējs ir vērtējis apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. 18. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību un citu personu tiesības. Proti, apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai preventīvi mazinātu iespējamos drošības riskus, kas saistīti ar Krievijas Federācijas uzsākto karadarbību Ukrainā, kā arī stiprinātu valsts valodas konstitucionālo nozīmi. Pieteikumu iesniedzēji piekrīt, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības stiprināšana. Lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un kāds ir šis mērķis, jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma attiecas tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Tieši viņiem ir jāizpilda tiesību normās ietvertās prasības un jāiegūst jauns tiesiskais pamats, lai varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā. 18.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 2. punktu). Saskaņā ar "Nacionālās drošības koncepciju 2023" valsts pastāvēšana ir atkarīga ne tikai no valsts, bet arī no visu Latvijas iedzīvotāju atbildīgas attieksmes pret valsti un tās drošību. Pienākums garantēt nacionālo drošību ir saistīts gan ar iekšējiem, gan ārējiem riskiem. Šādos apstākļos tieši tiesiskais regulējums imigrācijas jomā ir viens no veidiem, kādos valsts var mazināt drošības riskus. Valsts šajā jomā bauda noteiktu rīcības brīvību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 12. janvāra sprieduma lietā "Abuhmaid v. Ukraine", pieteikums Nr. 31183/13, 120. punktu). Valstij ir rīcības brīvība izvērtēt dažādus ar valsts drošību saistītus riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai reaģētu uz šādiem riskiem. Vērtējot tiesību normā ietvertu personas pamattiesību ierobežojumu, ir jāņem vērā ģeopolitiskais konteksts (sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2022-33-01 16. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 23. maija lēmuma lietā "Gapoņenko pret Latviju", pieteikums Nr. 30237/18, 43. punktu). Ja tiesību normas, ņemot vērā ģeopolitisko kontekstu, ir pieņemtas nolūkā mazināt Latvijas valsts neatkarības un demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējuma riskus, tad tām ir leģitīmi mērķi, jo tās vērstas gan uz demokrātiskas valsts iekārtas, gan sabiedrības drošības aizsardzību. Likumprojekta anotācijā skaidrots, ka apstrīdētā norma ir pieņemta, ņemot vērā Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un ar to saistīto nepieciešamību stiprināt Latvijas valsts drošību. Jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā ietekmē Krievijas izaicinošās un agresīvās militārās un hibrīdās aktivitātes (sk. Saeimas 2020. gada 24. septembra paziņojumu "Par valsts aizsardzības koncepcijas apstiprināšanu"). Latvijas valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un dezinformācija (sk. Valsts drošības dienesta publisko pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību 2022. gadā. Pieejams: vdd.gov.lv; sk. arī Satversmes aizsardzības biroja 2022. gada darbības pārskatu. Pieejams: sab.gov.lv). Šajā sakarā jāņem vērā tas, ka personas, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, ir apzināti izvēlējušās nodibināt lojalitātes un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, kļūstot par šīs valsts pilsoņiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 30. novembra sprieduma lietā Nr. 2022-36-01 12.1. punktu). Riski, kas saistīti ar Krievijas Federācijas pilsonību, tiek ņemti vērā arī citās valstīs un Eiropas Savienības līmenī. Piemēram, Eiropas Savienība ir apturējusi ar Krievijas Federāciju noslēgto Nolīgumu par vīzu atvieglotu izsniegšanu Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas pilsoņiem (sk. Padomes 2022. gada 9. septembra lēmumu (ES) 2022/1500 par to, lai pilnībā apturētu Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Krievijas Federāciju par vīzu atvieglinātu izsniegšanu Eiropas Savienības un Krievijas Federācijas pilsoņiem piemērošanu). Tādējādi secināms, ka likumdevējs, ieviešot izmaiņas imigrācijas jomā, ir ņēmis vērā ģeopolitisko kontekstu un riskus, ko var radīt personas, kuru pilsonības valsts ir Krievijas Federācija. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir saistīts ar drošības risku mazināšanu un ir vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību. 18.2. Valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošana ir prasība, kas Krievijas Federācijas pilsoņiem jāizpilda, lai iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Latviešu valoda ir neatņemama konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. Valsts valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Turklāt Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība. Valstij ir pienākums attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu - latviešu valodu. Latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2. punktu). Līdz ar to tāds pamattiesību ierobežojums, kāds ietverts apstrīdētajā normā, ir vērsts uz valsts valodas stiprināšanu un aizsargā demokrātisku valsts iekārtu. Šāds regulējums ir vērsts arī uz to, lai aizsargātu Latvijas iedzīvotāju, tostarp valstspiederīgo, tiesības lietot valsts valodu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 30. punktu). Apstrīdētā norma attiecas uz personām, kuras ir pastāvīgi uzturējušās Latvijā un pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai personas, kas ikdienā vada savu dzīvi Latvijā, veido sociālās saiknes, strādā, iesaistās ikdienas saziņā ar citiem cilvēkiem, spētu lietot latviešu valodu vismaz pamata līmenī, un tādējādi tas aizsargā citu personu tiesības saziņā lietot valsts valodu. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums valsts valodas stiprināšanas aspektā ir vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzību. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. 19. Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. 19.1. Pēc tam, kad Krievijas uzsāktais karš Ukrainā 2022. gadā pārauga pilna mēroga iebrukumā, Saeima un vēlāk arī Eiropas Parlaments atzina Krieviju par terorismu atbalstošu valsti (sk. Saeimas 2022. gada 11. augusta paziņojumu "Par Krievijas Federācijas mērķtiecīgiem militāriem uzbrukumiem Ukrainas civiliedzīvotājiem un sabiedriskajai telpai" un Eiropas Parlamenta 2022. gada 23. novembra rezolūciju par Krievijas Federācijas atzīšanu par valsti, kas atbalsta terorismu (2022/2896(RSP)). Pieejama: europarl.europa.eu). Kā norādījusi Saeima un Tieslietu ministrija, procesā, kurā iegūstams jauns statuss, kas ļaus personām arī turpmāk uzturēties Latvijā, tiks padziļināti pārbaudīts katrs Krievijas Federācijas pilsonis, kurš iesniegs Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanai nepieciešamos dokumentus, un šādu statusu nepiešķirs personai, kas apdraud valsts drošību un to apliecina kompetentas drošības iestādes atzinums (sk. likuma "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā" 8. panta 4. punktu). Arī citu uzturēšanās atļauju iegūšanas procesā katra persona tiek individuāli pārbaudīta no jauna. Piemēram, lai persona iegūtu atļauju uzturēties Latvijā vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 un 58.6 punktu, tiek pārbaudīts, vai nav iestājies kāds no Imigrācijas likuma 36. panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina to, ka Krievijas Federācijas - valsts, kura ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti - pilsoņi var uzturēties Latvijas teritorijā tikai tādā gadījumā, ja tie neapdraud valsts drošību. Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāves vairākkārt norādīja, ka liela daļa Pieteikumu iesniedzēju esot pensijas vecuma sievietes un attiecīgi nekādi nevarētu apdraudēt valsts drošību. Tomēr jāņem vērā šajā spriedumā jau iepriekš minētais, ka pilsonība jebkurā gadījumā liecina par personas lojalitāti tās pilsonības valstij, kā arī ikvienam pilsonim neatkarīgi no vecuma vai dzimuma rada tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu pilsonības valsti. Tātad arī pārbaude, kurai pakļautas personas, kuras vēlas iegūt jaunu tiesisko pamatu turpināt uzturēšanos Latvijā, ir vērsta uz valsts drošības stiprināšanu, tādā veidā aizsargājot demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības drošību. 19.2. Lai persona iegūtu tiesisko pamatu, uz kura varētu arī turpmāk uzturēties Latvijā, piemēram, Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tai saskaņā ar Noteikumu Nr. 157 6. punktu ir jānokārto valsts valodas prasmes pārbaude vismaz A2 pakāpē. Centrs ir norādījis, ka persona, kas apguvusi valodu A2 pakāpē, spēj saprast atsevišķus teikumus un bieži lietotus izteicienus par aktuāliem sadzīves jautājumiem; spēj sazināties situācijās, kurās notiek vienkārša informācijas apmaiņa par zināmiem jautājumiem; spēj vienkāršos vārdos sniegt informāciju par sevi, tuvāko apkārtni, izteikt savas vajadzības, formulēt īsus jautājumus. Tātad apstrīdētā norma nodrošina to, ka personas, kas arī turpmāk vēlas pastāvīgi uzturēties Latvijā, zina latviešu valodu vismaz tādā līmenī, lai spētu publiskā un privātā saziņā komunicēt par vienkāršiem jautājumiem. Tādējādi tiek nodrošināts tas, ka ikviens Latvijas sabiedrības loceklis var ikdienā lietot valsts valodu, un tas, ka personai nav nepieciešams izmantot citu, nevis valsts valodu komunicēšanai par ikdienišķiem tematiem. Tādā veidā tiek aizsargātas arī citu cilvēku tiesības vērsties pie jebkura sabiedrības locekļa valsts valodā un attiecīgi aizsargāta arī demokrātiska valsts iekārta. Tāpat jāņem vērā, ka Valsts drošības dienesta veiktā analīze norāda uz būtisko kaitējumu sabiedrībai, ko nodarījusi Krievijas Federācija ar saviem ilgstoši pret Latviju vērstajiem informatīvās ietekmes pasākumiem (sk. Valsts drošības dienesta publisko pārskatu par Valsts drošības dienesta darbību 2022. gadā. Pieejams: vdd.gov.lv). Valsts valodas zināšanas vismaz pamata līmenī kopumā var atvieglot personai iespēju iegūt informāciju valsts valodā. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu - demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai. 20. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt ar vairākiem šādiem personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem: 1) ilgāks laikposms, kurā agrāk iegūtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja paliek spēkā, kā tas bija paredzēts Ministru kabineta izstrādātajā alternatīvā; 2) individuāla pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšana un katra gadījuma individuāla vērtēšana, pārbaudot, vai konkrētā persona neapdraud valsts drošību; 3) sankciju mehānisma ieviešana pret atsevišķiem Krievijas Federācijas pilsoņiem. Savukārt Saeima norāda, ka pirmais un otrais risinājums nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, bet nacionālas vai starptautiskas sankcijas acīmredzami nav uzskatāmas par saudzējošāku risinājumu. 20.1. Ministru kabineta izstrādātais likumprojekts paredzēja, ka apliecinājums par valsts valodas zināšanām personām jāiesniedz vienlaikus ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujas reģistrācijas dokumentu iesniegšanu, bet ne agrāk kā vienu gadu pēc likumprojektā iekļautā regulējuma stāšanās spēkā. Satversmes tiesai, pārbaudot to, vai nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ir jāievēro valsts plašā rīcības brīvība imigrācijas politikas veidošanā. Likumdevējs nepieciešamību pēc jauna tiesiskā pamata, uz kura persona varētu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā un kurš ietver arī valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu, ir saistījis ar demokrātiskas valsts iekārtas, sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzību. Kā jau iepriekš paskaidrots, apstrīdētās normas tika pieņemtas kā reakcija uz Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un kā pasākums pēc iespējas ātrākai tiesiskās situācijas noregulēšanai Latvijā. Tāpat viens no likumdevēja mērķiem bija panākt to, ka zināma sabiedrības daļa - Krievijas Federācijas pilsoņi, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma - apliecina to, ka zina valsts valodu vismaz pamata līmenī vai, ja nezina, pēc iespējas ātrāk to šādā līmenī apgūst. Šādos apstākļos ilgāks jauno prasību izpildei noteikts laikposms nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. 