19. Article

Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums ir piemērots tā leģitīmo mērķu sasniegšanai, proti, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus. Personas juridiskā atbildība par tās pieļautu tiesību pārkāpumu atkarībā no nodarījuma smaguma var izpausties ļoti dažādos veidos, bet kriminālatbildība ir paredzēta tikai par pašiem smagākajiem un sabiedrībai bīstamākajiem nodarījumiem (sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 61. lpp.). Valsts negatīvā reakcija uz izdarīto noziedzīgo nodarījumu sastāv no divām daļām - no kriminālsoda un sodāmības. Ar sodu persona tiek pakļauta zināmiem ierobežojumiem, un soda izciešana vēl nenozīmē personas reabilitāciju. Arī pēc kriminālsoda pilnīgas izciešanas personas tiesiskais statuss nav līdzīgs tādas personas tiesiskajam stāvoklim, kura agrāk nav pārkāpusi krimināltiesiskos aizliegumus. Sodāmība ir kriminālsoda piemērošanas ilgstošas negatīvas juridiskās sekas, kas ir spēkā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai (sk.: Judins A. Par sodāmību Latvijas tiesībās. Jurista Vārds, 23.03.2004., Nr. 11 (316). Pieejams: juristavards.lv/). Apstrīdētā norma uz Krimināllikumā noteiktu laiku - sodāmības laiku - liedz personai, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, tiesības strādāt par pedagogu. Vienlaikus apstrīdētā norma neizslēdz to, ka pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas var tikt individuāli vērtēta attiecīgās personas atbilstība pedagoga amatam. Tiesiskais regulējums, kas liedz Izglītības kvalitātes valsts dienestam vērtēt personas atbilstību pedagoga amatam sodāmības laikā, nodrošina to, ka par pedagogu nestrādā persona, kura attiecīgajā savas dzīves posmā nespēj pedagoga darbu veikt pienācīgi. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpo citu cilvēku tiesību aizsardzībai, palīdz izglītojamiem izprast sabiedrībā pieņemtās morāles normas, kā arī rada priekšstatu par ikvienas personas lomu labklājīgas sabiedrības veidošanā. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu - citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzības - sasniegšanai.