41. Article — , kas regulēja mazākumtautību izglītības programmu

īstenošanu, savukārt ar 2022. gada Grozījumu 12. pantu Izglītības likuma pārejas noteikumos ieviestais 102. punkta 1. apakšpunkts paredz šo grozījumu 6. panta spēkā stāšanās noteikumus. Līdz ar to apstrīdētās normas to kopsakarā veido tiesisko regulējumu, kas no 2023. gada 1. septembra izslēdz iespēju privātajās izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības pakāpē un noteiktās pamatskolas izglītības pakāpes klasēs, proti, 1., 4. un 7. klasē, vispārējo izglītību iegūt mazākumtautību izglītības programmu ietvaros. Tādējādi izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā regulējuma atbilstība augstāka juridiska spēka normām. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis izteica Satversmes tiesai lūgumu izbeigt tiesvedību attiecībā uz Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļu, jo prasījums par šīs normas satversmību esot uzskatāms par izspriestu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 75., 76. un 129. lp.). Tomēr Satversmes tiesa lietā Nr. 2018-22-01 minēto normu vērtēja kopsakarā ar Izglītības likuma normām, kuras regulēja mācību valodu lietojuma proporciju formālās izglītības sistēmas ietvaros īstenotajās mazākumtautību izglītības programmās. Tādējādi Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļas satversmība kopsakarā ar tām tiesību normām, kuras apstrīdētas izskatāmajā lietā, nav pārbaudīta. Tātad šis Saeimas lūgums ir noraidāms. 27. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis izteica Satversmes tiesai lūgumu vērtēt, vai Pieteikuma iesniedzēji ir piederīgi kādai no Latvijā vēsturiski dzīvojošām mazākumtautībām un vai tādējādi uz viņiem ir attiecināms Satversmes 114. pants un Minoritāšu konvencija (sk. lietas materiālu 3. sēj. 129. lp.). Pēc Saeimas ieskata, no lietas materiāliem, tostarp Fizisko personu reģistra datiem, neizrietot Pieteikuma iesniedzēju piederība krievu mazākumtautībai. Pieteikuma iesniedzēja Dana Džibuti saskaņā ar civilstāvokļa aktu reģistra ierakstiem esot piederīga gruzīnu tautībai. Savukārt Dominika Džibuti tautība civilstāvokļa aktu reģistrā neesot norādīta, tātad bērna vecāki uz vienošanās pamata esot nolēmuši nesaistīt bērnu ar piederību noteiktai tautībai. Tādēļ esot pamats šaubām par to, vai apstrīdētās normas vispār aizskar Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības, kas izriet no Satversmes 114. panta un Minoritāšu konvencijas. Turpretī Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka sevi identificējot ar krievu mazākumtautību un ka viņiem ar šo mazākumtautību esot ģimeniskas saites (sk. lietas materiālu 5. sēj. 140. lp.). Mazākumtautības statuss izprotams atbilstoši Satversmes 114. pantam un Minoritāšu konvencijai (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.2. punktu). Atbilstoši likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantam termins "nacionālās minoritātes", kas nav definēts Minoritāšu konvencijā, šīs konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22. punktu). Noskaidrojot, vai persona ir uzskatāma par piederīgu mazākumtautībai, būtiska ir pašas personas subjektīvā izvēle un vēlme saglabāt un attīstīt savas mazākumtautības kultūru, reliģiju vai valodu (sk.: Advisory committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities, "The Framework Convention: a key tool to managing diversity through minority rights", 27 May 2016, ACFC/56DOC(2016)001, paras 9-11). Tomēr šāda pašidentifikācija nevar būt balstīta patvaļīgos apsvērumos. Personas subjektīvajai izvēlei jābūt nesaraujami saistītai ar personas identitāti raksturojošiem objektīviem kritērijiem (sk.: Council of Europe, "Explanatory Report to the Framework Convention for the Protection of National Minorities", 1 February 1995, para. 35). Tas vien, ka persona identificējas ar kādu mazākumtautību, nenozīmē, ka tā būtu atzīstama par piederīgu šai mazākumtautībai, ja vien to neapliecina objektīvi kritēriji. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju likumiskais pārstāvis - tēvs - norādīja uz savas ģimenes saikni ar krievu tautību, proti, uz to, ka viņa tēvs un attiecīgi Pieteikuma iesniedzēju vectēvs esot bijis piederīgs šai mazākumtautībai (sk. lietas materiālu 5. sēj. 140. lp.). Pieteikuma iesniedzēja Dominika Džibuti dzimšanas apliecībā kā viņa mātes tautība norādīta krievu tautība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 49. lp.). Tāpat tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju tēvs uzsvēra, ka ģimenē runājot krievu valodā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 140. lp.). Pieteikuma iesniedzēju vēlmi uzturēt dzimtas saites un piederēt pie krievu mazākumtautības apliecina arī tas, ka Pieteikuma iesniedzēji jau ilgstoši izglītību iegūst privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs, kurās tika nodrošināta krievu valodas apguve, kā arī krievu etniskās un kultūras savdabības nostiprināšana. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju saikni ar krievu mazākumtautību apliecina vairāku apstākļu kopums. Satversmes tiesas rīcībā nav citu apsvērumu, kas liktu apšaubīt Pieteikuma iesniedzēju pašidentifikācijas pamatojumu. Turklāt Satversmes tiesā jau ir izskatīta lieta, kurā pieteikuma iesniedzēja Dana Džibuti aizsargāja savas tiesības, kas ietvertas Satversmes 114. pantā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra spriedumu lietā Nr. 2018-22-01). Tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir izskatīta lieta par Danas Džibuti tiesībām iegūt izglītību tādā izglītības iestādē, kurā tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 16. novembra spriedumu lietā "Džibuti and Others v. Latvia", pieteikums Nr. 225/20 u. c.). Līdz ar to konkrētajos apstākļos Pieteikuma iesniedzēji ir atzīstami par personām, kurām ir Satversmes 114. pantā ietvertās pamattiesības. 28. Ņemot vērā apstrīdēto normu saturu, lietas faktiskos apstākļus un pieteikumā norādītos argumentus par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmei, secināms, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par personu, kuras pieder pie mazākumtautībām, tiesībām privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē iegūt vispārējo izglītību un apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Līdz ar to visupirms nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam un 112. panta pirmajam teikumam to kopsakarā, bet pēc tam - atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. 29. Satversmes 114. pants nosaka: "Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību." Satversmes 114. pants aptver ne tikai personas tiesības saglabāt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām personām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23. punktu). Valstij saskaņā ar Satversmes 114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.2. punktu). Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar citām Satversmes normām un Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Minoritāšu konvenciju. Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredz pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes. Valsts pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību ir paredzēts arī citos Latvijai saistošos starptautisko tiesību aktos. Bērnu tiesību konvencijas 30. pantā ir noteiktas pie nacionālajām minoritātēm piederošu bērnu tiesības praktizēt un lietot dzimto valodu. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa paredz personu tiesības brīvi dibināt privātas izglītības iestādes, kā arī vecāku tiesības izvēlēties to, ka viņu bērni tiks izglītoti privātās izglītības iestādēs, ciktāl šīs privātās izglītības iestādes atbilst valsts noteikto prasību minimumam. Saskaņā ar Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības īstenot to pašu organizētus izglītības pasākumus, kas aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un - atkarībā no katras valsts izglītības politikas - arī mazākumtautības valodas izmantošanu mācību procesā, ievērojot valsts noteiktos standartus. Tiesības uz izglītību ietvertas Satversmes 112. panta pirmajā teikumā. Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā teikuma, kas ir attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu pakāpju un veidu izglītības programmām (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.1. punktu). Tātad tiesības uz izglītību aptver visu izglītības procesu un tā īstenošanu tostarp atbilstoši valsts izveidotajām izglītības programmām. Ja valsts savas rīcības brīvības ietvaros izveido šādas programmas un regulē to īstenošanu, tām ir jāatbilst Satversmes 112. pantā ietvertajiem valsts pienākumiem. Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz izglītību var tikt īstenotas izglītības procesā ne tikai valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, bet arī privātās izglītības iestādēs. Līdz ar to privāto mazākumtautību izglītības iestāžu īstenotā izglītības procesā - proti, to darbībā un izglītības ieguvē šādās izglītības iestādēs - tiek īstenotas gan Satversmes 114. pantā, gan 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.2. punktu). Pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības dibināt un vadīt savas izglītības iestādes aptver izglītības iestādes, kurās tiek īstenotas dažādu veidu izglītības programmas. Pie mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas dibināt neformālās izglītības iestādes, piemēram, vasaras skolas un svētdienas skolas. Tāpat pie mazākumtautībām piederošas personas, kuras vēlas apgūt, saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību, ir tiesīgas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam dibināt un vadīt arī tādas privātas izglītības iestādes, kas nodrošina arī vispārējās izglītības ieguvi. Līdz ar to no Satversmes 114. panta kopsakarā ar 112. pantu izriet pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt un vadīt tādas privātas izglītības iestādes, kurās īstenotais izglītības process aptver vispārējās izglītības ieguvi un mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstību, un pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības iegūt izglītību privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs. 29.1. Demokrātiskas tiesiskas valsts pienākums ir nodrošināt katra cilvēka tiesību ievērošanu un radīt harmonisku tiesisko ietvaru brīvas, izglītotas personības attīstībai. Satversmes 114. pantā ietvertās tiesības ir tikai viens no šā ietvara elementiem, kas jālīdzsvaro ar kopējām sabiedrības vērtībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.3. punktu). Tiesības uz izglītību ir tādas tiesības, kuras valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in Belgium" v. Belgium", pieteikums Nr. 1474/62 u. c., I B daļas 5. punktu). Valstij ir jānosaka tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj sasniegt visus izglītības mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Latvijas izglītības sistēmas mērķi nodrošināt ikvienam Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli Satversmes tiesa ir atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet arī visas sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2017. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 13.1. punktu). Primāri šā mērķa sasniegšana tiek nodrošināta, izglītojamam iegūstot vispārējo izglītību. Vispārējā izglītība tiek īstenota pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpēs. Vispārējā izglītība ir īstenojama atbilstoši valsts izglītības standartiem - noteikumiem par mācību saturu, metodēm, procesu un izglītības iestāžu rīcības brīvības ietvariem. Pirmsskolas izglītības vadlīnijās noteikts izglītības obligātais saturs pirmsskolas izglītības pakāpē, bet valsts pamatizglītības standartā - pamatizglītības obligātais saturs. Papildus tam vispārējās izglītības ieguvi, tās saturu un organizāciju atbilstoši izglītības veidam, pakāpei un mērķgrupai nosaka vispārējās izglītības programmas un vispārējās izglītības mācību priekšmetu programmas. Vispārējās izglītības programmā atbilstoši Izglītības likumam, Ministru kabineta noteikumiem un valsts vispārējās izglītības standartam vai Pirmsskolas izglītības vadlīnijām noteikti izglītības programmas īstenošanas mērķi un uzdevumi, izglītības saturs un plānotie tā apguves rezultāti mācību jomā vai jomas daļā, kā arī noregulēti citi ar izglītības nodrošināšanu saistīti jautājumi. Valsts vispārējās izglītības standarts ir obligāts ikvienam, kas izstrādā un īsteno vispārējās izglītības programmas, izņemot pirmsskolas izglītības programmas, kuru izstrādāšanā ir obligātas Pirmsskolas izglītības vadlīnijas. Izglītības iestāde drīkst īstenot tikai licencētas vispārējās izglītības programmas. Valstij ir jāveido tāda izglītības sistēma, kas spēj nodrošināt valsts noteikto izglītības standartu neatkarīgi no tā, vai izglītības process notiek valsts vai privātās izglītības iestādēs. Tādēļ valstij ir pienākums attiecināt Pirmsskolas izglītības vadlīnijas un valsts vispārējās izglītības standartus gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības iestādēm un atzīt tikai tādu privātajās izglītības iestādēs iegūtu izglītību, kas atbilst šīm prasībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.3. punktu). Arī Minoritāšu konvencijā valstīm paredzētā plašā rīcības brīvība tajā noteikto principu iedzīvināšanā citstarp izpaužas valsts noteiktajās pārraudzības formās un izglītības satura standartos. Vispārējās izglītības iestādes pamatuzdevums ir īstenot vispārējās izglītības programmas. Tātad, ja pie mazākumtautībām piederošas personas vēlas dibināt un vadīt privātas izglītības iestādes, kurās īstenojamais izglītības process aptver vispārējās izglītības ieguvi un mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības apgūšanu, saglabāšanu un attīstību, vai arī vēlas iegūt izglītību šādās izglītības iestādēs, tad vispārējās izglītības programmu īstenošanai šādās izglītības iestādēs ir jāatbilst noteiktajam normatīvajam regulējumam. Mācību valoda ir būtisks vispārējās izglītības īstenošanas elements, un valsts ir tiesīga tās lietojumu regulēt. 