20.2. Attiecībā uz iespējamo indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošo līdzekli - katra gadījuma individuālu izvērtējumu valsts drošības apdraudējuma aspektā - Satversmes tiesa secina, ka pašlaik spēkā esošais tiesiskais regulējums tieši paredz detalizētu un individualizētu katra Krievijas Federācijas pilsoņa vērtēšanu. Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, procesā, kurā personas varēs iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu tiesisku pamatu uzturēties Latvijā, padziļināti tiks pārbaudīts katrs šādu vēlēšanos izteicis Krievijas Federācijas pilsonis un personai, kura apdraud valsts drošību, uzturēšanās atļauja netiks piešķirta. Ja jau likumdevējs iespējamo valsts drošības apdraudējumu ir sasaistījis ar Krievijas Federācijas pilsonību, tad par tikpat efektīvu risinājumu nevar atzīt tādu tiesisko regulējumu, kas paredzētu izņēmumus no noteikuma, ka visas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, kas Krievijas Federācijas pilsoņiem izsniegtas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, zaudē spēku. Visbeidzot, pamattiesību ierobežojums citstarp ir saistīts arī ar valsts valodas aizsardzību un stiprināšanu, tāpēc par personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli nevar uzskatīt atkāpes no pienākuma nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi A2 pakāpē, tostarp, piemēram, pienākumu apmeklēt latviešu valodas kursus. Šādi izņēmumi no apstrīdētajā normā noteiktās prasības nozīmētu to, ka likumdevēja norādītie leģitīmie mērķi netiks sasniegti tādā pašā kvalitātē, jo liela daļa Krievijas Federācijas pilsoņu turpinās uzturēties Latvijā bez valsts valodas pamatzināšanām. 20.3. Vērtējot Pieteikumu iesniedzēju norādīto iespējamo personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - nacionālo un starptautisko sankciju piemērošanu -, jāņem vērā apstrīdētās normas un sankciju mehānisma mērķi. Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 2. panta pirmā daļa noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt mieru, drošību un tiesiskumu atbilstoši Latvijas starptautiskajām saistībām un nacionālajām interesēm. Saskaņā ar šā likuma 3. pantu nacionālās sankcijas nosaka Ministru kabinets pēc savas iniciatīvas, kā arī pamatojoties uz ārlietu ministra vai Nacionālās drošības padomes priekšlikumu. No Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma regulējuma neizriet tas, ka ikviens pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata saņēmis Krievijas Federācijas pilsonis tiks pārbaudīts nolūkā noskaidrot, vai ir pamats viņam piemērot sankciju. Apstrīdētās normas mērķis, kā jau tika noskaidrots iepriekš, ir gan mazināt valsts drošības riskus, jaunas uzturēšanās atļaujas piešķiršanas procesā pārbaudot ikvienu Krievijas Federācijas pilsoni, gan arī stiprināt valsts valodas aizsardzību un veicināt tās izmantošanu ikdienā. Līdz ar to sankcijas nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums. Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. 21. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, nosakot, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas zaudē spēku, un dodot personām iespēju iegūt citu tiesisko pamatu, lai tās turpinātu uzturēties Latvijā, bija līdzsvarot Krievijas Federācijas pilsoņiem Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ar apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem - nodrošināt valsts drošību un valsts valodas aizsardzību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumiskajām interesēm - personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un sabiedrības gūto labumu no tā, ka tiek mazināts valsts drošības apdraudējums un tiek stiprināta valsts valodas aizsardzība. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību negarantē personai tiesības uz konkrēta veida uzturēšanās atļaujas saņemšanu, ja valsts piedāvātais risinājums ļauj attiecīgajai personai netraucēti īstenot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 17. janvāra sprieduma lietā "Aristimuño Mendizabal c. France", pieteikums Nr. 51431/99, 66. punktu). Īpaši tad, ja uzturēšanās atļauja dod personai tiesības uzturēties konkrētās valsts teritorijā un tur brīvi īstenot savas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, šādas atļaujas piešķiršana būtībā ir pietiekams pasākums Konvencijas 8. panta prasību izpildei. Šādos apstākļos piešķiramā statusa izvēle ir vienīgi valsts ziņā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 21. jūnija sprieduma lietā "Ramadan v. Malta", pieteikums Nr. 76136/12, 91. punktu). Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka personai Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai ir jāpierāda sava valsts valodas prasme, kā arī tas, ka tai ir pietiekami un regulāri ienākumi un tā ir Latvijā uzturējusies nepārtraukti arī pirms tam, kad apstrīdētā norma tika pieņemta. Tomēr jāņem vērā, ka personai, lai tā turpinātu uzturēties Latvijā arī bez Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa, ir dota iespēja iegūt cita veida uzturēšanās atļauju. Tāpēc Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma pēc būtības ļauj personai netraucēti īstenot savas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, iegūstot jaunu tiesisko pamatu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Tas aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, proti, persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laikposmā tiks saglabātas un reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Tomēr šis princips valstij neliedz tiesiskā veidā grozīt pastāvošo regulējumu, ņemot vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt radusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu). Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, uz kura pamata personai bija izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, varēja radīt personai tiesisko paļāvību, ka tā varēs arī turpmāk uzturēties Latvijā, ievērojot noteiktās prasības. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai, uzliekot personai pienākumu iegūt jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā un paredzot prasības tā iegūšanai, ir nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tika mainīts. Šajā ziņā nozīme ir tam, vai likumdevējs, grozot tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, lai persona varētu iegūt jaunu tiesisko pamatu, kas tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā. 21.1. Pēc Pirmo grozījumu spēkā stāšanās personai tika doti vairāk nekā 11 mēneši, lai tā iesniegtu apliecinājumu par valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu A2 pakāpē. Savukārt ar apstrīdēto normu, kā jau paskaidrots iepriekš, tika nodrošināta iespēja kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi vismaz divas reizes visiem, kuri izrādījuši vēlmi šādu pārbaudi kārtot, un attiecīgi pagarināts pastāvīgās uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš - līdz 2023. gada 31. decembrim vai līdz dienai, kad stājas spēkā galīgais nolēmums lietā par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa pieprasīšanu. Vēlāk, pieņemot Trešos grozījumus, likumdevējs pārejas noteikumus papildināja ar 58.6 un 58.8 punktu. Minētās tiesību normas nosaka: ja persona ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, ievērojot apstrīdētajā normā noteiktās prasības, bet līdz 2023. gada 30. novembrim to nav nokārtojusi vai ir konstatēts tas, ka persona valsts valodas prasmes pārbaudi nav kārtojusi attaisnojošu iemeslu dēļ, tai ir tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ko izsniedz uz diviem gadiem. Lai saņemtu šādu atļauju, personai jāapņemas atļaujas derīguma laikā apgūt valsts valodu. Tādējādi personai faktiski papildus tiek doti vēl divi gadi valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē un attiecīgi Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai. Centrs norādījis, ka latviešu valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk tiek paredzētas 240-300 stundas, ja personai nav priekšzināšanu A1 pakāpē. Tomēr, kā to tiesas sēdē norādīja Centra pārstāve, lielai daļai personu, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, valsts valodas zināšanas atbilst vismaz A1 pakāpei, jo šīs personas ir pastāvīgi dzīvojušas Latvijā. Konkrēti valodas apguvei A2 pakāpē visbiežāk noteiktais stundu skaits esot 120-150. Turklāt Valsts valodas centrs norādījis, ka jau apstrīdētajā normā valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai noteiktais termiņš ir bijis pietiekams un attiecīgās prasības šajā termiņā izpildīt objektīvi ir iespējams pat personām bez jebkādām priekšzināšanām. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši uz apstākļiem, kas var ietekmēt personas spējas nokārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, piemēram, uz vecumu un nepietiekamām datorprasmēm. Tomēr jāņem vērā, ka Noteikumos Nr. 157 ir noteikti gadījumi, kad persona nekārto valsts valodas prasmes pārbaudi, tostarp 7.6. apakšpunktā paredzēts, ka šo pārbaudi nekārto persona, kura ir sasniegusi 75 gadu vecumu. Centrs tiesas sēdē skaidroja un arī no Noteikumu Nr. 157 anotācijas izriet, ka izraudzītais vecuma slieksnis ir balstīts pētījumos. Savukārt saskaņā ar Noteikumu Nr. 157 9. punktu pārbaudi ar atvieglojumiem kārto personas, kurām ir funkcionēšanas ierobežojumi, kas minēti šo noteikumu 2. pielikumā. Kā norādījis Centrs, ņemot vērā iespējamību, ka personām rodas problēmas ar valodas uzdevumu izpildi datorā, tām tika sniegta papildu informācija par to, kur un kā jebkurš var izmēģināt latviešu valodas uzdevumu izpildi tiešsaistē. Turklāt uzdevumu izpildes veids neesot bijis noteicošais faktors pārbaudes sekmīgai nokārtošanai, jo visbiežāk pārbaude netiekot nokārtota nepietiekamas rakstītprasmes dēļ, bet rakstītprasmes uzdevumi netiekot veikti tiešsaistē. Centra pārstāvis tiesas sēdē paskaidroja, ka personām, kurām radušās problēmas ar valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošanu tiešsaistē, esot sniegts tehniskais atbalsts. Valodas apguves procesu ietekmē dažādi faktori, arī personas vecums, iepriekšējā valodu apguves pieredze, mācīšanās prasmes, motivācija un citi apstākļi. Tomēr jāņem vērā, ka Pieteikumu iesniedzēji un personas, uz kurām apstrīdētā norma attiecas, ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Ņemot to vērā, Satversmes tiesa secina, ka likumdevēja paredzētā iespēja valsts valodas prasmes pārbaudi kārtot vairākas reizes, kā arī termiņš, kas noteikts valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai A2 pakāpē, kura neprasa neko vairāk kā vienkāršotu saziņu par ikdienišķiem jautājumiem, ir samērīgs. 