17. Article

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums veikt noteikta veida komercdarbību ir absolūts. Proti, apstrīdēto normu dēļ tiekot aizliegta lauksaimniecības dzīvnieku audzēšana un turēšana kažokādu ieguvei. Šāds aizliegums attiecoties uz ikvienu personu, kas veic šāda veida komercdarbību, un nepieļaujot izņēmumus. Saeima šādam uzskatam nepiekrīt un norāda, ka aizliegums audzēt un turēt lauksaimniecības dzīvniekus, ja šīs audzēšanas vai turēšanas vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, liedz izlietot tiesības uz īpašumu visām personām neatkarīgi no to individuālajām pazīmēm. Tas neesot vērsts uz kādu konkrētu personu grupu, jo vienlaikus ar to nepastāvot iespēja, ka citas personas ārpus šīs grupas drīkstētu attiecīgā veida komercdarbību īstenot. Apstrīdētās normas arī neaizliedzot Pieteikumu iesniedzējiem vispār veikt komercdarbību Latvijā. Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūts personas pamattiesību ierobežojums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma vērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 23. punktu). Satversmes tiesas judikatūrā par absolūtiem aizliegumiem atzīti tādi personas pamattiesību ierobežojumi, kas bijuši saistīti ar pašas personas pagātnē veiktu rīcību, kuras dēļ šai personai iestājušās nelabvēlīgas sekas visa mūža garumā. Attiecībā uz šādiem ierobežojumiem likumdevējs izslēdzis prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīties (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.3. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 19.2. punktu). Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums audzēt un turēt lauksaimniecības dzīvniekus, ja šo darbību vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, atšķirībā no Satversmes tiesas judikatūrā iepriekš atzītā ir saistīts nevis ar personas pagātnē veiktu rīcību, bet gan ar personas izraudzīto komercdarbības veidu, ko likumdevējs uzskata par neatbilstošu mūsdienu sabiedrības vērtībām. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums nav uzskatāms par absolūtu aizliegumu.