29.2. Izglītības process izglītības iestādēs, it sevišķi privātajās izglītības iestādēs, ir aplūkojams kompleksi. Tas aptver gan mācību, gan audzināšanas darbu un tiek īstenots dažādu izglītības programmu veidā. Vispārējās izglītības programma ir tikai viena no šīm programmām. Mūsdienās izglītības iestāžu mērķis ir attīstīt izglītojamo spēju mācīties mūža garumā, domāt un darboties dažādās situācijās, dzīvot daudzveidīgā pasaulē kā aktīvam, atbildīgam pilsonim, un šis mērķis var tikt sasniegts daudzpusējā veidā, integrējot un sasaistot dažādas izglītības programmas un neformālo komunikācijas procesu. Citstarp izglītības iestādes, kurās tiek īstenotas vispārējās izglītības programmas, ir tiesīgas īstenot interešu izglītības programmas bez licences saņemšanas (sk. Izglītības likuma 47. panta otro daļu). Tāpat izglītības procesa organizēšanā būtiska ir no privāto izglītības iestāžu autonomijas izrietošā organizatoriskā un metodoloģiskā brīvība. Izglītības iestādes ir patstāvīgas izglītības programmu izstrādē un īstenošanā, darbinieku izraudzīšanā, finanšu, saimnieciskajā un citā darbībā saskaņā ar Izglītības likumu un citiem tiesību aktiem (sk. Izglītības likuma 28. pantu). Privātās izglītības iestādes, tostarp pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātās izglītības iestādes, īstenojot izglītības programmas, var izmantot pašu izraudzītas mācību metodes un pašas organizēt mācību procesu, ciktāl tas atbilst normatīvajiem tiesību aktiem. Līdz ar to secināms, ka privātas izglītības iestādes darbība izglītības procesa īstenošanā ir vērtējama kā daudzpusēja sistēma un vispārējās izglītības nodrošināšana var būt tikai viens no šīs darbības aspektiem. Privāto izglītības iestāžu darbības regulējums vispār dod tām relatīvi lielu rīcības brīvību, bet to sašaurina ar izglītības iestāžu gribu nodrošināt vispārējo izglītību saistītais pienākums ievērot valsts standartus, tostarp Pirmsskolas izglītības vadlīnijas un valsts pamatizglītības standartu. Regulējot valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē privātajās izglītības iestādēs, valsts ierobežo pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības izglītības procesā privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs iegūt vispārējo izglītību, kā arī apgūt, saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības, kas izriet no Satversmes 114. panta kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu. 30. Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija un citas pieaicinātās personas ir norādījušas, ka apstrīdēto normu, kā arī izglītības ieguves valodas reformas plašākajā izpratnē nepieciešamība izriet citstarp no padomju okupācijas sekām un būtu vērtējama šādā kontekstā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 70.-77. lp., 3. sēj. 2. un 145. lp., 5. sēj. 71. un 87. lp.). Īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, jau ir analizēti Satversmes tiesas judikatūrā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. un 2. punktu un 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). 30.1. 20. gadsimta sākumā Latvijā dzīvoja dažādu tautību pārstāvji, tostarp krievi, ebreji, vācbaltieši, poļi, baltkrievi, lietuvieši un citi, un to īpatsvars sasniedza aptuveni ceturto daļu no visiem valsts iedzīvotājiem (sk.: Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 185. lpp.; Švābe A. (red.) Latvju enciklopēdija. Otrais sējums. Stokholma: Trīs zvaigznes, 1950-1951, faksimilizdevums. Rīga: Antēra, 2005, 1638. lpp.). Latvijas mazākumtautību kultūras sāka savu unikālo attīstības ceļu pēc 1918. gada 18. novembra, kad etnokulturālie kopumi kļuva par minoritātēm un pie tiem piederīgie iedzīvotāji - par Latvijas pilsoņiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22. punktu; sk. arī: Dribins L., Goldmanis J. Mazākumtautību devums Latvijas Republikas kultūrā. Grām.: Stradiņš J. (red.) Latvieši un Latvija: akadēmiskie raksti. IV sējums "Latvijas kultūra, izglītība, zinātne". Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 231. lpp.). Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas pieņemtais tiesiskais regulējums nodrošināja mazākumtautību tiesības veidot savu skolu pārvaldi un valsts un pašvaldību finansiālo atbalstu mazākumtautību izglītības iestādēm (sk.: Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 186. lpp.). 1933./1934. mācību gadā Latvijā darbojās 38 mazākumtautību ģimnāzijas un 555 pamatskolas (sk.: Butulis I., Zunda A. Latvijas vēsture. Labots un papildināts trešais izdevums. Rīga: Jumava, 2019, 94. lpp.). Otrā pasaules kara un divu secīgu totalitāru okupācijas režīmu ietekmē būtiski mainījās Latvijas etniskais sastāvs. Visu etnisko grupu pārstāvji cieta no abu režīmu represīvās politikas. Karadarbības, represiju un emigrācijas rezultātā 1940.-1959. gadā Latvija zaudējusi kopumā 325 tūkstošus visu tautību iedzīvotāju, tostarp 267 tūkstošus latviešu (sk.: Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 363. lpp.). PSRS īstenotās okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva proporcijas mainīja galvenokārt straujais iedzīvotāju pieplūdums no citām PSRS teritorijām, ko veicināja gan okupācijas varas mērķtiecīgā politika, gan sociālistiskā industrializācija, gan PSRS bruņoto spēku vai iekšējā karaspēka militārpersonu izvēle pēc demobilizēšanās apmesties uz dzīvi Latvijas Republikā un citi faktori (sal. sk. turpat, 364. lpp.). Atzīts, ka Latvijas situācija bija unikāla pat visas Eiropas mērogā, jo ir grūti atrast citu valsti, kurā relatīvi tik īsā laika posmā imigranti būtu ieplūduši tik masveidīgi (turpat). Tajā pašā laika posmā imigrācija notika arī daudzās Rietumeiropas valstīs, taču, atšķirībā no Latvijas, - ar šo valstu piekrišanu. Šajā ziņā pastāvēja vēl viena būtiska atšķirība: Rietumeiropas valstu valdības veica pasākumus, lai panāktu imigrantu sociālo integrāciju, turpretī padomju imigranti mērķtiecīgi netika integrēti Latvijas sabiedrībā (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Citstarp integrācija nenotika arī tādēļ, ka Latvijas valsts kā starptautisko tiesību subjekta teritorija un daļa iedzīvotāju atradās PSRS prettiesiskās okupācijas varā, bet valsts varas institūciju darbība bija ierobežota. Pavisam pēckara gados Latvijā esot ieradušies aptuveni četri miljoni cilvēku (turpat, 365. lpp.). Tajā pašā laikā Otrais pasaules karš, kā arī pēc tā notikušās represijas vēl vairāk pasliktināja latviešu demogrāfiskās tendences, un pēc absolūtā pieauguma 1959.