13. Article

Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Zvēraudzētāju asociācija" (turpmāk - asociācija) - norāda, ka atbildīgā komisija pirms apstrīdēto normu pieņemšanas neesot to lūgusi komentēt jebkādus apstākļus vai sniegt atbildes vai informāciju uz specifiskiem jautājumiem saistībā ar plānoto regulējumu. Asociācija pēc savas iniciatīvas esot informējusi atbildīgo komisiju par kažokzvēru audzēšanas nozari un tās eksporta un citiem finanšu datiem, ietekmi uz Latvijas ekonomiku un sabiedrības labklājību. Par asociācijas sniegto informāciju atbildīgās komisijas sēdēs neesot notikušas nekādas diskusijas un deputāti neesot uzdevuši nekādus jautājumus. Tāpat asociācija atbildīgajai komisijai iesniegusi arī apkopojumu par kažokzvēru audzēšanas aizliegšanas praksi citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Likumdevējs esot kļūdījies, sverot dzīvnieku aizsardzības intereses un tiesības un uzņēmējdarbības brīvību LESD 13. un 49. panta un Hartas 16. un 17. panta izpratnē. Citās valstīs, kur ar kažokzvēru audzēšanas un turēšanas nozares nākotni saistītie jautājumi ir aktuāli, likumdevējs esot nonācis pie tāda risinājuma, kas būtiski atšķiroties no apstrīdētajām normām. Proti, citās valstīs, kur noteikts piecus gadus ilgs vai vēl īsāks pārejas periods, esot ieviesti plaši kompensācijas mehānismi. Savukārt Slovēnijas, Igaunijas un Slovākijas regulējums Latvijas situācijai nevarot tikt piemērots, jo šajās valstīs kažokzvēru audzēšana un turēšana nebūtu uzskatāma par lauksaimniecības nozari un faktiskā situācija aizlieguma noteikšanas brīdī bijusi pavisam citāda nekā Latvijā. Minētajās valstīs ūdeļu audzētavas jau bijušas tukšas vai aizvērtas vai vispār bijusi tikai viena ūdeļu audzētava. Apstrīdētās normas nenodrošinot taisnīgu līdzsvaru starp LESD 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību un 13. pantā ietverto dalībvalstu pienākumu aizsargāt dzīvnieku labturības intereses, jo ar šīm normām esot pilnībā izslēgta LESD 49. pantā ietverto brīvību būtība. Kažokzvēru audzētāju kā nozares intereses tad, ja kažokzvēru audzēšana un turēšana kažokādu ieguvei vairs netiek turpināta, varot tikt ievērotas tikai tur, kur noteikts ilgāks, t. i., par pieciem gadiem ilgāks aizlieguma spēkā stāšanās periods vai arī noteikts piecu gadu pārejas periods, bet vienlaikus arī atbilstīga kompensācija.