21.2. Vērtējot prasību par pietiekamiem un regulāriem ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijas teritorijā, ir jāņem vērā Otrie un Trešie grozījumi. Saskaņā ar likuma "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā" 1. panta 2. punktu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai pietiekamais iztikas nodrošinājums ir regulāri un stabili ikmēneša ienākumi vismaz vienas minimālās mēneša darba algas apmērā vai personai Latvijas Republikas piešķirta pensija. Likumdevējs, ņemot vērā to, ka daļa personu, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, saņem Krievijas Federācijas pensiju, ir pieņēmis Otros grozījumus un Imigrācijas likuma pārejas noteikumus papildinājis ar 58.3 punktu, kas noteic, ka pietiekams iztikas nodrošinājums ir personai piešķirta pensija, arī Krievijas Federācijas piešķirta pensija. Ja personai nav nepieciešamo finanšu līdzekļu - stabilu ikmēneša ienākumu vismaz vienas minimālās mēneša darba algas apmērā - vai nav piešķirta pensija vai ja persona nevar izpildīt likumā "Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā" noteikto nepārtrauktas uzturēšanās prasību, uz to ir attiecināms Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.5 punkts. Proti, ja persona ir nokārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, bet Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu nevar saņemt vai nu tādēļ, ka ir pārsniegts prombūtnei no Latvijas Republikas atvēlētais termiņš, vai arī finanšu līdzekļu nepietiekamības dēļ, tai ir tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz šā likuma 24. panta pirmās daļas 7. punktu. Šādā gadījumā par pietiekamiem finanšu līdzekļiem saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.10 punktu ir uzskatāmi personas rīcībā faktiski esošie iztikas līdzekļi. Tāpat ir jāņem vērā arī Ministru kabineta 2017. gada 25. aprīļa noteikumu Nr. 225 "Noteikumi par ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanu" 3. punkts, kas noteic, ka finanšu līdzekļu pietiekamību nosaka, individuāli vērtējot katru situāciju. Turklāt, kā to tiesas sēdē skaidroja Pārvalde, netiek prasīts, lai tie noteikti būtu pašas personas finanšu līdzekļi, bet to pietiekamība tiek vērtēta plašāk, ņemot vērā, piemēram, arī attiecīgās personas ģimenes locekļu finanšu līdzekļus. Savukārt Imigrācijas likuma prasība par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijas teritorijā bija spēkā jau pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Proti, saskaņā ar Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.10 punkta 1. apakšpunktu, izskatot Krievijas Federācijas pilsoņa pieteikumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir jākonstatē, ka nav iestājies neviens no šā likuma 36. panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem, savukārt saskaņā ar 36. panta pirmās daļas 4. punktu ir jākonstatē, ka ārzemnieks neuzturas ārpus Latvijas Republikas vairāk par 12 mēnešiem nepārtraukti. Kā norādījusi Pārvalde, šāda prasība uz Pieteikumu iesniedzējiem attiecās jau tad, kad viņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja vēl bija spēkā. Proti, saskaņā ar Imigrācijas likuma 36. panta pirmās daļas 4. punktu un trešo daļu arī iepriekš personai pastāvīgās uzturēšanās atļauja varēja tikt anulēta, ja tā neievēroja nepārtrauktas uzturēšanās prasību, proti, ja persona uzturējās ārpus Latvijas Republikas ilgāk par 12 mēnešiem nepārtraukti. Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka tiesiskais regulējums, kas attiecas uz prasību par pietiekamiem un regulāriem ikmēneša ienākumiem un prasību par nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā, ir veidots tādējādi, lai nepadarītu šo prasību izpildi par nesamērīgu apgrūtinājumu. Satversmes tiesa atzīst, ka no izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšanas var izrietēt nelabvēlīgas sekas. Ja persona Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punktā minētajos termiņos nav kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi un nav pieteikusies citas uzturēšanās atļaujas saņemšanai, tad attiecībā uz to saskaņā ar Imigrācijas likuma 41. panta pirmo daļu var tikt izdots izbraukšanas rīkojums vai secīgi saskaņā ar 46. panta otro daļu lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu. Tomēr jāņem vērā: tas, ka persona neko nedara savā labā, bet samierinās ar tiesību normās paredzētajām sekām, liecina par to, ka šī persona nav sevišķi ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu). Tātad, ja personai ir svarīga savas privātās dzīves aizsardzība un attiecīgi tā vēlas saglabāt valstī izveidojušās sociālās saiknes, bet pat nemēģina kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, tad šai personai izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu un iespējamo šīs personas izraidīšanu nevar uzskatīt par nesamērīgu pasākumu. Līdz ar to jāatzīst, ka apstrīdētā norma, ja tā tiek skatīta sistēmiski, kopsakarā ar citām tiesību normām, dod personai reālu iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā. Tāpat ir nodrošināta saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu un ievērots tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Likumdevējs ir paredzējis motivētai personai pietiekamu laiku valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanai. Apstrīdētā norma nepadara bargākas prasības par nepārtrauktu uzturēšanos un pietiekamiem finanšu līdzekļiem, kuras attiecas uz personām, kam nepieciešams iegūt jaunu tiesisko pamatu uzturēties Latvijā. Tādējādi labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma, kas vērsts uz valsts drošības un valsts valodas stiprināšanu, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 96. pantam. 22. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Pieteikumu iesniedzēji - Krievijas Federācijas pilsoņi - tiekot nostādīti nevienlīdzīgā situācijā ar visiem citiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri kļuvuši par citu valstu pilsoņiem un ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu. Atšķirīgā attieksme neesot noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, kā arī tai neesot objektīva un saprātīga pamata. Saeima neesot salīdzinoši vērtējusi attieksmi pret Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, un pret tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši saskaņā ar spēku zaudējušo Ārvalstnieku likumu. Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." Lai vērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām); 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 11. punktu). 22.1. Satversmes tiesa visupirms vērtēs to, vai apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret Krievijas Federācijas pilsoņiem salīdzinājumā ar visiem citiem bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri kļuvuši par citu valstu pilsoņiem un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo pazīmi. Turklāt Satversmes tiesai ir jāvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 32. punktu). Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka visiem ārzemniekiem izsniegtās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas esot vienādas un pēc pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas visiem ārzemniekiem tiekot piemēroti līdzīgi noteikumi par šīs atļaujas reģistrācijas atteikumu vai atļaujas anulēšanu. Līdz ar to visi ārzemnieki, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, atrodoties salīdzināmos apstākļos. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas kontekstā Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, jo Krievijas Federācijas pilsoņiem izsniegto uzturēšanās atļauju skaits veidojot absolūto vairākumu no visām Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā noteiktajā kārtībā izsniegtajām pastāvīgās uzturēšanās atļaujām. Apstāklis, kas norāda uz to, ka Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas salīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, esot karš, ko Krievijas Federācija izvērsusi Ukrainā. Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā ir skaidrojusi, kāda mērķa dēļ apstrīdētā norma un tajā ietvertās prasības tiek attiecinātas tieši uz Krievijas Federācijas pilsoņiem. Proti, apstrīdētās normas pieņemšana bija saistīta ar Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un attiecīgi iespējamiem Latvijas valsts drošības riskiem. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata secināt, ka Krievijas Federācijas pilsoņi atrastos vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar visiem citiem ārzemniekiem, kas ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Proti, citu ārzemnieku pilsonības valstis neatrodas Latvijai kaimiņos, nav uzsākušas karadarbību savās kaimiņvalstīs un vēsturiski nav apdraudējušas Latvijas valsts drošību. Tādējādi Krievijas Federācijas pilsoņi atrodas atšķirīgos un nesalīdzināmos apstākļos ar citiem ārzemniekiem, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Atbilstoši apstrīdētajai normai tikai Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, tā pēc noteikta termiņa zaudē spēku. Tādēļ arī attieksme pret atšķirīgos un nesalīdzināmos apstākļos esošām personām ir atšķirīga. 22.2. Satversmes tiesai vēl jāvērtē arī tas, vai apstrīdētā norma paredz nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, un tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata. 22.2.1. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka neesot saskatāmas nekādas atšķirības starp minētajām Krievijas Federācijas pilsoņu grupām, proti, visas šīs personas atrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Savukārt Saeima norāda, ka abas minētās personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas kritēriji bijuši atšķirīgi. Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie ārvalstnieki, kuri 1992. gada 1. jūlijā bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā, ja viņi arī pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti Latvijas Republikā un bija reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā. Savukārt Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts tiesības saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju paredzēja tikai tiem Latvijas Republikā dzīvojošiem ārzemniekiem, kuri pirms citas valsts pilsonības iegūšanas bijuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas nepilsoņi. Saskaņā ar Pārvaldes sniegto informāciju pastāvīgās uzturēšanās atļauju uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata saņēma 1262 personas, kas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bija Latvijas nepilsoņi, kā arī 37 personas, kas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bija Latvijas pilsoņi. Tādējādi gan starp personām, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, gan arī starp personām, kas to ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, ir personas, kas kļuvušas par Krievijas Federācijas pilsoņiem un pirms šīs valsts pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Abām personu grupām bija jāievēro līdzīgi noteikumi par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanu, kuri paredzēja noteikta parauga anketas aizpildīšanu, kā arī fotogrāfijas iesniegšanu, valsts nodevas samaksāšanu un derīga ceļošanas dokumenta uzrādīšanu. Tāpat attiecībā uz abām personu grupām tiesību normās bija noteikta atvieglota pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanas kārtība. Proti, abos gadījumos nebija noteikts pienākums, piemēram, pierādīt valsts valodas apguvi konkrētā līmenī. Vienīgā atšķirība bija tā, ka Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmā daļa kā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas priekšnoteikumu paredzēja personas pierakstu Latvijā. Tomēr pieraksta institūts beidza pastāvēt, stājoties spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likumam. Līdz ar to izskatāmās lietas ietvaros vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visi Krievijas Federācijas pilsoņi, kas ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta vai Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata. 22.2.2. Atbilstoši apstrīdētajai normai tikai tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuši saskaņā ar Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, šī atļauja pēc noteiktā termiņa zaudē spēku. Tiesas sēdē arī Pārvalde skaidroja, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuriem pastāvīgā uzturēšanās atļauja izsniegta, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmo daļu, šī atļauja spēku nezaudē. Attiecīgi šīm personām nav jāiegūst jauns tiesiskais pamats, lai tās turpinātu uzturēties Latvijā. Līdz ar to apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. 