3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. pantam. Saeima norāda, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības. Tomēr šis ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu, pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu, kā arī esot samērīgs. Izglītības process ietverot ne tikai mācību, bet arī audzināšanas darbu. Atbilstoši Izglītības likuma 2. pantā noteiktajam šā likuma mērķis esot nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām viņam tiekot nodrošināta iespēja iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, kas nepieciešama, lai piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē. Tāpat izglītības mērķis esot nodrošināt izglītojamo tikumisku, estētisku, intelektuālu un fizisku attīstību, sekmējot zinošas, prasmīgas un audzinātas personības veidošanos. Personas tiesības uz izglītību būtībā nozīmējot tiesības uz tādu izglītību, kas nodrošina iepriekš minēto Izglītības likuma mērķu sasniegšanu, turklāt šo tiesību īstenošanā būtiska loma esot tieši pedagogam, citstarp arī viņa personībai. Tādēļ pedagogam vajagot atbilst ne tikai profesionālajām prasībām, bet arī augstām morāles un ētikas prasībām. Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot vairāki leģitīmie mērķi. Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai mācību un audzināšanas darbu veiktu personas, kas, pašas būdamas par paraugu, sekmē tādas personības veidošanos, kura ne tikai spēj izmantot apgūtās zināšanas un prasmes, bet arī apzinās normatīvo aktu, it īpaši krimināltiesības regulējošu normatīvo aktu, ievērošanas nepieciešamību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot vērsts uz to, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības. Vienlaikus apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpojot arī sabiedrības tikumības aizsardzībai, jo pedagogs pildot svarīgu lomu izglītojamā attieksmju un vērtību veidošanas procesā. Sabiedrības locekļi, kas apzinās un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, tostarp citu personu tiesības, esot demokrātiskas Latvijas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums. Pedagoga spējas ieaudzināt izglītojamos cieņu pret šīm vērtībām esot svarīgas visai sabiedrībai. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot vērsts arī uz sabiedrības labklājības šā jēdziena nemateriālā izpratnē aizsardzību. Aizliegums par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai strādāt par pedagogu esot piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo nodrošinot to, ka persona, kura sodīta par tīšu noziedzīgu noziegumu, neveic mācību un audzināšanas darbu, ja vien Izglītības kvalitātes valsts dienests pēc tam, kad sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nav veicis individuālu attiecīgās personas vērtējumu un sniedzis tai attiecīgu atļauju. Pēc Saeimas ieskata, nepastāv tādi alternatīvi līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar apstrīdēto normu. Likumdevējam esot tiesības noteiktā veidā grupēt vai tipizēt situācijas, uz kurām konkrētais aizliegums varētu attiekties, nevis izvērtēt pilnīgi visas iespējamības un vērtēt katra noziedzīgā nodarījuma sastāvu. Tas it sevišķi attiecoties uz konkrēto gadījumu, kad pamattiesību ierobežojums attiecas uz konkrētu laika posmu, kurā vēl nav beigušās no personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma izrietošās tiesiskās sekas. Apstrīdētā norma jau ietverot pietiekami diferencētu pieeju. Tā attiecoties tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Paredzot individuāla izvērtējuma iespēju laikā, kamēr persona vēl nav izcietusi sodu vai tai sodāmība vēl nav dzēsta vai noņemta, tiktu zaudēta individuālās izvērtēšanas jēga, jo nebūtu iespējams pilnvērtīgi izvērtēt to, kā personība laika gaitā ir mainījusies. Turklāt individuāla izvērtējuma veikšana laikā, kamēr persona vēl nav izcietusi sodu, nonāktu pretrunā ar soda noteikšanas jēgu. Izglītojamo, viņu ģimenes locekļu un sabiedrības intereses tiktu apdraudētas tad, ja noziedzīgu nodarījumu izdarījusi persona, kura vēl nav izcietusi sodu vai kurai sodāmība vēl nav dzēsta vai noņemta, tomēr noteiktos apstākļos varētu veikt pedagoga darbu. Individuāls izvērtējums attiecībā uz pilnīgi visām šādām personām ievērojami palielinātu Izglītības kvalitātes valsts dienesta darba apjomu. Turklāt sakarā ar to, ka Izglītības kvalitātes dienesta lēmums var tikt apstrīdēts un vēlāk arī pārsūdzēts administratīvajā tiesā, palielinātos arī šo institūciju darba apjoms. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis esot visefektīvākais. Pēc Saeimas ieskata, arī labums, ko no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma gūst izglītojamie, viņu vecāki un sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu. Izglītības procesā svarīgākais esot izglītojamais, tādēļ izskatāmajā lietā nozīme esot bērna vislabāko interešu prioritātes principam. Saeima neapšauba, ka personas uzvedība un vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. Tomēr liegums zināmu laiku ieņemt pedagoga amatu gan nodrošinot tūlītēju izglītojamā interešu aizsardzību, gan arī kalpojot kā preventīvs mehānisms. Lieguma termiņš esot samērīgs un ļaujot pedagogam atgriezties izglītības sistēmā. Turklāt personai, ja tā izpilda citas izglītības iestādes darbiniekam izvirzītās prasības, neesot vispār aizliegts strādāt izglītības iestādē. Personai esot aizliegts vienīgi ieņemt pedagoga amatu - izglītot un audzināt izglītojamos.