20. Article

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 20. punktu). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus ir iespējams sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, likumdevējs esot varējis noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par kuru izdarīšanu sodītām personām varētu paredzēt iespēju, ka to atbilstība pedagoga amatam tiek individuāli izvērtēta pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tostarp soda izciešanas laikā. Saeima minētajam viedoklim nepiekrīt, jo uzskata, ka, veicot personas individuālu izvērtējumu laikā, kamēr tā vēl nav izcietusi sodu vai tai sodāmība vēl nav dzēsta vai noņemta, Izglītības kvalitātes valsts dienests nevarētu pilnvērtīgi novērtēt to, kā laika gaitā ir mainījusies personība. Likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību noteikt prasības attiecībā uz pedagoga amatu, ir paredzējis, ka kompetentā iestāde personas sodāmības laikā nevar vērtēt tās atbilstību pedagoga amatam. Tālab Satversmes tiesai secīgi jāpārbauda, vai attiecīgais vērtējums varētu tikt veikts kādā no šādiem periodiem: laikā, kamēr persona izcieš kriminālsodu, vai laikā, kad persona kriminālsodu jau ir izcietusi, bet sodāmība tai vēl nav dzēsta vai noņemta. 20.1. Soda mērķis saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro daļu ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tātad soda mērķis krimināltiesībās ir saistīts gan ar personas sodīšanu, gan prevenciju, gan personas resocializāciju, lai persona pēc soda izciešanas varētu veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. To, kāda veida un cik ilgs sods atbilstoši izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam personai nosakāms, individuāli vērtē tiesa vai prokurors gadījumā, ja sods tiek noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu. Soda noteikšanā saskaņā ar Krimināllikuma 46. panta otro daļu ņem vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, kā arī vainīgā personību. Nosakot sodu krimināltiesību jomā, tiek individuāli vērtēts arī tas, cik ilgs sods personai būtu jāizcieš, lai to patiešām atturētu no turpmāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tas, ka persona ir sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nenozīmē, ka persona vēlāk nevar laboties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā. Likumdevējs Latvijas tiesību sistēmā ir ieviesis sodīto personu resocializācijas sistēmu, kas vērsta uz atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, veicinot arī sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir secinājusi: ja persona ir sodīta par tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, nepieciešams pārliecināties, vai persona ar savu attieksmi pret šo noziegumu, kā arī ar savu uzvedību un darbību ir apliecinājusi to, ka ir spējīga izglītojamiem radīt pareizu priekšstatu par sabiedrībā spēkā esošām normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.2. punktu). Līdz ar to šādas personas atbilstība pedagoga amatam nevar tikt vērtēta kriminālsoda izciešanas laikā, piemēram, tūlīt pēc tam, kad stājies spēkā prokurora priekšraksts par sodu. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad persona ir sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai tīšu mazāk smagu noziegumu, jo ikvienā gadījumā, kad persona tikusi sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir nepieciešams pārliecināties, vai šī persona neapdraud citu cilvēku tiesības, sabiedrības tikumību un labklājību. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertie pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība - netiktu sasniegti, ja individuālais izvērtējums par personas atbilstību pedagoga amatam tiktu veikts par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu noteiktā soda izciešanas laikā neatkarīgi no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma. 20.2. Likumdevējs apstrīdētajā normā ir izvēlējies sodāmības periodu kā to laikposmu, pēc kura beigām ir iespējams vērtēt personas atbilstību pedagoga amatam. Kā norādījusi pieaicinātā persona Dr. iur. Jānis Baumanis, sodāmības jēga krimināltiesībās ir saistīta galvenokārt ar krimināltiesisko piespiedu līdzekļu mērķa nesasniegšanu. Respektīvi, tad, ja persona sodāmības laikā izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu, tai var tikt piemērots bargāks sods par no jauna izdarīto noziedzīgo nodarījumu. Tādējādi sodāmība izpaužas krimināltiesību jomā. Tomēr plašākā nozīmē sodāmības jēdziens aptver arī citas juridiskas sekas, kas var izpausties arī kā tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.1. punktu). Sodāmības ilgums Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā ir noteikts saistībā ar personas izciestā soda veidu un ilgumu. Jo bargāks personai piespriestais sods, jo ilgāk pēc soda izciešanas turpinās sodāmība. Tādēļ, piemēram, atšķiras sodāmības ilgums personai, kurai piespriests naudas sods, - viens gads -, un personai, kurai piespriests 10 gadus ilgs brīvības atņemšanas sods - astoņi gadi. Sodāmība var tikt noņemta agrāk amnestijas vai apžēlošanas kārtībā, kā arī ar tiesas lēmumu, ja persona, kas izcietusi sodu brīvības atņemšanas iestādē, ir pierādījusi savu labošanos (sk. Krimināllikuma 63. panta septīto un astoto daļu). Jāņem vērā, ka pēc kriminālsoda izciešanas, jo sevišķi tad, ja persona atradusies brīvības atņemšanas iestādē, pirms tiek vērtēta šīs personas atbilstība pedagoga amatam, ir nepieciešams pārliecināties par šīs personas resocializāciju. Šo iemeslu dēļ Noteikumu Nr. 414 17. punktā ir izvērsti uzskaitīti kritēriji, kas jāņem vērā, lai novērtētu to, vai atļauja personai strādāt pedagoga amatā nekaitēs izglītojamo interesēm, tostarp novērtējot arī personas attieksmi un darbību pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas. Arī Dr. iur. Jānis Baumanis norādījis uz risku, ka tādā gadījumā, ja par pedagogu strādātu persona, kurai sodāmība vēl nav dzēsta vai noņemta, būtu pamats apšaubīt šīs personas pedagoģisko aktivitāšu sabiedrisko nozīmi. Kā jau minēts iepriekš, likumdevējs proporcionāli personas izciestajam sodam jau ir diferencējis sodāmības ilgumu un līdz ar to arī laikposmu, kurā personas tiesības ieņemt pedagoga amatu ir ierobežotas. Ievērojot sodāmības krimināltiesisko mērķi, tās termiņa beigu datums ir brīdis, no kura ir jēgpilni vērtēt to, vai persona varētu būt resocializējusies, un ir iespējams vērtēt tās atbilstību pedagoga amatam. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas un Izglītības kvalitātes valsts dienesta viedoklim, ka tad, ja personas atbilstība pedagoga amatam būtu jāvērtē agrāk, nekā to paredz apstrīdētā norma, būtu apdraudētas dienesta iespējas objektīvi novērtēt risku, kādam var tikt pakļauta izglītojamo drošība, intelektuālā un fiziskā attīstība, kā arī paredzamo ietekmi uz katru izglītības mērķgrupu. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka citos normatīvajos aktos ir noteikts tāds tiesiskais regulējums, kas sakarā ar konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem pieļaujot personas individuālu izvērtēšanu pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Citstarp Pieteikuma iesniedzējs atsaucies uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektajā un sestajā daļā ietverto regulējumu, norādot, ka sakarā ar tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, novērtējums varot tikt veikts tikai pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas, savukārt tad, ja persona ir sodīta par mazāk smagu noziegumu, tā drīkstot ar iestādes vadītāja atļauju strādāt arī sodāmības laikā. Latvijas tiesību sistēmā pastāv tāds tiesiskais regulējums, kas personai ar sodāmību ierobežo brīvību strādāt reglamentētā profesijā vai pildīt valsts dienestu. Šādi ierobežojumi ir iekļauti, piemēram, Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 14. panta piektajā daļā, Militārā dienesta likuma 16. panta 2.2 daļā, Valsts civildienesta likuma 7. panta pirmās daļas 5. punktā, Bāriņtiesu likuma 11. panta 2. punktā, likuma "Par tiesu varu" 55. panta otrajā daļā un Prokuratūras likuma 37. panta trešajā daļā. Lai arī atšķiras veids, kādā attiecīgie ierobežojumi ir formulēti, Satversmes tiesa secina, ka minētajos normatīvajos aktos nav paredzēta iespēja atkarībā no noziedzīgā nodarījuma smaguma pakāpes vērtēt to, vai persona ir tiesīga strādāt attiecīgajā profesijā vai pildīt valsts dienestu pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pants, uz ko norādījis Pieteikuma iesniedzējs, attiecas uz plašāku personu loku - personām, kuras ir nodarbinātas vai veic brīvprātīgo darbu iestādēs un pasākumos, kur atrodas vai piedalās bērni. Minētā panta piektā un sestā daļa paredz citādu tiesisko regulējumu nekā apstrīdētā norma. Proti, gadījumā, ja persona ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas nav saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī tikumību un dzimumneaizskaramību, iestādes vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators var arī pirms sodāmības noņemšanas vai dzēšanas personai atļaut tai strādāt, veikt brīvprātīgo darbu vai būt nodarbinātai, pamatojoties uz vienošanos par pakalpojumu sniegšanu iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni, ja tas neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību. Pedagogs pretstatā citām personām, kuras strādā izglītības iestādē, mācību procesā veido ciešāku personisku kontaktu ar izglītojamiem, tostarp bērniem, veic audzināšanas darbu un kopumā pavada vairāk laika tiešā kontaktā ar viņiem. Pedagogs šajā aspektā nav salīdzināms ar citu profesiju pārstāvjiem, uz kuriem attiecas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pants. Šā iemesla dēļ personai, kura veic pedagoga darbu saskarsmē ar izglītojamiem, likumdevējs ir izvirzījis augstākas prasības, kā arī izvēlējies no izglītības iestādēm nošķirtu institūciju - Izglītības kvalitātes valsts dienestu -, kas var veikt neatkarīgu izvērtējumu par katru gadījumu. Pazeminot pedagogam izvirzāmās prasības un paredzot, ka tad, ja persona ir sodīta par noteiktu noziedzīgu nodarījumu, iestādes vadītājs jau pirms tam, kad tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, var lemt par šīs personas tiesībām veikt pedagoga darbu, pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus nebūs iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar apstrīdētajā normā noteikto regulējumu. Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.