22.2.3. Satversmes tiesa, jau izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 96. pantam, atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Tāpēc secīgi Satversmes tiesai ir jāpārliecinās par to, vai ar apstrīdēto normu paredzētajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Kā jau tika secināts iepriekš, apstrīdētā norma ir vērsta uz valsts drošības un valsts valodas aizsardzību. Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka valsts valodas aizsardzības aspektā apstrīdētajā normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. Proti, ciktāl apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai pēc iespējas lielāka Latvijas sabiedrības daļa spētu komunicēt valsts valodā pamata līmenī, nav saskatāms pamats tam, lai šādu pašu prasību neattiecinātu arī uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata. Tomēr valsts drošības aspektā jāņem vērā arī tas, ka tādu Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata, ir daudz vairāk nekā to Krievijas Federācijas pilsoņu, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis, uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas 25 216 personas. Savukārt to personu skaits, kuras pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, ir 1299. Tā kā likumdevējs ir konstatējis, ka Krievijas Federācijas pilsonība ir saistīta ar valsts drošības apdraudējumu un tāpēc, ņemot vērā šo potenciālo apdraudējumu, pēc iespējas ātrāk ir jāveic Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu individuāls izvērtējums, Satversmes tiesa secina, ka jauno prasību attiecināšana tieši uz lielāko Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu grupu ir loģiska un vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. 22.2.4. Vērtējot to, vai likumdevējs, ar apstrīdēto normu nosakot atšķirīgu attieksmi, ir ievērojis samērīguma principu, jāņem vērā likumdevēja plašā rīcības brīvība imigrācijas jomā, tostarp imigrācijas regulējuma grozīšanā, jo īpaši gadījumā, kad jāreaģē uz iespējamu valsts drošības apdraudējumu. Likumdevējs ir tiesīgs sabiedrības drošības aizsardzības labad izvērtēt potenciālā drošības apdraudējuma pakāpi un attiecīgi lemt par pamattiesību ierobežojumu noteikšanu. Tomēr Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai likumdevējs, nosakot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, nav pārkāpis tam piešķirtās rīcības brīvības robežas (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu). Proti, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās par to, vai likumdevējs, rīkojoties savas plašās rīcības brīvības robežās, apstrīdētajā normā ietverto atšķirīgo attieksmi ir balstījis objektīvos un saprātīgos apsvērumos, tostarp nav pārkāpis patvaļas aizlieguma principu. Uzsākot Latvijas pilsoņu kopuma apzināšanu, Augstākā padome 1991. gada 15. oktobra lēmumā "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" noteica, ka personas, kuras pieder pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma un kurām bija Latvijas Republikas pilsonība 1940. gada 17. jūnijā, un šo personu pēcnācēji, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvo Latvijas Republikā, reģistrējas līdz 1992. gada 1. jūlijam. Līdz minētajam datumam bija jāreģistrējas arī citām personām, kas šā lēmuma spēkā stāšanās brīdī dzīvoja un bija pastāvīgi pierakstītas Latvijā. Tādējādi pēc 1992. gada 1. jūlija bija iespējams apzināt ne tikai Latvijas pilsoņu kopumu, bet arī citas Latvijā dzīvojošas personas, tostarp Latvijā dzīvojošus ārzemniekus. Minētais norāda uz to, ka Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas mērķis bija noregulēt pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas izveidojušos faktisko situāciju, proti, Latvijā atradās vairāki tūkstoši tādu personu, kuras bija pierakstītas un pastāvīgi šeit dzīvoja, bet bija citas valsts pilsoņi. Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktā ietvertais galvenais pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanas kritērijs bija personas iepriekšējais tiesiskais statuss - persona ir bijusi Latvijas pilsonis vai nepilsonis, bet pēc tam ieguvusi citas valsts pilsonību. Proti, šīs normas mērķis bija ļaut atvieglotā kārtībā salīdzinājumā ar citiem Imigrācijas likumā noteiktajiem tiesiskajiem pamatiem saņemt uzturēšanās atļauju tieši bijušajiem Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi uzturējušies Latvijā. Radīt atvieglotu regulējumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai tieši tām personām, kuras bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, - bija likumdevēja apzināta izšķiršanās. Tā norāda uz likumdevēja gribu noteikt šai konkrētajai personu grupai zināmus atvieglojumus, neattiecinot uz to tādas prasības, kādas tiek attiecinātas uz citiem ārzemniekiem, kuri nav bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Savukārt Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmajai daļai nebija mērķa radīt atvieglotu kārtību pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai tieši bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem, jo minētā tiesību norma neizcēla šīs personas kā īpašu grupu un vienlīdz attiecās uz visiem ārzemniekiem. Līdz ar to Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas un Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta mērķi ir bijuši atšķirīgi. Vienā gadījumā izšķirošais bija tas apstāklis, ka pēc neatkarības atjaunošanas radās nepieciešamība noregulēt personu tiesisko statusu, savukārt otrajā gadījumā - tas, ka attiecīgās personas pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, un tieši šā iemesla dēļ likumdevējs attiecībā uz šīm personām izšķīrās par atvieglotas kārtības paredzēšanu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai. Papildus Satversmes tiesa atzīst - un tas izriet arī no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem, proti, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2023. gada 4. aprīļa sēdes protokola -, ka Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvuši uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, Pārvalde bija izsūtījusi informāciju, ka viņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja paliek spēkā. Tādējādi likumdevējs bija apzinājies un ņēmis vērā to, ka ir divas Krievijas Federācijas pilsoņu grupas, no kurām viena ir informēta, ka uz to jaunais tiesiskais regulējums neattiecas, un apzināti izvēlējies apstrīdēto normu attiecināt tikai uz otru Krievijas Federācijas pilsoņu grupu. Satversmes tiesa ņem vērā, ka lielāko daļu no pastāvīgās uzturēšanās atļauju atvieglotā kārtībā ieguvušajām personām veido tieši tās personas, kuras šo atļauju ieguvušas uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Tāpat ir svarīgi tas, ka konkrētajā brīdī likumdevējs bija vēlējies šīm personām paredzēt atvieglotu kārtību tieši tāpēc, ka tās ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Likumdevējs savas rīcības brīvības robežās - un imigrācijas jomā šī rīcības brīvība ir plaša - ir tiesīgs atkārtoti izvērtēt, vai šāda īpaši labvēlīga attieksme, kas rezultējas konkrētos atvieglojumos, ir saglabājama. Līdz ar to secināms, ka likumdevējam, baudot plašu rīcības brīvību un konstatējot iespējamo valsts drošības apdraudējumu, bija tiesības apsvērt, kura personu grupa jauna iespēju uzturēties Latvijā garantējoša tiesiskā pamata iegūšanas procesā tiks izvērtēta visupirms. Tātad par objektīvu un saprātīgu uzskatāms tāds risinājums, ka konkrētais pamattiesību ierobežojums ir attiecināts uz to personu grupu, kura ir ievērojami lielāka par otru grupu un kurā ietilpstošās personas pastāvīgās uzturēšanās atļauju varēja iegūt atvieglotā kārtībā tikai tāpēc vien, ka ir bijušie Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi. Tādējādi likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi un apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 23. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma neparedzot katra potenciālās izraidīšanas gadījuma individuālu vērtēšanu un līdz ar to atbilstot Konvencijas 4. protokola 4. pantā ietvertajam kolektīvās ārvalstnieku izraidīšanas jēdzienam. Konvencijas 4. protokola 4. pants nosaka: "Kolektīvā ārvalstnieku izraidīšana ir aizliegta." Satversmes tiesa ir norādījusi: ja pieteikumā ir ietverts prasījums vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi, Satversmes tiesai ir jāgūst apstiprinājums tam, kādēļ apstrīdētās normas atbilstība starptautisko tiesību normai ir vērtējama atsevišķi no Satversmes normas. Proti, ir jākonstatē, ka starptautisko tiesību norma paredz plašāku, no Satversmes atšķirīgu, pamattiesību aizsardzības apjomu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 17. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.3.1. punktu). Tādējādi arī izskatāmajā lietā Satversmes tiesai visupirms jāpārliecinās, vai tai ir pamats atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Konvencijas 4. protokola 4. pantam. 23.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa skaidrojusi, ka Konvencijas 4. protokola 4. panta galvenais mērķis ir nepieļaut to, ka valsts izraida no savas teritorijas noteiktu skaitu ārvalstnieku, nepārbaudot viņu personīgos apstākļus un tādējādi nedodot viņiem iespēju izklāstīt savus argumentus par attiecīgo valsts rīcību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 23. februāra sprieduma lietā "Hirsi Jamaa and Others v. Italy", pieteikums Nr. 27765/09, 177. punktu). Kolektīvā izraidīšana ir jebkāds pasākums, kas liek ārvalstniekiem kā konkrētai grupai pamest valsti, izņemot gadījumus, kad pirms šādu pasākumu veikšanas tiek pamatoti un objektīvi izvērtēta katra konkrētā pie attiecīgās grupas piederošā ārvalstnieka individuālā situācija (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 15. decembra sprieduma lietā "Khlaifia and Others v. Italy", pieteikums Nr. 16483/12, 237. punktu). Satversmes 97. pants attiecas uz Latvijas teritorijā likumīgi dzīvojošas personas pārvietošanās brīvību. Tiklīdz personas uzturēšanās valsts teritorijā vairs nav tiesiska, šai personai vairs nav tiesību atsaukties uz tiesībām brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu šajā teritorijā (sk. Eiropas Padomes "Guide on Article 2 of Protocol No. 4 to the European Convention on Human Rights" 35. punktu. Pieejams: echr.coe.int). Līdz ar to secināms, ka Satversmes 97. pants neattiecas uz tādiem gadījumiem, kad personai iepriekš izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir zaudējusi spēku un attiecīgi šai personai vairs nav tiesiska pamata uzturēties Latvijas teritorijā. Savukārt Satversmes 98. pants attiecas uz ikvienas personas tiesībām izbraukt no Latvijas, personas, kurai ir Latvijas pase, tiesībām atgriezties Latvijā un Latvijas pilsoņa tiesībām netikt izdotam ārvalstīm. Imigrācijas likuma 1. panta 1. punkts noteic, ka ārzemnieks ir persona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis. Tā kā Pieteikumu iesniedzēju argumenti nav saistīti ar viņu tiesībām izbraukt no Latvijas un viņi ir ārzemnieki, arī šī Satversmes norma uz Pieteikumu iesniedzēju situāciju neattiecas. Līdz ar to secināms, ka nedz Satversmes 97., nedz