17. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Ciršanas noteikumu 7. pielikumā noteiktās galvenās cirtes caurmēra atsevišķu bonitāšu priedēm, eglēm un bērziem samazināšanas dēļ tikšot pieļauta daudz jaunāku šo sugu koku ciršana. Tas negatīvi ietekmēšot meža ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību. Apstrīdētā norma esot pieņemta, neievērojot vides tiesību principus, ilgtspējības principu un saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesi dzīvot labvēlīgā vidē un saimnieciskās attīstības veicināšanu. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma kopā ar grozījumiem Meža atjaunošanas noteikumos samērīgi līdzsvarojot gan vides aizsardzības intereses, gan meža īpašnieku ekonomiskās intereses. Turklāt apstrīdētā norma pati par sevi neietekmējot vidi, jo tā nosakot tikai galvenās cirtes caurmēru. Tā palielinot īpašnieku izvēles iespējas meža apsaimniekošanā, bet ne faktiskos ciršanas apjomus mežā. 17.1. Satversmes 115. pants nosaka: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē nozīmē tiesības dzīvot vidē, kuras stāvoklis neapdraud personas veselību un labklājību. Satversmes 115. pants ietver personas veselības un labklājības nemateriālo aspektu. To nosaka dabiskajai videi piemītošā estētiskā un garīgā vērtība. Tāpēc dabiskās vides izmaiņas ietekmē ikvienu personu jeb sabiedrību kopumā (sk.: Meiere S., Čepāne I. 115. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.). Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 730. lpp.). Līdz ar to Satversmes 115. pants aizsargā ne vien atsevišķu indivīdu tiesības, bet arī visas sabiedrības tiesības uz labvēlīgu vidi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 115. pants valstij uzliek pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Valstij ir jāņem vērā vides aizsardzības intereses tad, kad tiek izstrādāti un pieņemti politikas mērķi vai tiesību akti, kā arī tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek piemēroti un politikas mērķi tiek īstenoti (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 11. punktu). Valstij, īstenojot pasākumus ar mērķi aizsargāt personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, ir plaša rīcības brīvība. Valsts šo rīcības brīvību bauda tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas. Turklāt valstij sava rīcības brīvība jāizmanto tādā veidā, lai iespējami taisnīgākajā un konkrētajai situācijai atbilstošākajā veidā tiktu ievērotas visu iesaistīto personu dažādās intereses. Būtiska nozīme, vērtējot vides jomā valsts veikto pasākumu tiesiskumu, ir šīs jomas tiesību principiem (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 17. punktu). 17.2. Ilgtspējība ir viens no konstitucionālajiem principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11. punktu). Ilgtspējīga attīstība ietver sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrētu un līdzsvarotu attīstību, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1. punktu). Vides ilgtspējība savukārt ir cieši saistīta ar Satversmes 115. pantu un kopā ar tajā iekļautajām cilvēka pamattiesībām veido vienotu vides konstitucionālisma sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 36.1. punktu). Valsts ir tiesīga pieņemt tādus lēmumus, kuriem var būt ietekme uz vidi, taču šādiem lēmumiem ir jābūt saskaņā ar ilgtspējības principu - vispusīgi izvērtētiem, līdzsvarojot sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas intereses un pamatojot izraudzīto attīstības risinājumu. Tikai tāds risinājums, kas ir vispusīgi izvērtēts un pamatots, ir uzskatāms par ilgtspējīgu (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2010-54-03 12.1.1. punktu). Tāpat Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka efektīvā vides aizsardzības sistēmā būtiska nozīme ir arī piesardzības principam. Vides aizsardzība neaprobežojas tikai ar aizsardzību pret jau esošu apdraudējumu un jau iestājušos seku likvidēšanu, bet ietver arī nākotnē plānotās darbības iespējamo negatīvo seku mazināšanu vai novēršanu. Piesardzības princips prasa, lai pirms plānotās darbības šīs sekas tiktu apzinātas un vērtētas. Piesardzības principa ievērošana arī veicina vides ilgtspējību, nodrošinot dabas resursu pieejamību