-1988. gadā latvieši ieņēma pēdējo vietu PSRS okupēto valstu pamattautību vidū (turpat, 367. lpp.). Līdz ar to šajā laikā latviešu īpatsvars Latvijā bija samazinājies no nepilniem 80 procentiem pirms Otrā pasaules kara līdz 52 procentiem 1989. gadā (turpat, 364. lpp.). 1989. gadā latvieši bija mazākumā visās valsts lielākajās pilsētās (turpat, 365. lpp.). Pilsētās cittautiešu īpatsvars sasniedza 56 procentus un Rīgā vēl vairāk - 63,5 procentus, proti, tur latvieši bija mazākumā (sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93, ar atsauci uz Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultātiem). 30.2. PSRS okupācijas varas veicinātās migrācijas un rusifikācijas politikas dēļ aktuāls kļuva valodu lietojums. Kaut arī cittautiešu sastāvā bija vai visu toreizējās PSRS tautu pārstāvji, tomēr krievu tautības pārstāvji bija pārsvarā: 1989. gadā viņi veidoja 70,8 procentus no visiem cittautiešiem un krievu valodu arī daudzi citu tautību pārstāvji atzina par savu dzimto valodu (sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93; sk. arī Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Tas citstarp izskaidrojams ar faktu, ka Latvijā iebraukušo skaitliski mazāko tautu pārstāvju valodas lietotāju atsevišķās apdzīvotās vietās un darba kolektīvos bija pārāk maz, lai tie varētu veidot savas etniskās kopības. Savukārt ieceļojušie krievu tautības pārstāvji visbiežāk atradās pietiekami lielā savu tautiešu vai vismaz krievu valodas pratēju saimē (sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93). Saziņas jautājums tika risināts, īstenojot vispārēju rusifikāciju, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Okupācijas laikā izglītības sistēma tika izmantota kā galvenais etniskās asimilācijas instruments. Izglītības procesā rusifikācija izpaudās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas izveidē, kas pēc būtības nozīmēja segregāciju: līdzās izglītības iestādēm, kas nodrošināja izglītību latviešu valodā, tika izveidotas izglītības iestādes, kurās mācības notika tikai krievu valodā (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Mazākumtautību skolas tika likvidētas. Ņemot vērā rusifikācijas politikas ietekmi, okupētajā Latvijā jau 70. gados no tiem bērniem, kuri nebija ne latvieši, ne krievi, 85 procenti mācījās izglītības iestādēs ar krievu mācību valodu, bet tikai 15 procenti - izglītības iestādēs ar latviešu mācību valodu (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. un 2. punktu). Turklāt skolās ar latviešu mācību valodu pastiprināti bija pieprasīta krievu valodas apguve (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). 1989. gada tautas skaitīšanas laikā Latvijā tikai 27,1 procents poļu vēl prata savas tautas valodu, 22,5 procenti ebreju vēl varēja runāt jidišā, 32,2 procenti baltkrievu un 45,9 procenti ukraiņu ģimenē vēl lietoja savu nacionālo valodu (sk.: Dribins L. Latvijas Nacionālo minoritāšu historiogrāfija atjaunotajā Latvijas Republikā 1990.-2008. gadā. Latvijas vēstures institūta žurnāls Nr. 1(70), 2009, 95. lpp., ar atsauci uz tautas skaitīšanas datiem). Proti, asimilācijas rezultātā mazākumtautības bija zaudējušas savu mazākumtautības identitāti. Atbilstoši tā paša 1989. gada tautas skaitīšanas datiem latviešu valodu, pēc pašu atzinuma, prata 22 procenti Latvijā dzīvojošo krievu un 10-64 procenti citu tautību pārstāvju (sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93, ar atsauci uz: Eglīte P. Iedzīvotāju ataudzes etniskie aspekti Latvijā. LPSR ZA Vēstis, 1991, Nr. 2 (523), 23.-33. lpp.). Vēl 10 gadus pēc okupācijas beigām 50,2 procenti cittautiešu jeb 21 procents visu iedzīvotāju, pēc pašu vērtējuma, neprata valsts valodu (turpat, ar atsauci uz: Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti. Rīga: Centrālā statistikas pārvalde, 2002, 145.-147. lpp.). Okupācijas sekas ir nasta, kas netaisnīgi ietekmē visu sabiedrību. Šīs sekas ir jūtamas joprojām, citstarp arī izglītības un valodas aspektā. 30.3. Jau kopš 1991. gada Latvijā tiek veikta mērķtiecīga padomju okupācijas varas īstenotās rusifikācijas politikas rezultātā radītās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas reforma. 1991. gada Latvijas Republikas Izglītības likuma 5. pantā bija noteikts, ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā, un tādējādi ikvienam izglītojamam tika piešķirtas tiesības izglītoties latviešu valodā. 1995. gadā tika noteikts, ka vispārizglītojošās skolās, kurās mācību valoda nav latviešu valoda, 1.-9. klasē vismaz divos, bet 10.-12. klasē vismaz trijos mācību priekšmetos mācībām jānotiek valsts valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.2. punktu). 1998. gadā tika pieņemts jauns Izglītības likums, ar kuru tika uzsākta izglītības iestāžu segregācijas atcelšana un paredzēta vienotas izglītības sistēmas izveidošana (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.2. punktu un 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 3. punktu). Šā likuma 9. panta pirmajā daļā tika noteikts vispārīgais princips, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, bet otrās daļas 2. punkts paredzēja, ka citā valodā izglītību var iegūt citstarp arī valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.2. punktu). Nākamajā izglītības ieguves valodas reformas posmā tika noteikts, ka ar 2004. gada 1. septembri valsts un pašvaldību vidējās izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot no 10. klases, vispārējās izglītības ieguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, kā arī tiek nodrošināta ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguve mazākumtautības valodā (sk. 2004. gada 5. februāra grozījumu Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā un Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.2. punktu). Sākot ar 2008./2009. mācību gadu, bija spēkā prasība, ka mazākumtautību izglītības programmās vidusskolā katru mācību gadu ne mazāk kā pieci mācību priekšmeti, neskaitot latviešu valodu un literatūru, jāapgūst latviešu valodā (sk. Ministru kabineta 2008. gada 2. septembra noteikumus Nr. 715 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem"). Laika posmā no 2008. gada līdz pat 2015. gadam tika veikts valsts valodas situācijas monitorings, vērtējot arī izglītības ieguves valodas reformas posmu ietekmi uz valsts valodas zināšanu dinamiku, izglītības kvalitāti un citus rādītājus (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.2. punktu). Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnēs 2012.