16. Article

Saskaņā ar Satversmes 105. panta pirmo teikumu ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Šā panta trešais teikums nosaka: "Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu." Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes 105. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu un 2018. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-20-0103 16.1. punktu). Satversmes tiesa uzsvērusi: lai šādas ekonomiskās intereses tiktu atzītas par tiesību uz īpašumu objektu, tām jābūt saistītām ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim veikusi (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-28-03 12. punktu). Citiem vārdiem, tiesību uz īpašumu ierobežojumam jāizpaužas tādējādi, ka tiek negatīvi ietekmētas kādas tiesības, kas komersantam jau reiz bijušas noteiktas. Tas nozīmē, ka Satversmes 105. pants aizsargā tiesības nodarboties ar jau uzsāktu komercdarbību. Valsts iejaukšanās komercdarbības veikšanā ierobežo tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 26. un 27. 2. punktu). Tādējādi tiesības nodarboties ar jau uzsāktu komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā. 16.1. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka citstarp LESD 49. pants nosaka Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību un tādējādi aizsargā Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājus un juridiskās personas, kas vēlas īstenot savu ekonomisko aktivitāti citā dalībvalstī (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1986. gada 28. janvāra sprieduma lietā C‑270/83 "Komisija pret Franciju" 14. punktu; sk. arī: Kellerbauer M., Klamert M., Tomkin J. (Eds.) The EU Treaties and the Charter of Fundamendal Rights. The Commentary. Oxford: Oxford University Press, 2019, p. 658). Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktu Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti Hartā. Tai ir tāds pats spēks kā Līgumam par Eiropas Savienību un LESD. Hartas 16. pants paredz darījumdarbības brīvību, kas aizsargā brīvību veikt ekonomisku vai komerciālu darbību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 30. jūnija sprieduma lietā C‑134/16 "Lidl" 28. punktu). Hartas 16. pants ir saistīts ar LESD 49. pantā paredzēto uzņēmējdarbības brīvību. Ja valsts tiesiskais regulējums rada uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumu LESD 49. panta izpratnē, tad ar to tiek radīts arī Hartas 16. pantā iedibinātās darījumdarbības brīvības ierobežojums (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 20. decembra sprieduma lietā C‑322/16 "Global Starnet" 50. punktu, 2019. gada 8. maija sprieduma lietā C-230/18 "PI" 65. punktu un 2022. gada 7. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Cilevičs u. c." 56. punktu). Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet, ka Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības ir konkretizējamas kopsakarā ar Hartas 16. pantā ietverto darījumdarbības brīvību un LESD 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 27.2. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa vērtējumu par apstrīdēto normu atbilstību LESD 49. pantam sniegs, vērtējot šo normu atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. 16.2. Darījumdarbības brīvības mērķis ir nodrošināt, ka ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības veikt uzņēmējdarbību bez diskriminācijas vai nesamērīgiem ierobežojumiem (sk.: European Union Agency for Fundamental Rights. Freedom to conduct business: exploring the dimensions of a fundamental rights, p. 21. Pieejams: fra.europa.eu). Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu ir jāuzskata visi pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 7. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Cilevičs u. c." 61. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību "BALTIC DEVON MINK" kopš 2008. gada Latvijā tur un audzē lauksaimniecības dzīvniekus - ūdeles - kažokādu ieguvei. Nīderlandē reģistrētais komersants Van Ansem Participaties B. V. ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību "BALTIC DEVON MINK" vienīgais dalībnieks un kopš 2010. gada ar minētās sabiedrības starpniecību Latvijā tur un audzē lauksaimniecības dzīvniekus - ūdeles - kažokādu ieguvei. SIA "GAUJA AB" Latvijā kopš 1996. gada tur un audzē lauksaimniecības dzīvniekus - ūdeles un lapsas - kažokādu ieguvei. Tātad kažokzvēru audzēšana un turēšana ietilpst Pieteikumu iesniedzēju komercdarbībā, kuru tie veic joprojām. Nīderlandē reģistrētais komersants Van Ansem Participaties B. V. šo komercdarbību veic ar Latvijā dibināta meitas uzņēmuma starpniecību. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju ekonomiskās intereses, kas saistītas ar noteikta veida komercdarbību, ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā. Apstrīdētās normas noteic, ka ūdeļu un lapsu audzēšana un turēšana kažokādu ieguvei Latvijā tiks aizliegta no 2028. gada 1. janvāra. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka jau šobrīd esot jāveic noteiktas darbības, lai sagatavotos brīdim, kad aizliegums audzēt un turēt lapsas un ūdeles kažokādu ieguvei stāsies spēkā. Tādējādi apstrīdētās normas ietekmē Pieteikumu iesniedzēju tiesības turpināt noteikta veida komercdarbību. Turklāt attiecībā uz Nīderlandē reģistrēto komersantu Van Ansem Participaties B.