iespējami ilgāk (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 20.1. punktu un 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 19.2. punktu). Turklāt piesardzības principam ir divi aspekti. Pirmkārt, pienākums pierādīt to, ka netiks negatīvi ietekmēta vides ilgtspējība, ir tam, kurš plāno veikt darbību vai pieņemt lēmumu. Otrkārt, plānotās darbības vai lēmuma ietekme ir jāvērtē tiktāl, ciktāl tas iespējams, un izmantojot tādas tehnoloģijas un metodes, kas vispilnīgāk atklāj iespējamās sekas (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 20.1. punktu). Līdz ar to Satversmes 115. pants ietver valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt, lai tiesiskais regulējums, kam var būt ietekme uz vidi, būtu vērsts uz ilgtspējību un pirms tā pieņemšanas būtu apzinātas un vērtētas iespējamās negatīvās sekas. 17.3. Mežs un koksne Latvijā ir vieni no nozīmīgākajiem dabas resursiem. Vienlaikus mežs ir arī ekosistēma, kuras galvenais elements ir koki. Taču tajā ietilpst arī pameža un zemsedzes augi, meža dzīvnieki, kā arī augsne (sk.: Nikodemus O., Segliņš V., Blumberga D. Meža resursi. Grām.: Kļaviņš M., Zaļoksnis J. (red.) Vide un ilgtspējīga attīstība. Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2011, 56. lpp.). Mežs pilda dažādas ekoloģiskās funkcijas. Tam ir būtiska nozīme ogļskābās gāzes piesaistē un oglekļa uzglabāšanā, klimata un ūdens aprites regulēšanā, tas kalpo arī kā daudzu sugu dzīvotne (sk.: Ikauniece S. Meža ekosistēmu pakalpojumi. Grām.: Ikauniece S. (red.) Aizsargājamo biotopu saglabāšanas vadlīnijas Latvijā. 6. sējums. Meži. Sigulda: Dabas aizsardzības pārvalde, 2017, 26., 27. lpp.). Turklāt meža bioloģiskā daudzveidība ir nozīmīga meža ekosistēmas stabilitātei (sk.: Zemkopības ministrijas Informatīvais ziņojums par mežu nozīmi Latvijā. Pieejams: tap.mk.gov.lv). Arī Eiropas Komisijas paziņojumā par Eiropas Meža stratēģiju 2030. gadam ir uzsvērta mežu daudzfunkcionālā loma, kā arī svarīgā nozīme gan iedzīvotāju veselības un labbūtības, gan sabiedrības interešu un ekonomikas, gan bioloģiskās daudzveidības un piemērošanās klimata pārmaiņām nodrošināšanā. Meži un meža nozare nodrošina arī daudzas sociālekonomiskas funkcijas un ieguvumus, tostarp papildu darbvietas un izaugsmes iespējas lauku apvidos un atpūtas funkcijas, kas nāk par labu iedzīvotāju fiziskajai un garīgajai veselībai (sk.: Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un reģionu komitejai. Jauna Eiropas Meža stratēģija 2030. gadam. Pieejams: eur-lex.europa.eu). Meža likumā ir noteikts meža politikas mērķis - veicināt meža ekonomiski, ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgu apsaimniekošanu un izmantošanu (sk. Meža likuma 2. panta pirmās daļas 1. punktu). Meža ilgtspējīga apsaimniekošana ir meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē, spēju pildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī, kā arī nerada draudus citām ekosistēmām (sk. Meža likuma 1. panta pirmās daļas 13. punktu). Meža apsaimniekošana ir vērsta gan uz ekonomisko, gan ekoloģisko un sociālo interešu nodrošināšanu, kā arī meža bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Tādējādi Meža likumā ir konkretizēts Satversmē ietvertais ilgtspējības princips. Savukārt mežu kā nozīmīgu vides daļu aizsargā Satversmes 115. pants. Apstrīdētā norma nosaka tikai galvenās cirtes caurmēru, taču tā ir pieņemta meža apsaimniekošanas jomā un to nevar skatīt atrauti no pārējā šīs jomas regulējuma. Atbilstoši Meža likuma 9. panta pirmās daļas 1. punktam mežaudzes galvenās cirtes caurmēra sasniegšana ir viens no priekšnoteikumiem tam, lai tiktu atļauta galvenā cirte. Turklāt, kā norādījis Valsts meža dienests, to ciršanas apliecinājumu skaits, kuri izsniegti, vadoties pēc koku caurmēra, pēc apstrīdētās normas pieņemšanas 2022. gada otrajā pusē ir pieaudzis. Tādējādi apstrīdētā norma, lai gan tā pati par sevi nepiešķir atļauju koku ciršanai mežā, tomēr paredz priekšnoteikumu, uz kura pamata koku ciršana mežā tiek atļauta. Līdz ar to apstrīdētā norma ietiecas Satversmes 115. panta tvērumā un galvenās cirtes caurmēra samazināšana aizskar ikvienas personas tiesības uz labvēlīgu vidi, kuras ietvertas Satversmes 115. pantā.