-2018. gadam secināts, ka Latvijā okupācijas periodā radušās lielās krievu valodā runājošās imigrantu kopienas dēļ joprojām ir vērojamas divkopienu sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas, politiskajā vidē vērojamā sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm, atšķirīgas sociālās atmiņas, valodas nošķirtība darba kolektīvos, skolās, bērnudārzos (sk.: Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.-2018. gadam. Rīga, 2012, 8. lpp. Pieejams: km.gov.lv). Turpinot valsts valodas kā izglītības ieguves valodas nostiprināšanu, 2018. gadā tika noteikts, ka arī privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā. Atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam mazākumtautību izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts valodā bija jānodrošina vismaz 50 procentu apjomā, savukārt no 7. klases līdz 9. klasei - vismaz 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas (sk. 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. un 3. pantu). 2022. gadā 24 procenti no visiem izglītojamiem apguva vispārējo izglītību mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu un mazākumtautību pamatizglītības programmu ietvaros (sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju). 30.4. Satversmes tiesa jau 2019. gadā spriedumā lietā Nr. 2018-12-01 konstatēja, ka krievu valodas lietojums Latvijā vēl joprojām ir ļoti plašs. Minētajā lietā tika atzīts, ka krievu valodas izvēle ir pieejama kinoteātros un televīzijas pārraidēs, daudzu plašsaziņas līdzekļu saturs pamatā tiek veidots krievu valodā, arī daudzi preses izdevumi ir pieejami tikai krievu valodā. Citstarp krievu valoda Latvijā raksturota kā pašpietiekama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2.punktu). Valsts valodas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam, kas pieņemtas 2021. gadā, konstatēts, ka Eiropas valstu kontekstā Latvijā sociolingvistisko un līdz ar to valsts valodas situāciju joprojām ietekmē padomju okupācijas sekas (sk. Ministru kabineta 2021. gada 25. augusta rīkojumu Nr. 602 "Par Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam"). Paralēli valsts valodai publiskajā telpā plaši tiek lietota krievu valoda, kas ietekmē arī šo valodu nezinošu personu tiesības un iespējas. Atsevišķi fakti norāda uz to, ka krievu valodu nezinoši un pie attiecīgās mazākumtautības nepiederoši jaunieši tiek diskriminēti sabiedrībā, it īpaši darba tirgū. Piemēram, Aģentūras 2020. gada pētījumā konstatēts, ka vairāk nekā puse jeb 55 procenti aptaujāto latviešu jauniešu vecumā no 19 līdz 34 gadiem saskārušies ar to, ka krievu valodas nezināšana negatīvi ietekmē iespēju iegūt darbu (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", 116. lpp.). Tāpat joprojām novērojamas arī valsts valodas zināšanu nepietiekamības izraisītās sekas, kas skar pašas pie mazākumtautībām piederošās personas. Personas, kas ģimenē sarunājas krievu valodā, visbiežāk kā to nodarbinātību negatīvi ietekmējošu faktoru minējušas nepietiekamu latviešu valodas prasmi (sk. turpat). Tāpat Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam vidustermiņa izvērtējums atklāja, ka nozīmīgs šķērslis pilsoniskajai līdzdalībai ir iedzīvotāju līdzdalības iespēju nevienlīdzība, kas citstarp saistīta ar nepietiekamām valsts valodas zināšanām (sk. Ministru kabineta 2021. gada 5. februāra rīkojumu Nr. 72 "Par Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam"). Līdz ar to šobrīd Satversmes tiesai nav pamata izdarīt citādus secinājumus par krievu valodas lietojumu Latvijā. Vēl jo vairāk, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās arī 2023. gadā neatbilst valsts valodas statusam un tas skaidrojams galvenokārt ar krievu valodas runātāju lingvistisko pašpietiekamību un krievu valodas plašo izplatību informatīvajā telpā (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 35.1. punktu). Visbeidzot Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas izteiktos argumentus par Krievijas īstenoto karu pret Ukrainu un dezinformācijas aktivitāšu izvērsumu informācijas telpā krievu valodā. Personas, kurām valsts valodas prasmju trūkuma dēļ informācijas telpa ir pieejama tikai krievu valodā, ir pakļautas šīs dezinformācijas ietekmei un no tās izrietošai pašsegregācijai. Līdz ar to, vērtējot apstrīdētās normas, ir jāņem vērā Latvijas īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistība ar pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma jomā, kam ir jo īpaši liela nozīme pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā. 31. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību, visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 17. punktu). 31.1. Likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" 2022. gada 8. jūnijā Saeimai iesniedza Ministru kabinets. Likumprojekts tika apspriests trijos lasījumos un pieņemts Saeimas 2022. gada 29. septembra sēdē. 2022. gada Grozījumi izsludināti 2022. gada 11. oktobrī oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 197 un stājās spēkā 2022. gada 25. oktobrī. Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tāpat Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast to saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. 31.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas esot pieņemtas bez pienācīgas konsultēšanās ar personām, kuras pieder pie skartajām mazākumtautībām. Savukārt Saeima ir sniegusi informāciju par sabiedrības iesaisti apstrīdēto normu izstrādes procesā. Labas likumdošanas principa ievērošana tādu lēmumu pieņemšanā, kuri skar pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības, nozīmē to, ka tiek ievērotas pie mazākumtautībām piederošo personu līdzdalības tiesības, proti, tiek uzklausīti un izvērtēti attiecīgo personu vai sabiedrības grupu viedokļi un priekšlikumi (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.1. punktu). Saeima un Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka vēl pirms likumprojekta iesniegšanas Saeimā Konsultatīvās padomes sēdē esot uzklausīti sociālie partneri, nozares pārstāvji un arī izglītojamo vecāki. Esot organizētas arī izglītības un zinātnes ministres tikšanās ar mazākumtautību izglītības iestāžu pārstāvjiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 78. un 148. lp.). Tāpat konstatējams, ka Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais likumprojekts nodots sabiedrības līdzdalībai tiesību aktu projektu publiskajā portālā laikā no 2022. gada 8. aprīļa līdz 22. aprīlim. Publiskās apspriešanas laikā fiziskās personas, nevalstiskās organizācijas (biedrības), tostarp "Cilvēktiesību Līgu Starptautiskās Federācijas Latvijas Cilvēktiesību komiteja", "Krievu valodas sabiedriskā inspekcija", "Latvijas Krievu kopienas Daugavpils nodaļa", "Privātskolu vecāku biedrība", "Latvijas Nākotnes Pētījumu institūts", "Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija", kustība "Vecāku