9. Article

LESD 49. pantā nostiprināta uzņēmējdarbības brīvība (angļu: freedom of establishment).25 Šā panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ka ir aizliegti brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi. Savukārt saskaņā ar šā panta otro daļu brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus. Saskaņā ar LESD 54. pantu uzņēmējdarbības brīvība aizsargā ne vien ES pilsoņus, bet arī ES dalībvalstīs dibinātas juridiskās personas. Hartā atsevišķi nostiprinātas tiesības izvēlēties nodarbošanos un strādāt (15. pants), darījumdarbības brīvība (16. pants) un tiesības uz īpašumu (17. pants). Saskaņā ar Hartas 15. pantu ikvienam ir tiesības strādāt un iesaistīties brīvi izraudzītā vai akceptētā profesijā (1. punkts) un katrs ES pilsonis var brīvi meklēt darbu, strādāt, izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību (angļu: right of establishment) un sniegt dažādus pakalpojumus jebkurā dalībvalstī (2. punkts). Šajā pantā ietvertās tiesības vistuvāk atbilst Satversmes 106. pantā ietvertajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos. Atbilstoši EST praksei Hartas 15. panta 2. punkts tikai atkārto LESD 45.-62. pantā ietvertās brīvas pārvietošanās tiesības un nekādas papildu tiesības nerada.26 Tas ir cieši saistīts ar abām pārējām pieminētajām normām, kas regulē ekonomisko aktivitāti - 16. un 17. pantu.27 Hartas 16. pants noteic, ka darījumdarbības brīvību (angļu: freedom to conduct a business) atzīst saskaņā ar ES tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi. Šis pants aizsargā juridisko personu un pašnodarbinātu fizisko personu tiesības nodarboties ar saimniecisko darbību.28 EST ir atzinusi, ka šis pants ietver tiesības brīvi izmantot uzņēmumam pieejamos ekonomiskos, tehniskos un finanšu resursus,29 kā arī jau iepriekš pieminēto brīvību nodarboties ar saimniecisko un uzņēmējdarbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvas konkurences tiesības.30 Savukārt Hartas 17. panta 1. punkts noteic, ka ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs. Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Hartas 17. panta nozīme un apjoms ir tāds pats kā Konvencijā garantētajām tiesībām, un ierobežojumi nedrīkst pārsniegt Konvencijā paredzētos.31 Attiecīgi secināms, ka šīs normas saturs lielā mērā atbilst Satversmes 105. panta saturam. No trīs iepriekš minēto Hartas normu satura analīzes redzams, ka tieši 16. pantā nostiprinātā darījumdarbības brīvība vistuvāk atbilst Satversmes tiesas praksē atzītajām tiesībām veikt komercdarbību. Līdz ar to tieši Hartas 16. pants ir ņemams vērā, nosakot Satversmē garantēto tiesību veikt komercdarbību saturu un vietu Satversmes sistēmā. Savukārt Satversmes 106. pantā ietvertās tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ir saistītas ar Hartas 15. pantu un Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības ir saistītas ar Hartas 17. pantu. Hartas 16. pantā nostiprinātā darījumdarbības brīvība ir uzskatāma par speciālo tiesību normu iepretim Hartas 15. pantā nostiprinātajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, nevis Hartas 17. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu, kas atspoguļotas Konvencijas 1. protokola 1. pantā.32 EST lietā C-210/03 Swedish Match AB and Swedish Match UK Ltd v Secretary of State for Health atzina, ka orālai lietošanai paredzētās tabakas izstrādājumu tirdzniecības aizliegums var ierobežot šādu izstrādājumu ražotāju brīvību iesaistīties savā arodā vai profesijā, tomēr šāds aizliegums nevar ierobežot šo ražotāju tiesības uz īpašumu. Proti, "neviens ekonomikas dalībnieks nevar pasludināt īpašumtiesības uz kādu tirgus daļu pat tad, ja tā viņam bija brīdī pirms pasākuma, kas ietekmē šo tirgu, ieviešanas, jo šāda tirgus daļa ir tikai ekonomisks stāvoklis noteiktā brīdī, kas ir pakļauts neparedzamām apstākļu maiņām. Tāpat uzņēmēji nevar atsaukties uz iegūtām tiesībām vai pat uz tiesisko paļāvību uz to, ka tiek saglabāta pastāvošā situācija, kuru var grozīt ar Kopienas iestāžu lēmumiem, kas pieņemti izvērtēšanas pilnvaru ietvaros."33 Pie šāda paša secinājuma EST bija jau iepriekš nonākusi arī citā lietā - par trešo valstu banānu tirgošanas ierobežojumiem.34 Savukārt lietā par aizliegumu tirgot roņu izstrādājumus EST atzina, ka ar Hartas 17. pantu piešķirtā tiesību uz īpašumu aizsardzība attiecas nevis uz tīri komerciālām interesēm vai iespējām, kuru gadījuma raksturs ir raksturīgs pašai saimnieciskās darbības būtībai, bet uz tiesībām, kam ir mantiska vērtība, no kuras, ņemot vērā tiesību sistēmu, izriet iegūts tiesisks stāvoklis, kurš ļauj to īpašniekam tā labā autonomi īstenot šīs tiesības. Atsaucoties uz Konvenciju un ECT judikatūru EST atzina, ka nākotnes ienākumus var uzskatīt par "īpašumu" tikai tad, ja tie jau ir iegūti, ja tie ir droši pastāvoša parāda priekšmets vai ja pastāv īpaši apstākļi, kas ieinteresētajai personai var radīt tiesisku paļāvību saņemt mantisku vērtību. Ņemot vērā, ka sūdzības iesniedzēji bija norādījuši vienīgi uz iespēju tirgot izstrādājumus no roņiem, neizklāstot šādus īpašus apstākļus, EST sūdzību noraidīja.35 Turpretim lietā par ekskluzīvām televīzijas apraides tiesībām EST atzina, ka šādām tiesībām ir mantiska vērtība, tomēr tās nevar uzskatīt par tādām, kas radītu noteiktu tiesisko stāvokli, jo ar līgumu iegūtās tiesības bija pretrunā jau pirms tam pieņemtās direktīvas imperatīvajām normām.36 Ņemot vērā iepriekš minēto, var atzīt, ka Hartas 17. pants aizsargā jau iegūto mantu, savukārt tās 15. un 16. pants aizsargā šādas mantas iegūšanas procesu.37 Tāpat atšķirībā no tiesībām uz īpašumu, kas darbojas materiālo un nemateriālo aktīvu jomā, darījumdarbības brīvība aizsargā ekonomisko iniciatīvu un iespēju piedalīties tirgū, nevis peļņu, kas tiek iegūta šajā tirgū.38 Vienlaikus EST ir atzinusi arī atšķirības starp Hartas 15. un 16. pantu. Proti, lietā par preču marķēšanas pienākumu EST atzina, ka šāds pienākums neierobežo tiesības "iesaistīties brīvi izraudzītā [..] profesijā" Hartas 15. panta izpratnē, taču var ierobežot ar Hartas 16. pantu atzīto darījumdarbības brīvību, ciktāl ar šādu prasību tās adresātam rodas saistība, kas ierobežo tam pieejamo resursu brīvu izmantošanu, jo tam rodas pienākums īstenot pasākumus, kuri var tam radīt izmaksas un ietekmēt tā darbības organizāciju.39 Tomēr Hartas 15. un 16. pants ir vieglāk nošķirams no 17. panta nekā 15. pants no 16. panta, starp kuriem ir ciešāka līdzība.40