5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajai un trešajai daļai, kā arī LESD 49. pantam. Likumprojekts Saeimā esot skatīts ilgāk nekā gadu. Tas esot apspriests kopumā piecās atbildīgās komisijas sēdēs, kurās piedalījušās un uzklausītas ieinteresētās personas un institūciju pārstāvji, kas vēlējās paust savu viedokli. Tāpat esot notikušas diskusijas gan par pārejas perioda ilgumu, gan par kompensāciju izmaksām un ārvalstu praksi attiecībā uz kažokzvēru audzēšanas un turēšanas aizliegumu. Esot apspriestas arī tiesiskā regulējuma alternatīvas, piemēram, iespēja ieviest videonovērošanu. Ar apstrīdētajām normām noteiktajam ierobežojumam esot leģitīmi mērķi - sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Viens no svarīgākajiem apstrīdēto normu mērķiem esot valsts ilgtspējīga attīstība, respektīvi, sabiedrības labklājības, dzīvnieku un apkārtējās vides aizsardzības, kā arī ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība ilgtermiņā. Ilgtspējīga attīstība esot nesaraujami saistīta ar sabiedrības labklājību, kā arī līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas ietverot arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Sabiedrības labklājība neesot iedomājama bez ilgtspējīgas attīstības politikas un tai atbilstošiem likumdevēja pieņemtiem lēmumiem. Ar apstrīdētajām normām noteiktā ierobežojuma mērķi nevarot aplūkot atrauti no Eiropā un visā pasaulē arvien skaidrāk izteiktās tendences attiecībā uz kažokzvēru audzēšanu un turēšanu. Šobrīd Eiropas Komisijā esot iesniegta Eiropas pilsoņu iniciatīva "Eiropa bez kažokādām" un saņemti 1 502 319 apstiprināti paziņojumi par atbalstu tai. Kažokzvēru audzēšana esot aizliegta 19 Eiropas valstīs, tostarp 14 Eiropas Savienības dalībvalstīs. Citās valstīs stingro labturības likumu vai konkrētu sugu dzīvnieku audzēšanas un turēšanas aizlieguma dēļ esot slēgtas visas kažokzvēru fermas. Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu humānu attieksmi pret dzīvniekiem, kā arī ilgtspējīgu un demokrātisku valsts attīstību. Turklāt Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā esot norādīts, ka cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam esot morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam neesot atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt. Nepastāvot citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tikpat iedarbīgi un efektīvi. Nebūtu pamatoti par alternatīviem pasākumiem uzskatīt jaunu labturības prasību ieviešanu vai spēkā esošo prasību uzlabošanu. Ar labturības prasību izmaiņām nevarot nedz mazināt iesprostojumā turēto savvaļas dzīvnieku ciešanas, nedz arī novērst to nonāvēšanu, līdz ar to nevarot tikt nodrošināta arī sabiedrības tikumības aizsardzība. Turklāt dzīvnieku ciešanas esot neizbēgams kažokzvēru audzēšanas un turēšanas aspekts, bez kā šis uzņēmējdarbības veids nebūtu rentabls. Šo atziņu apstiprinot tas, ka labturības prasību paaugstināšanas dēļ, piemēram, Vācijā attiecīgā uzņēmējdarbība jau ir izbeigta. Komersantiem neesot pamatotu tiesību paļauties uz to, ka jebkādas komercdarbības regulējums laika gaitā, mainoties faktiskajai situācijai, nevarētu tikt grozīts. Lai arī 2015. gadā Saeima pieņēma lēmumu, kas konceptuāli atšķiras no tā, ko nosaka apstrīdētās normas, Pieteikumu iesniedzēji, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, tomēr neesot varējuši paļauties uz to, ka gadu gaitā situācija paliks nemainīga un likumdevējs nekad nepieņems citādu lēmumu. Kaut arī normatīvais regulējums tika grozīts tikai Covid-19 pandēmijas laikā un attiecīgo grozījumu mērķis bija cits, vajagot ņemt vērā kopējās tendences attiecībā uz kažokzvēru audzēšanu un turēšanu gan Latvijā, gan visā Eiropā. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju paļaušanās uz savas darbības nozares nemainīgumu neesot pamatota. Tieslietu ministrija apliecina, ka likumdevējs ir vērtējis, cik ilgs pārejas periods būtu nepieciešams, lai pēc iespējas mazinātu apstrīdēto normu negatīvo ietekmi uz Pieteikumu iesniedzējiem, un secinājis: lai varētu atzīt, ka ir nodrošināta tiesiskās paļāvības aizsardzības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu, pietiekams ir piecu gadu pārejas periods. Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums liekot šķēršļus tiem citu dalībvalstu uzņēmējiem, kuri veic ar kažokzvēru audzēšanu un turēšanu saistītu uzņēmējdarbību Latvijā. Šis aizliegums varot ierobežot attiecīgo personu uzņēmējdarbības brīvību un varot tikt atzīts par ierobežojumu LESD 49. panta izpratnē. Tomēr uzņēmējdarbības brīvība neesot absolūta un varot tikt ierobežota LESD 52. pantā noteikto leģitīmo mērķu dēļ, kā arī tādu iemeslu dēļ, kuri gan tiešā veidā LESD nav norādīti, bet ir atzīti par pamatotiem Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, proti, tā saucamo vispārējo interešu apsvērumu dēļ. Konkrētajā gadījumā ierobežojums kalpojot vairākiem leģitīmiem mērķiem, kas būtu pamatoti atzīstami par vispārējo interešu apsvērumiem, un tie esot šādi: sabiedrības tikumības aizsardzība, nodrošinot ētisku un cieņpilnu attieksmi pret dzīvniekiem un novēršot cietsirdīgu apiešanos ar kažokzvēriem, kā arī sabiedrības veselības, vides un dzīvnieku aizsardzība. Kažokzvēru audzēšanas un turēšanas jomā dalībvalstu iestādēm esot piešķirta plaša rīcības brīvība, lai tās noteiktu stingrākas prasības, kas vajadzīgas sabiedrības tikumības, veselības un vides aizsardzībai, un tostarp pat aizliegtu kažokzvēru audzēšanu un turēšanu, ciktāl šāds ierobežojums ir piemērots un samērīgs. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, attiecīgais ierobežojums ir samērīgs.