16. Article

Pieaicinātā persona - PhD. Žaneta Mikosa - norāda, ka Novērtējuma direktīva neietver klasisku jēdziena "plāni un programmas" definīciju, bet gan kvalificējošus elementus. Eiropas Savienības Tiesa uzsvērusi, ka dokumenta nosaukumam nav izšķirošas nozīmes Eiropas Savienības normu piemērošanā. Būtisks esot dokumenta saturs un sekas, ko tas rada vai var radīt. Eiropas Savienības Tiesa jau 2018. gada 7. jūnija spriedumā lietā C-671/16 uzsvērusi, ka jāvērtē nevis dokumenta nosaukums, bet dokumentā ietvertie nosacījumi, jo pretējā gadījumā šīs direktīvas prasības apiet būtu samērā viegli. Tas, ka dokuments ir vispārsaistošs, neesot iemesls tā izslēgšanai no plānu un programmu koncepta, kā tas definēts Novērtējuma direktīvā. Ar Novērtējuma direktīvas prasībām esot aptverti arī šādu tiesību aktu grozījumi. Pretējā gadījumā varot rasties vēlme sadalīt nosacījumus pa dažādiem vēlāk pieņemtiem aktiem un tādējādi apiet direktīvas prasības. Tādēļ, vērtējot tiesību aktu, vajagot saprast, vai tas groza attiecīgā plānošanas dokumenta nosacījumus, kuriem attiecīgi nav veikts stratēģiskais novērtējums, un vai tam vajadzēja veikt stratēģisko novērtējumu, proti, vajagot noskaidrot to, vai tiesību akts atbilst direktīvas kritērijiem. Nosacījums, kas būtiski maina vai skar kādas nozares attīstību, it īpaši tajā izmantotā dabas resursa apsaimniekošanu, un kas vienlaikus var ietekmēt vidi, būtu vērtējams stratēģiskā novērtējuma veikšanas laikā, kamēr vēl ir iespējams kompleksi apsvērt dažādas gan pozitīvas, gan negatīvas ietekmes un dažādas alternatīvas un izvēles. Atbilstoši Novērtējuma direktīvai tiesību aktam stratēģiskais novērtējums nepieciešams tad, ja šis akts, pirmkārt, satur nosacījumus plānotām darbībām un, otrkārt, plānoto darbību īstenošana var būtiski ietekmēt vidi. Attiecībā uz apstrīdēto normu neesot šaubu, ka tā satur tāda veida nosacījumus, uz kuru pamata vēlāk tiks izsniegtas atļaujas, un tādējādi šī norma atbilst pirmajam kritērijam. Otrais kritērijs prasa ietekmes uz vidi būtiskuma vērtēšanu, un tas būtu jādara ekspertiem, kuri ir kompetenti novērtēt to, cik būtiski plānotās izmaiņas ietekmēs vidi. Lai konkrētajā situācijā novērtētu būtiskumu, būtu jāpārbauda ne tikai tas, cik plašu teritoriju apstrīdētā norma skar, bet arī tas, kas attiecīgajās teritorijās atrodas, kur atrodas pašas teritorijas, vai plānotās darbības varētu skart kādas īpaši aizsargājamas sugas vai biotopus, kā arī tas, vai netiek apdraudēta no Eiropas Savienības vides prasībām izrietošo Latvijas saistību izpilde. Tas, ka tiesību akts skar tikai nelielu daļu no Latvijas mežu teritorijas, nevarot būt vienīgais kritērijs. Ja pastāv riski, ka plāns varētu ietekmēt īpaši aizsargājamās teritorijas, būtu jāveic novērtējums atbilstoši Biotopu direktīvai. Kā to skaidrojusi Eiropas Savienības Tiesa, piemēram, lietā C-323/17, novērtējums jāveic ne tikai tad, ja ir skaidrs, ka plānotās darbības var negatīvi ietekmēt īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, bet arī tad, ja ir iespējamība vai risks, ka var negatīvi ietekmēt. Risks pastāv, ja, balstoties uz pamatotu informāciju, nevar izslēgt, ka negatīva ietekme radīsies. Stratēģiskā novērtējuma procesā esot nepieciešama objektīva informācija, turklāt vajagot konsultēties ar kompetentajām institūcijām par potenciālajām negatīvām ietekmēm un iespējamiem šo ietekmju samazināšanas vai novēršanas pasākumiem, lai dokumenta apstiprinātājs varētu pieņemt pamatotu lēmumu. Ja tiesību akts nav pieņemts vienīgi ārkārtas situācijas risināšanai, tad tas nevarot tikt kvalificēts kā izņēmums no Novērtējuma direktīvas. Secinājumu daļa