1. Article

1. 1)) Skandināvijas u.c. Ziemeļeiropas valstīs prevalē pilnībā valsts dotētā augstākā izglītība. Studējošie izmanto stipendijas un studējošo kredītus dzīvošanas izmaksu segšanai studiju laikā; augstākā izglītība tiek uztverts kā publisks labums, visai sabiedrībai kopumā iegūstot no kvalificēta darba spēka un padarot par iespējamu tautsaimniecību ar augstu pievienoto vērtību. Šim modelim ir daudz priekšrocību, taču jāatzīmē arī, ka 1) tas darbojās valstīs ar ievērojami augstāku nodokļu slogu nekā Latvijā; vienīgais izņēmums ir Igaunija, taču arī Igaunijā šobrīd tiek apsvērta iespēja ieviest studējošo līdzmaksājumu; 2) valsts finansēto studiju vietu skaits ir ierobežots, valsts finansējums nereaģē elastīgi uz pieprasījumu, un faktiski Skandināvijas valstīs tas ierobežo augstākās izglītības pieejamību.
2. 2)) ASV, Lielbritānijas un citu t.s. anglosakšu valstu (Kanādas, Īrijas) modelis, kur studējošie maksā ievērojamu maksu; vienlaikus, valsts piešķir būtisku finansējumu studijām un pētniecībai, kas kopā ar studiju maksu nodrošina augstu kvalitāti un šo valstu augstskolas dominē dažādos starptautiskajos reitingos. Taču augsta studiju maksa veicina sociālo nevienlīdzību, kas nav piemērots Latvijai, kur sociālā nevienlīdzība jau tā ir viena no augstākajām ES. Lielbritānijā valsts nodrošināto kredītu atmaksas sistēma ir tāda, ka lielāka daļa absolventu neatmaksā kredītu pilnībā, un līdz ar to faktiskais rēķins valstij ir lielāks, nekā pirmsšķietamais izmaksu sadalījums starp valsti un studējošo.
3. 3)) Valstis ar budžeta un maksas studiju vietām- tas ir dominējošais modelis postpadomju valstīs, kas radījās ne tik ļoti kā konceptuāli pārdomāts risinājums, cik vēsturiski attīstījusies situācija, kad valsts nespēja reaģēt uz būtiski pieaugušu pieprasījumu pēc augstākās izglītības un tādēļ ieviesa maksas studiju vietas.
4. 4)) Valstu grupa, kurās izmaksas ir sadalītas starp valsti un studējošo un kur liela daļa studējošo maksā nelielu vai ievērojamāku studiju maksu (Nīderlande, Francija, Portugāle, Austrālija).