13. Article

Pieaicinātā persona - Edvards Kušners - norāda, ka ar apstrīdēto normu tiek skarta viena no ilgtspējības lielākajām problēmām - dabas daudzveidības saglabāšana. Meža ekosistēmas pakalpojumu lokā ietilpstot arī ūdens aprites dabā regulēšana, gaisa piesārņojuma attīrīšana un rekreācijas jeb labbūtības pakalpojumi. Kailcirtes desmitiem gadu garumā, bet intensīvas mežsaimniecības metožu piemērošanas gadījumā pat pilnībā izslēdzot noteiktu ekosistēmu pakalpojumu turpmāku pieejamību, tāpēc esot nepieciešama kompensējošu pasākumu veikšana meža un vides aizsardzības politikas ietvaros. Tomēr praksē šādi pasākumi netiekot veikti. Edvards Kušners norāda uz stiprās un vājās ilgtspējības konceptu. Ilgtspējības koncepts, kas ilgstoši balstījies uz pieņēmumu, ka ekonomiskās, vides un sabiedrības intereses var tikt līdzsvarotas, vienlaikus nodrošinot nākamo paaudžu intereses, neesot īstenojies ilgtspējīgā politikā. Formāli ievērojot ilgtspējības principu, joprojām tiekot pasliktināts nākamajām paaudzēm pieejamais planētas resurss vai tiekot būtiski pasliktināta dzīves kvalitāte. Nākotnes paaudžu interešu pārstāvība esot neskaidra un vāja salīdzinājumā ar skaidri definētām šābrīža problēmām un nepieciešamību tās risināt. Vides interesēs dabaszinātniskiem faktiem vajadzētu būt integrētiem lēmumu pieņemšanas procesā. Arī Vides aizsardzības likumā ietvertā ilgtspējīgas attīstības definīcija esot balstīta vājās ilgtspējības idejās. Stiprās ilgtspējības koncepts piedāvājot skaidrāku skatījumu uz būtiskiem šā principa piemērošanas aspektiem. Tā pamatā esot dabas kapitāla koncepcija un ticama nākamo paaudžu iespēju nodrošināšana. Stiprā ilgtspējība nepieļaujot dabas kapitāla aizstāšanu ar cilvēka radīto kapitālu, bet uzsvaru liekot uz nākamo paaudžu izvēļu neierobežošanu un tām pieejamā jeb nododamā dabas kapitāla saglabāšanu. Pašreizējo konfliktu risināšana esot samērīgi pakārtojama nākamo paaudžu interesēm. Stiprās ilgtspējības princips esot saskatāms arī Satversmes ievada tekstā, kur uzsvērta gan atbildība pret nākamām paaudzēm, gan latviešu tautas pastāvēšana un attīstība cauri gadsimtiem. No ilgtspējības viedokļa būtiska esot visas ekosistēmas noturība, tās sniegto pakalpojumu nepārtrauktība, nevis atsevišķu reto sugu aizsardzība. Latvijā mežs esot lielākā dabiskā ekosistēma un tā dabiskā forma esot mūžamežs - vecs, daudzveidīgs, sugām bagāts mežs neatkarīgi no tā tipa. Bioloģiski vecas mežaudzes Latvijā aizņemot tikai 5,7 procentus no visām mežaudzēm. Apstrīdētā norma samazinot vecu mežu veidošanās iespēju un līdz ar jaunajām prasībām mežu atjaunošanai ierobežojot daudzveidīgu un dabisku ekosistēmu atjaunošanos pēc galvenās cirtes veikšanas. Stādmateriāla izmantošana veicinot intensīvi apsaimniekotu un vienveidīgu mežu veidošanos. Lai ievērotu ilgtspējības principu un Satversmes 115. panta mērķi un pareizi piemērotu piesardzības principu, tādu normu pieņemšana, kuras pasliktina dabas daudzveidību mežos, nebūtu pieļaujama tikmēr, kamēr nav nodrošināts pietiekams aizsargājamu dabas platību īpatsvars un to efektīva pārvaldība. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības 15. mērķa 5. un 9. apakšmērķi. Apstrīdētā norma mazinot nākamām paaudzēm nododamo dabas kapitālu. Neesot izvērtēta grozījumu ietekme uz nākamo paaudžu iespējām īstenot savas tiesības, turklāt esot ticams, ka šī ietekme būs negatīva. Apstrīdētās normas pieņemšanas process arī neesot bijis atbilstošs labas pārvaldības principam, neesot noticis caurspīdīgā un pārredzamā veidā. Esot pārkāpts piesardzības princips. Tiesas sēdē Edvards Kušners norādīja, ka ilgtspējības jēdziena izpratne esot mainījusies, jo, atklājot jaunas problēmas, atklājoties arī jaunas šā jēdziena šķautnes, kas mainot tā piemērošanu. Ekonomiskā darbība esot pārsniegusi planētas robežas. Planētai esot fiziskās robežas, un tā esot arī vide, kurā mēs realizējam visas savas intereses, tostarp saistītās ar pamattiesību ievērošanu. Līdz ar to cilvēka darbība hierarhiski iekļaujoties vides rāmī. Savukārt ekonomika funkcionējot tāpēc, lai apmierinātu cilvēka vajadzības. Esot jāatrod ārējā robeža, kura bieži vien ierobežojot mūsu vēlmes realizēt savas tiesības. Ilgtspējības elementi esot jāiekļauj cits citā, nevis jāsadala. Tāpat esot jāvērtē ne tikai pašreizējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu intereses. Viena no mūsdienu problēmām esot tā, ka šābrīža ieguvumi tiek pacelti pāri nākamo paaudžu labumam. Dabas kapitāls bieži tiekot aizstāts ar ekonomisko kapitālu, un līdz ar to pamazām samazinoties dabas daudzveidība.