14. Article

Pieaicinātā persona - biedrība "Dzīvnieku brīvība" - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajai un trešajai daļai, kā arī LESD 49. pantam. 20. gadsimtā dzīvnieku aizsardzība esot tik ļoti iesakņojusies sabiedrības uzskatos un uzvedībā, ka sabiedrības tikumība bez tās vairs neesot iedomājama. Cilvēces ētiskais pienākums esot nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi esot vērtība. Cilvēkam esot morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam neesot atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, sagādāt ciešanas vai citādi kaitēt. Aizliegums audzēt un turēt dzīvniekus kažokādu ieguvei esot pamatots ar apsvērumu, ka zvēraudzēšana ir neētiska, cietsirdīga un pretrunā ar sabiedrības vērtībām. Pretrunā ar sabiedrības vairākuma vērtībām tā nonākot tādējādi, ka apvienojot cietsirdību pret dzīvniekiem ar triviālu iemeslu, kura dēļ tie tiek pakļauti ciešanām. Mūsdienās esot pieejamas daudzas funkcionālas un estētiskas kažokādu alternatīvas. Savvaļas dzīvnieku vajadzības kažokzvēru audzētavās nevarot tikt apmierinātas. Sprostu sistēmas šaurība un monotonums esot smaga dzīvnieku labturības problēma. Kažokzvēru audzētavās ūdeles visu savu mūžu pavadot stiepļu sprostos, kuru standarta izmērs esot 90 x 30 x 45 centimetri. Dabā ūdeles esot savrupi, teritoriāli dzīvnieki, turpretī kažokzvēru audzētavās tās spiestas dzīvot ļoti tuvu cita pie citas un nespējot izvairīties no sociāliem kontaktiem. Sprostos ūdelēm neesot iespēju uzvesties dabiski - skriet, peldēt vai medīt. Savukārt lapsas sprostos tiekot turētas pa vienai, tādējādi liedzot tām dabisko sociālo uzvedību. Lapsām esot liegta iespēja skriet, rakt, rotaļāties un pētīt. Tās tiekot turētas 0,8-1,2 kvadrātmetrus lielos stiepļu sprostos. Gan lapsas, gan ūdeles pastāvīgi cietīšot no kanibālisma, pašsakropļošanās, savstarpējas plēšanās un stereotipiskas uzvedības dēļ, kamēr vien tiks turētas mazos, slikti iekārtotos sprostos ar stiepļu grīdu. Arī veids, kādā ūdeles tiek nogalinātas kažokādu ieguves dēļ, esot cietsirdīgs. Vajagot ņemt vērā to, ka ūdeles spēj ilgstoši aizturēt elpu un palikt pie apziņas pat tad, kad tiek smacētas. Dažkārt pēc neveiksmīgiem nosmacēšanas mēģinājumiem kažokzvēru audzētāji ūdeles gluži vienkārši nositot. 2015. gadā Saeima nolēmusi neatbalstīt pilsoņu iniciatīvu, kas aicināja aizliegt dzīvnieku audzēšanu un turēšanu kažokādu ieguvei, taču šā jautājuma nonākšana likumdevēja redzeslokā jau pati par sevi esot bijusi signāls tam, ka Latvijas sabiedrībā kažokzvēru audzēšana tiek atzīta par ētiski problemātisku jomu. Turpmākajos gados dzīvnieku aizsardzība pakāpeniski attīstījusies un guvusi aizvien lielāku sabiedrības atbalstu. Tā, piemēram, 2017. gada vidū Latvijā tikusi aizliegta savvaļas sugu dzīvnieku izmantošana cirkā un atrakcijās. Līdz likumprojekta iesniegšanai Saeimā petīciju zvēraudzēšanas aizlieguma atbalstam parakstījuši vairāk nekā 40 000 cilvēku. 2018. gadā zvēraudzēšanas aizlieguma piekritēju gājiens pulcējis aptuveni 800 cilvēku. Par zvēraudzēšanas aizliegumu kopīgā video 2022. gadā iestājušies sabiedrībā pazīstami cilvēki. Piecdesmit divas dažādu jomu nevalstiskās organizācijas ar atklātu vēstuli vērsušās pie Saeimas, aicinot aizliegt zvēraudzēšanu Latvijā. Sociālajās aptaujās lapsu, ūdeļu un šinšillu audzēšanu, turēšanu un nogalināšanu kažokādu ieguvei atbalstot aizvien sarūkošs sabiedrības mazākums. Turklāt Latvijas sabiedrība visas Eiropas Savienības līmenī esot visaktīvāk iestājusies par kažokzvēru audzēšanas un turēšanas un kažokādu tirdzniecības aizliegumu. Eiropas pilsoņu iniciatīvu "Eiropa bez kažokādām" parakstījuši 64 162 Latvijas pilsoņi jeb vairāk par 3,5 procentiem no visiem Eiropas Savienības pilsoņiem. Latvijas sabiedrības līdzdalība šāda veida iniciatīvās gan pašu mājās, gan uz citu Eiropas Savienības valstu fona esot izcila. Iepriekš