7. Article

Pieaicinātā persona - Konkurences padome - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Jau Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta lēmumā Nr. 243/2012/ES, ar ko izveido radiofrekvenču spektra daudzgadu politikas programmu (turpmāk - Politikas programma), dalībvalstīm noteiktais mērķis bijis veicināt radiofrekvenču spektra izmantošanas elastību, vienlaikus ievērojot konkurences tiesību principus. Ņemot vērā Politikas programmas 5. pantā paredzēto, Konkurences padome uzskata, ka nacionālajam regulējumam vajag ne tikai formāli atbilst Politikas programmā noteiktajām prasībām, bet arī veicināt efektīvu konkurenci un attīstību elektronisko sakaru pakalpojumu tirgū. Tāds nacionālais regulējums, kas formāli iekļaujas dalībvalstīm piešķirtās rīcības brīvības robežās, bet pēc savas būtības nepamatoti un nevajadzīgi kropļo konkurenci, esot vērtējams kritiski. Konkurences padome, veicot tirgus uzraudzību, 2015. gadā citstarp esot secinājusi, ka konkurence Latvijas mobilo sakaru pakalpojumu nozarē ir ļoti intensīva un ar katru gadu pieaug arī individuālās komunikācijas un personalizēta piedāvājuma loma cīņā par katru klientu. 2015. gadā izdarītie secinājumi esot attiecināmi arī uz pašreizējo situāciju. Ņemot vērā minēto, Konkurences padome vērš uzmanību uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīto, ka tik sensitīvā sektorā kā audiovizuālā multivide valstij esot ne tikai negatīvs pienākums nepamatoti neiejaukties, bet arī pozitīvs pienākums izstrādāt atbilstošu normatīvo un administratīvo sistēmu, lai garantētu efektīvu viedokļu plurālismu. Konkurences padome uzskata, ka minētā atziņa ir piemērojama arī izskatāmajā lietā. Lai gan pirmšķietami Sakaru kodekss paredzot dalībvalstu rīcības brīvību noteikt atšķirīgu pieeju gadījumiem, kad ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir iegūtas bez maksas, tomēr nacionālais regulējums nedrīkstot novest pie minētajam kodeksam pretējiem mērķiem. Turklāt Sakaru kodekss paredzot arī to, ka individuālo radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanas vai iznomāšanas gadījumā dalībvalsts var noteikt procedūru un kompetento iestādi, kas veiks šādu tiesību novērtējumu un uzraudzību, tādējādi panākot samērīgu līdzsvaru starp publiskajām un privātajām interesēm. Lai gan radiofrekvenču spektrs ir publisks, valstij piederošs unikāls un ierobežots resurss, tomēr fakts, ka ir veikta vienreizēja iemaksa valsts budžetā, kā vienīgais racionālas un pārdomātas radiofrekvenču spektra lietošanas vai iznomāšanas tiesību rašanās priekšnoteikums pats par sevi esot vērtējams kritiski. Apstrīdētā norma nostādot no konkurences viedokļa nelabvēlīgākā stāvoklī tādu tirgus dalībnieku, kas vēsturiski ir ieguvis ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības bez maksas, iepretim tiem tirgus dalībniekiem, kas šīs tiesības ieguvuši konkursa vai izsoles rezultātā. Tirgus dalībnieks faktiski tiekot spiests vai nu patstāvīgi uzsākt mobilo sakaru pakalpojumu sniegšanu (kas pati par sevi nozīmējot ļoti augstas investīcijas), vai brīvprātīgi atdot valstij ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, tādējādi zaudējot vēsturiski veiktās investīcijas, vai arī turpināt izmantot lietošanas tiesības, pat ja to nodošana nomā tam sniegtu lielāku saimniecisko un ekonomisko pienesumu. Vēsturiski noteicošais apstāklis, kura dēļ ierobežojumi tika noteikti, esot bijusi vēlme panākt radiofrekvenču spektra efektīvu izmantošanu. Konkurences padome gan nenoliedz likumdevēja tiesības noteikt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību izmantošanas ierobežojumus, tomēr norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas ļauj nodot vai iznomāt tikai tādas ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kuras iegūtas konkursa vai izsoles rezultātā par maksu, neesot elastīgs un varot radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci elektronisko sakaru tirgū, izslēdzot no efektīvākas izmantošanas tādas radiofrekvenču spektra joslas, kuras objektīvu iemeslu dēļ ir iegūtas bez maksas. Vēl vairāk jautājumu rodoties sakarā ar ierobežojuma samērīgumu no konkurences tiesību viedokļa tādā gadījumā, ja elektronisko sakaru komersants vēlas spektra joslu nodot vai iznomāt citam elektronisko sakaru komersantam, ar kuru kopā veido vienu tirgus dalībnieku. Šādā gadījumā sadarbības partneri neesot uzskatāmi par konkurentiem un līdz ar to ietekme uz konkurenci varot būt citāda nekā gadījumā, kad šādu sadarbību plāno divi neatkarīgi tirgus dalībnieki, kas viens ar otru konkurē, proti, gadījumā, kad konkurence potenciāli tiek tieši paplašināta tirgū. Līdz ar to Elektronisko sakaru likuma mērķim atbilstošu rezultātu - veicināt konkurences attīstību elektronisko sakaru tīklu nodrošināšanā, ieskaitot lietderīgu infrastruktūrā balstītu konkurenci, un elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanā - varot sasniegt, nosakot tādu regulējumu, kas paredzētu Regulatora tiesības izvērtēt, vai elektronisko sakaru komersants var nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kuras iegūtas bez maksas, kā arī, ja nepieciešams, Regulatora tiesības noteikt attiecīgās atļaujas nosacījumus. Šāds risinājums ļautu pamatoti, proporcionāli un pēc rūpīgas tirgus un konkurences apstākļu izvērtēšanas panākt gan sabiedrības, gan konkrētu elektronisko sakaru komersantu interešu līdzsvaru. Tiesas sēdē Konkurences padomes pārstāvis Andris Eglons papildus norādīja, ka procedūrai, kādā elektronisko sakaru komersants ieguvis ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kā arī tam apstāklim, vai šīs tiesības ir iegūtas par maksu vai bez maksas, nevajadzētu būt izšķirošajiem kritērijiem, kuru dēļ apstrīdētajā normā jābūt noteiktam aizliegumam šīs tiesības tālāknodot. Tomēr šiem, kā arī citiem apsvērumiem varot būt nozīme Regulatora veiktajā individuālajā izvērtējumā.