7. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. pantam. Tiesībsargs piekrīt, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir vairāki leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība. Tāpat ierobežojums esot piemērots līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai un esot nepieciešams, jo citu, vienlīdz efektīvu līdzekļu šo mērķu sasniegšanai neesot. Šis ierobežojums esot samērīgs iepretim sabiedrības interesēm. Pedagoga un izglītojamā saskarsme notiekot galvenokārt noteiktas izglītības programmas īstenošanas ietvaros. Tomēr izglītības procesā esot nozīmīga arī pedagoga personība, jo izglītojamo varot ietekmēt arī pedagoga rīcība ārpus izglītības programmas īstenošanas vai pat ārpus izglītības iestādes. Līdz ar to pedagogam esot būtiska ietekme uz izglītojamo ne tikai izglītības programmas apguves procesā, bet arī ikdienas saskarsmē. Lai gan noziedzīgi nodarījumi pēc to skarto interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma varot būtiski atšķirties, tomēr tos visus vienojošais elements esot sodāmība kā krimināltiesiskas sekas. Sodāmības kā noziedzīga nodarījuma seku tvērums esot plašs un sniedzoties pat tālāk par krimināltiesiskajām sekām. Soda izciešanas laikā nebūtu pieļaujami pilnīgi nekādi izņēmumi no apstrīdētajā normā paredzētās kārtības, jo tas vēl esot tas laiks, kad persona vistiešākajā veidā atbild par tās izdarīto noziedzīgo nodarījumu, piemēram, izcieš brīvības atņemšanas sodu, veic sabiedrisko darbu, naudas soda samaksu vai atrodas probācijas uzraudzībā. Savukārt tiesisko situāciju tad, kad persona tai piespriesto sodu ir izcietusi, taču sodāmība tai vēl nav dzēsta vai noņemta, tiešā veidā ietekmējot piespriestā soda apmērs. Tajos Krimināllikuma pantos, kuros likumdevējs ir izšķīries par vieglāku sodu noteikšanu, arī paredzētais sodāmības termiņš esot īsāks. Minētais korelējot ar attiecīgā noziedzīgā nodarījuma smagumu. Noziedzīgu nodarījumu diferencēšana apstrīdētajā normā pēc to kaitīguma pakāpes nebūtu pareizā pieeja, jo varētu uzlikt likumdevējam nesamērīgu slogu, liekot tam izvērtēt, kuros gadījumos individuālais vērtējums pirms sodāmības noņemšanas vai dzēšanas varētu tikt veikts un kuros nevarētu tikt veikts. Personai soda izciešanas laikā un arī pēc tam esot jāapzinās tās izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīgās sekas un vajagot būt gatavai laboties. Ja tiktu noteikts tāds regulējums, kas personai dotu iespēju pretendēt uz pedagoga darbu jau pirms sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad izvērtēšanas procesā nebūtu iespējams pilnvērtīgi pārbaudīt tādus šo personu raksturojošus kritērijus kā dzīvesveids un personas raksturojums pēc noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas. Tieši no likumdevēja izšķiršanās par konkrētam noziedzīgam nodarījumam piemērojamā soda veidu un apmēru esot atkarīgs tas, ka, piemēram, Pieteikuma iesniedzēja gadījumā sodāmība tiek dzēsta tikai pēc sešiem gadiem. Citos gadījumos persona pēc līdzīga smaguma noziedzīga nodarījuma izdarīšanas varētu pretendēt uz to, ka tiks individuālā kārtā izvērtēta gada vai divu gadu laikā. Tomēr personai, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, it sevišķi tādu, kas vērsts uz kopējo sabiedrības interešu apdraudējumu, esot jārēķinās ar būtiskām sekām, kas neaprobežojas tikai ar krimināltiesisko jomu, bet ietver arī cita veida ierobežojumus.