minētais pierādot to, ka kažokzvēru audzēšana un turēšana ir pretrunā ar Latvijas sabiedrības ētiskajām vērtībām. Dzīvnieku labturība esot leģitīms mērķis sabiedrības morāli apdraudošas prakses ierobežošanai. Kažokzvēru audzēšanas un turēšanas aizliegums nodrošinot arī sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību un tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē. Kažokzvēru audzētavas esot potenciāli zoonožu perēkļi. Tieši tās īpaši smagi skārusi Covid-19 pandēmija. Arī zinātnieki pauduši viedokli, ka tieši ūdeļu fermas drīzāk nekā citu sugu dzīvnieku fermas var kļūt par turpmāk iespējamu slimību uzliesmojumu un pandēmiju attīstības riska avotu. Kažokzvēru audzēšana un turēšana nelabvēlīgi ietekmējot bioloģisko daudzveidību, vides kvalitāti un klimatu. Latvijā esot daudz liecību par to, ka no kažokzvēru audzētavām izbēgušas ūdeles nogalina mājdzīvniekus, ūdensputnus un citu sugu dzīvniekus. Ar kažokādu industriju nesaraujami saistītā atkritumu uzglabāšana un apstrāde bieži radot būtisku ūdens piesārņojumu. Nitrāti, fosfāti un citas videi un veselībai bīstamas ķīmiskās vielas iesūcoties zemē, ar lietus ūdeni tiekot ieskalotas gruntsūdeņos un tādējādi piesārņojot ūdenskrātuves. Šīs ķīmiskās vielas piesārņojot ne tikai ūdeņus, bet arī augsni un gaisu, tādēļ kažokzvēru audzētavu tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem nākoties samierināties ar pastāvīgu kodīgu smaku. Kažokādu ražošana esot divas līdz 28 reizes kaitīgāka videi nekā citu tekstilmateriālu izstrāde. Piemēram, viena kilograma ūdeļu kažokādas saražošanai esot piecas reizes lielāka ietekme uz klimatu nekā otra šajā ziņā ietekmīgākā tekstilmateriāla - vilnas - saražošanai tādā pašā apjomā. Ar apstrīdētajām normām noteiktajam aizliegumam neesot bijis mērķa arī turpmāk atļaut dzīvnieku audzēšanu, turēšanu un nogalināšanu, bet pastiprināt to labturības prasības. Gluži pretēji - šā aizlieguma mērķis bijis izbeigt dzīvnieku izmantošanas veidu, kas neatbilst sabiedrības ētiskajām vērtībām un pakļauj dzīvniekus ciešanām triviālu mērķu vārdā. Turklāt būtiski kažokzvēru labturības pilnveidojumi esot faktiski neiespējami vai vismaz nerentabli, jo labturības problēmu pamatā esot savvaļas sugu dzīvnieku turēšana sprostos, kur tie nevar apmierināt savas fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības. Valstīs, kur kažokzvēru audzētājiem ir noteikts pienākums nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskajām un uzvedības vajadzībām atbilstošus apstākļus, tie lielākoties jau izbeiguši šo saimniecisko darbību, jo attiecīgo prasību izpilde to padarot nerentablu. Tātad jēgpilnas labturības prasību pastiprināšanas ietekme uz nozari faktiski neatšķiroties no aizlieguma ietekmes. Dzīvnieku labturību nevarētu uzlabot arī ar tādu līdzekli kā videonovērošana, jo tas nesasniegtu apstrīdētajās normās ietvertā aizlieguma leģitīmos mērķus. Tāpat neesot pārliecības par attiecīgās uzraudzības efektivitāti un to, vai katrā pārkāpuma gadījumā tiks piemērots atbilstošs sods. Latvija esot kļuvusi par divdesmito Eiropas valsti, kur kažokzvēru audzēšana un turēšana ir aizliegta. Dažās valstīs šāds aizliegums esot noteikts uzreiz vai arī paredzot ļoti īsu pārejas termiņu un izmaksājot kažokzvēru audzētājiem kompensācijas. Citās valstīs par kompensācijas mehānismu esot uzskatīts pārejas periods. Vēl dažas valstis izvēlējušās gan pārejas perioda noteikšanu, gan kompensāciju izmaksu. Dažās valstīs aizlieguma noteikšanas brīdī kažokzvēru audzētavas faktiski jau bijušas tukšas, taču daudzās citās vēl turpinājušas darbību. Kažokzvēru audzētāju pamattiesību ierobežojums esot ņemts vērā un tiem esot noteikts piecus gadus ilgs pārejas periods, kurā tie varot pārorientēt savu biznesu un iegūt papildu līdzekļus citu biznesa ieceru īstenošanai. Šāds pārejas periods esot uzskatāms par saudzējošu līdzekli. Secinājumu daļa