15. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Ilma Čepāne - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 115. pantam. Likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma mērķis esot bijis uzdot valdībai noteikt galvenās cirtes caurmēru tikai tādos gadījumos, kad attiecīgās sugas koki, pateicoties labvēlīgiem augšanas vai kopšanas apstākļiem, ciršanas caurmēru sasnieguši ātrāk par rādītājiem, kas raksturīgi kokiem Meža likuma 9. panta pirmās daļas tabulā norādītajā ciršanas vecumā. Tādējādi būtu vērtējams tas, vai Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, nav pārkāpis tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Ministru kabineta rīcība kopš 2015. gada attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības, arī Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu, saglabāšanu, tostarp apstrīdētās normas izdošana, neliecinot par ekonomisko, sociālo un vides aizsardzības interešu saskaņošanu un labas likumdošanas principa ievērošanu. Ar apstrīdēto normu Ministru kabinets esot atļāvis cirst tievākus kokus. Šāds pasākums saistībā ar meža vērtības palielināšanu meža nozares politikā neesot paredzēts, tāpēc tam stratēģiskais novērtējums neesot veikts. Ilgtspējības principa ievērošanai koksnes ieguves jomā un ekoloģisko, kā arī bioloģiskās daudzveidības interešu līdzsvarošanai normatīvajos aktos esot noteikti vairāki ierobežojumi, arī ciršanas vecums un caurmērs. Apstrīdētā norma mainot parametrus vienam no interešu līdzsvara noteikšanas kritērijiem, un savukārt šī maiņa būtiski skarot līdz šim pastāvējušo interešu salāgojumu. Tas esot bijis pietiekams pamatojums tam, lai pirms apstrīdētās normas pieņemšanas tiktu veikts stratēģiskais novērtējums. Latvijas valsts attīstības aksioma - ilgtspējīgas un demokrātiskas attīstības veicināšana - esot valsts pastāvēšanas pamatā. Satversmes 115. pants aizsargājot vidi un tās sastāvdaļas. Tātad vides un dabas ekosistēmas, arī meža kā ekosistēmas, aizsardzība pati par sevi esot tiesiska un konstitucionāli aizsargājama vērtība. Tāpēc koku ciršanu galvenajā cirtē un likumā noteiktos kritērijus tās veikšanai nevarot aplūkot ārpus ilgtspējības konteksta, tostarp vides ilgtspējības konteksta, jo tā esot vienota vides konstitucionālisma sistēma. Piesardzības princips esot saistīts ar potenciāliem neskaidriem draudiem un attiecoties uz gadījumu, kad nav stingru pierādījumu tam, ka draudi īstenosies. Tātad kaitējums videi vēl neesot radies, bet neesot arī neapstrīdamu pierādījumu tam, ka tas neradīsies. Ja valsts vai iestādes lēmumam var būt ietekme uz vidi vai cilvēka veselību, tad vajagot ievērot piesardzības principu, saskaņā ar kuru zinātniskas nenoteiktības situācijā pirms attiecīgās darbības atļaušanas varot un vajagot kontrolēt vides apdraudējuma risku.