balss", kā arī politiskās partijas, tostarp "Latvijas Krievu savienība" un "Jaunā Saskaņa", iesniegušas komentārus, kuros lielākoties izteikti iebildumi pret likumprojektu. Pēc likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā Saeimas 2022. gada 16. jūnija sēdē tas tika apspriests sešās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs, kurās piedalījās izglītības un zinātnes ministre, dažādu ministriju, pašvaldību iestāžu un valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji, Tiesībsarga biroja, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas, vecāku apvienības "Vecāku balss" pārstāvji, izglītības iestāžu, kas iepriekš īstenoja mazākumtautību izglītības programmas, vadītāji un pedagogi, kā arī pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo vecāki, tostarp Pieteikuma iesniedzēju likumiskais pārstāvis. Likumprojekta apspriešanas laikā šajās sēdēs tika izvērtēti 40 priekšlikumi. Pēc likumprojekta pieņemšanas otrajā lasījumā vēl divās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs tika izskatīti 23 priekšlikumi likumprojekta trešajam lasījumam. Sagatavojot likumprojektu gan pirmajam, gan otrajam lasījumam, citstarp tika izvērtēts priekšlikums noteikt, ka privātajās izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā un citā valodā. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu izstrādes un pieņemšanas laikā tika noskaidroti ieinteresēto personu, tostarp Pieteikuma iesniedzēju likumiskā pārstāvja, izvirzītie priekšlikumi un iebildumi. Tāpat tika izvērtēti priekšlikumi, kas saistīti ar privāto izglītības iestāžu darbību. Tas, ka attiecīgajā normatīvajā tiesību aktā nav iekļauts katrs saņemtais priekšlikums, nevar būt par pamatu tam, lai atzītu, ka labas likumdošanas princips nav ievērots (sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19.2. punktu). Ievērojot minēto, Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir pienācīgi apspriestas un likumdošanas procesā pēc iespējas ir apzināti ieinteresēto personu viedokļi. 31.3. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Saeima neesot saskaņojusi likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošas tiesību normas, piemēram, likuma "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" 10. panta trešo daļu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešo daļu. Likuma "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" 10. panta trešā daļa noteic, ka nacionālajām biedrībām ir tiesības arī par saviem līdzekļiem izveidot nacionālās mācību iestādes. Tomēr šā panta otrā daļa norāda, ka nacionālo un etnisko grupu izglītības jautājumus reglamentē Izglītības likums. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešajā daļā noteiktās pie Latvijas mazākumtautībām piederošo bērnu tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā ierobežo šajā pašā normā noteiktā piesaiste Izglītības likumam. Līdz ar to minētās normas līdzīgi Mazākumtautību konvencijas 13. pantam noteic, ka pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības izglītības jomā ir īstenojamas atbilstoši izglītības procesa tiesiskajam regulējumam. Līdz ar to likumdevējs ir saskaņojis apstrīdētās normas un tiesību sistēmā jau pastāvējušās normas. 31.4. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdēto normu pieņemšanas laikā Saeima neesot ievērojusi Satversmes tiesas spriedumos noteikto. Spriedumā lietā Nr. 2018-22-01 esot atzīts, ka likumdevējs, regulējot valodu lietojumu pirmsskolas izglītības iestādēs, ir nodrošinājis pie krievu mazākumtautības piederošam izglītojamam tiesības uz savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu tādā veidā, ka tiek ņemti vērā krievu mazākumtautību raksturojošie apstākļi. 2022. gada Grozījumu anotācijā pretēji šai atziņai neesot atsevišķi analizēta situācija privātajās vispārējās izglītības iestādēs. Tāpat likumdevējs pretēji Satversmes tiesas judikatūrai neesot vērtējis apstrīdēto normu ietekmi uz izglītības kvalitāti un izglītojamo iespējām saglabāt savu kultūru, nedz arī balstījis apstrīdētās normas uz vispusīgu 2018. gada izglītības ieguves valodas reformas vērtējumu. Visbeidzot, attiecībā uz privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm neesot ņemts vērā Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2019-20-03. Tāpat Saeima neesot ņēmusi vērā Venēcijas komisijas 2020. gada 18. jūnija atzinumu, kā arī citus starptautisko organizāciju atzinumus par iepriekšējo izglītības ieguves valodas reformu ietekmi uz mazākumtautību tiesībām Latvijā. Savukārt Saeima norāda, ka likumdevējs atbilstoši labas likumdošanas principam ir vērtējis likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei un starptautisko tiesību normām. Tāpat apstrīdētās normas esot pieņemtas kopā ar citām normām, kas vērstas uz izglītības kvalitātes nodrošināšanu. Starptautisko organizāciju atzinumiem par valodas lietojumu izglītības procesā Latvijā esot tikai ieteikuma raksturs. Tas, ka likumdevējs, pieņemot likumprojektu, nav rīkojies saskaņā ar starptautisko organizāciju viedokļiem vai nesaistošiem norādījumiem, nenozīmējot, ka šie viedokļi un norādījumi nebūtu pienācīgi izvērtēti, bet nozīmējot tikai to, ka likumdevējs šos viedokļus un norādījumus nav atzinis par saistošiem un tieši attiecināmiem uz jauno tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu izstrādes laikā ir vērtēts, kā izglītības procesā mazākumtautībām tiks nodrošinātas tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, citstarp atsaucoties arī uz Satversmes tiesas judikatūru, kas attiecas uz privātajām izglītības iestādēm (sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju). Tāpat atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai tika atsevišķi vērtēta regulējuma nepieciešamība pirmsskolas izglītības pakāpē un pamatizglītības pakāpē. Kā liecina apstrīdēto normu pieņemšanas process, Saeima ir apzinājusies, ka apstrīdētajām normām varētu būt ietekme uz izglītības kvalitāti, un citstarp pieņēmusi arī tādas normas, kas paredz izglītojamo tiesības uz individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei (sk. 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 10. pantu). Turklāt jāņem vērā, ka Pieteikuma iesniedzēju minētie Satversmes tiesas spriedumi un tajos ietvertās atziņas un secinājumi tika izteikti par to Izglītības likuma regulējumu, kas noteica mācību valodu lietojuma proporciju vispārējās izglītības sistēmas ietvaros īstenotajās mazākumtautību izglītības programmās, savukārt apstrīdētās normas nosaka pavisam citādu izglītības procesa regulējumu, proti, tādu regulējumu, atbilstoši kuram šādas mazākumtautību izglītības programmas vairs netiek īstenotas. Šis secinājums ietekmē arī pienākumu izvērtēt iepriekšējo izglītības ieguves valodas reformu. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmei, ir jāvērtē pamattiesību ierobežojuma satversmība pēc būtības. No Saeimas sēžu stenogrammām izriet, ka apstrīdēto normu izstrādes laikā uzmanība tika pievērsta starptautisko organizāciju, tostarp Venēcijas komisijas un Konsultatīvās komitejas, atzinumiem (sk. 13. Saeimas 2022. gada 16. jūnija sēdes stenogrammu). Arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdēto normu izstrādes laikā tika ņemti vērā līdz konkrētajam brīdim pieņemtie Venēcijas komisijas un Konsultatīvās komitejas ziņojumi (sk. lietas materiālu 5. sēj. 55. lp.). Tomēr jāņem vērā, ka arī šajos ziņojumos ietvertie secinājumi attiecās uz to Izglītības likuma regulējumu, kas noteica mācību valodu lietojuma proporciju vispārējās izglītības sistēmas ietvaros īstenotajās mazākumtautību izglītības programmās. Turklāt ANO cilvēktiesību līgumus uzraugošo komiteju prakse un citu konsultējošo un skaidrojošo mehānismu un komisiju izdarītie secinājumi un ieteikumi gan ir uzskatāmi par autoritatīviem starptautisko līgumu interpretācijas palīglīdzekļiem, tomēr paši par sevi nav juridiski saistoši. Tāpat no publiski pieejamiem apstrīdēto normu izstrādes materiāliem izriet, ka apstrīdēto normu izstrādes laikā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija saņēmusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra mazākumtautību jautājumos vēstuli, kurā izteikts viedoklis par likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" un ar to saistīto likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā". Vēstulē norādīts, ka minēto likumprojektu pieņemšana atstāšot negatīvu ietekmi uz mazākumtautību pārstāvju iespējām izglītoties viņu dzimtajā valodā, īpaši pirmajos izglītības ieguves gados (sk. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra mazākumtautību jautājumos 2022. gada 20. jūnija vēstuli. Pieejama: titania.saeima.lv). Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija lūdza Izglītības un zinātnes ministriju, Ārlietu ministriju un Tieslietu ministriju izvērtēt šajā vēstulē izteiktos argumentus. Komisijas deputātiem bija pieejams ministriju savstarpēji saskaņotais viedoklis, kurā norādīts, ka pāreja uz mācībām valsts valodā visās izglītības pakāpēs tiekot īstenota, ievērojot pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības lietot savu dzimto valodu (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas vēstuli Nr.4-2e/22/2098. Pieejama: titania.saeima.lv). Tātad Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra mazākumtautību jautājumos izteiktie argumenti tika vērtēti. Tādējādi pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu. 32. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Saeima norādījusi, ka latviešu valodas lietojums joprojām ir nepietiekams, turklāt pastāvošais latviešu valodas un krievu valodas informācijas telpu nošķīrums neveicina sabiedrības saliedētību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Arī Pieteikuma iesniedzēji atzīst, ka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis, kas saistīts ar valsts valodas aizsardzību. Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu valoda ir viena no šīm vērtībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Tā ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa. No Satversmes ievada un 4. panta pirmā teikuma izriet valsts pienākums ne vien tiesiski nodrošināt latviešu valodas statusu, bet arī ar valsts rīcībā esošajiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pilda savu valsts valodas funkciju (sal. sk.: Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 134. lpp.). Valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums Latvijā, lai latviešu valoda varētu efektīvi pildīt valsts valodas funkcijas. Citstarp valstij ir pozitīvs pienākums veicināt valsts valodas lietojumu ikvienā izglītības pakāpē (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 27. punktu). Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz valsts valodas aizsardzību, nodrošinot pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas visās izglītības pakāpēs paaugstināt valsts valodas prasmju līmeni. Valsts valodas prasme ļauj personai gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās izglītības sistēmas katrā izglītības pakāpē. Valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punktu). Personai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas arī tādēļ, lai tā vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Visbeidzot, pie mazākumtautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā arī citu personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punktu). Līdz ar to valsts valodas prasmju paaugstināšanai ir būtiska nozīme personas tiesību nodrošināšanā un saliedētas sabiedrības veidošanā. Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts arī uz to, lai mazinātu izglītības iestāžu segregāciju un pie mazākumtautībām piederošu personu pašsegregāciju. Visu izglītības iestāžu izglītojamiem ir nodrošinātas vienādas un pienācīgas iespējas apgūt vispārējo izglītību sabiedrību saliedējošā izglītības procesā valsts valodā, proti, atbilstoši vienotas skolas pieejai (sk.: Vienota skola. Izglītības kvalitātes valsts dienests. Pieejams: ikvd.gov.lv). Ikvienam izglītojamam ir sniegtas pilnvērtīgākas iespējas pāriet no vienas izglītības iestādes uz citu vienas pakāpes ietvaros. Saliedētas sabiedrības veidošanos veicina, pirmkārt, tas, ka bērniem jau no agrīna vecuma ir nodrošināta iespēja mijiedarboties ar citiem sabiedrības pārstāvjiem, un, otrkārt, tas, ka visiem sabiedrības locekļiem ir nodrošināts saziņas pamats - pienācīgas valsts valodas zināšanas. Tātad šādā aspektā apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts arī uz demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība. 33. Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, proti, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus. 33.1. Kā tiesas sēdē norādījusi pieaicinātā persona Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga, jo mazāka ir personas saskarsme ar valodu, jo ilgāks laiks nepieciešams tās apguvei (sk. lietas materiālu 4. sēj. 57. lp.). Līdzīgu secinājumu uzsvērusi arī Dr. psych. Anika Miltuze, norādot, ka valodas attīstību veicina darbošanās konkrētajā valodā, turklāt jo agrāk izglītojamie dažādajās vidēs sāk apgūt vairākas valodas, jo mazākus resursus prasa valodas apguve (sk. lietas materiālu 6. sēj. 142. un 144. lp.). Tāpat Izglītības un zinātnes ministrija, atsaucoties uz valodas pētnieci Ēriku Hofu, norādījusi, ka bērnam ir svarīgi jau agrīnā vecuma posmā dzirdēt sarežģītas un daudzveidīgas valodas konstrukcijas, jo tas palīdz viņam nākotnē veidot gramatiski pareizākas formas (sk. lietas materiālu 6. sēj. 23. lp.). Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums veicina valsts valodas apguvi un lietošanu. Tas vērsts uz to, lai izglītojamie gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē valsts valodu lietotu ikdienā mācību procesā un gūtu tās lietošanas pieredzi. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums veicina valsts valodas prasmes attīstību un līdz ar to arī veiksmīgu pāreju uz turpmākajām izglītības pakāpēm. Tāpat vienotas izglītības nodrošināšana valsts valodā lielākajā daļā izglītības iestāžu, kurās tiek īstenotas vispārējās izglītības programmas, jeb vienotas skolas izveide novērš izglītības iestāžu segregāciju, mazina pie mazākumtautībām piederošu personu pašsegregāciju un palīdz nodrošināt vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Līdz ar to izglītojamiem jebkurā izglītības pakāpē tiek sniegtas plašākas izvēles iespējas pārejai no vienas izglītības iestādes uz citu. Tātad apstrīdētās normas katrā izglītības pakāpē kalpo mērķim saliedēt sabiedrību. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai. 33.2. Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums varētu nebūt piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo tādā gadījumā, ja pedagogs nesazinās ar bērnu tā dzimtajā valodā, it sevišķi pirmsskolas izglītības pakāpē, varot tikt ne vien kavēta bērna emocionālā, psiholoģiskā un intelektuālā attīstība, bet arī negatīvi ietekmēta bērna veselība un fiziskā attīstība. Rezultātā bērns varot nevis apgūt latviešu valodu, bet - tieši pretēji - to neapgūt, tostarp atsakoties apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. Tomēr lietā pieaicinātās personas ir noraidījušas šāda riska iespējamību. Citstarp Dr. psych. Baiba Martinsone norādījusi: nav pamata apgalvojumam, ka, neparedzot bērnam iespēju izmantot mazākumtautības valodu izglītības procesā, varētu tikt negatīvi ietekmēta valsts valodas apguve. Jebkura adaptācija jaunajiem apstākļiem, tostarp citas valodas lietojumam, vienmēr sākotnēji prasīšot papildu individuālos resursus (kā intelektuālos, tā emocionālos) un tuvākās vides - ģimenes - iesaisti (sk. lietas materiālu 3. sēj. 47. un 48. lp.). Arī vairākas citas pieaicinātās personas - gan pedagoģijas, gan psiholoģijas zinātnieki, LIZDA, kā arī tiesībsargs - ir uzsvērušas, ka tas, cik viegli vai grūti bērnam ir mācīties valsts valodā, lielā mērā ir atkarīgs tieši no ģimenes ietekmes (sk. lietas materiālu 1. sēj. 125. lp., 2. sēj. 32. lp., 3. sēj. 27. lp. un 4. sēj. 27. lp.). Būtiska esot vecāku sadarbība ar pedagogu, kā arī pašu vecāku attieksme pret valsts valodu un bērna mācībām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 3. lp.). No tā savukārt izriet secinājums, ka tad, ja bērnam tiks nodrošināts pienācīgs atbalsts, tostarp ģimenes atbalsts, izglītības ieguve valsts valodā neradīs būtisku negatīvu ietekmi uz bērnu. Dr. psych. Anika Miltuze norādījusi, ka bērniem vispiemērotākā ir izglītība vienā - valsts valodā - un tieši šādā veidā bērniem ir iespējams izvairīties no divu valodu kodu jaukšanas un grūtībām ar mācību satura apgūšanu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 143. lp.). No iepriekš minētā izriet šāds secinājums: tieši tas, ka pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās vispārējās izglītības saturs bija apgūstams bilingvāli noteiktā proporcijā, bērniem radīja lielākas grūtības. Tam piekritusi arī Izglītības un zinātnes ministrija, norādot, ka šobrīd daudzi bērni vecumā no pusotra līdz trim gadiem veiksmīgi runājot divās valodās, tādējādi nošķirot mājās un izglītības iestādē lietojamās valodas (sk. lietas materiālu 6. sēj. 23. lp.). Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā kārtība ir labvēlīgāka bērna izaugsmei nekā iepriekš pastāvējušais regulējums, jo tā mazina bērna stresa līmeni un veicina viņa prasmju, tostarp valodas prasmju, attīstību. Tas attiecas uz visām izglītības pakāpēm. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā, ka līdz ar apstrīdētajām normām likumdevējs papildināja Izglītības likuma 55. pantu ar 2.1 punktu, kas paredz izglītojamā tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, bet Vispārējās izglītības likuma 20. pantu ar trešo daļu un šā likuma 30. pantu ar astoto daļu, kas izglītības iestādēm, kuras īsteno pirmsskolas izglītības programmas, un izglītības iestādēm, kuras īsteno pamatizglītības programmas, uzliek pienākumu sniegt šādu atbalstu (sk. 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 10. pantu un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. un 4. pantu). Tāpat Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka valsts piešķirtais papildu finansējums ir ļāvis nodrošināt pedagogu palīgu piesaisti. Šīs personas palīdzot bērniem pārvarēt sociālemocionālas grūtības, veidojot savstarpējas uzticēšanās attiecības un veicinot valsts valodas apguvi pozitīvā vidē, bet pagarinātās dienas grupās nodrošinot individuālu pieeju skolēniem ārpus mācību stundām, sniedzot atbalstu mācību satura apguvē un īpaši palīdzot gadījumos, kad vecākiem valsts valodas prasmju nepietiekamības dēļ ir ierobežotas iespējas sniegt saviem bērniem atbalstu mācībās (sk. lietas materiālu 1. sēj. 158. lp.). Līdz ar to valsts ir nodrošinājusi izglītojamiem papildu psiholoģisko un pedagoģisko atbalstu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju arguments, ka apstrīdētās normas radīšot izglītojamam papildu stresu, neļaušot tam apgūt valsts valodu un attiecīgi nesasniegšot pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus, nav pamatots. Tātad apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. 34. Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmos mērķus vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 21. punktu). 34.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka valstij nevajadzētu iejaukties izglītojamo un viņu vecāku izvēlē attiecībā uz valodas izmantošanu privātā mācību iestādē īstenotā izglītības procesā. Valsts varot pieprasīt tikai valsts valodas zināšanas kā noteiktu rezultātu. Savukārt Saeima norādījusi, ka līdzšinējā pieeja mācību valodai mazākumtautību izglītības programmās izglītojamiem pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nenodrošināja tādu latviešu valodas prasmi, kāda nepieciešama, lai visiem bērniem būtu vienlīdzīgas iespējas turpmākajā mācību procesā un darba dzīvē, un līdz ar to kvalitatīvas izglītības mērķa sasniegšanai nav citu, alternatīvu risinājumu kā vien pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Likumdevējs apstrīdēto normu pieņemšanu ir pamatojis ar to, ka ar 2018. gada Grozījumiem noteiktā valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcija vispārējās izglītības procesā pie mazākumtautībām piederošām personām nenodrošināja pienācīgu valsts valodas prasmi un līdz ar to nevarēja sasniegt apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Proti, Aģentūras pētījumā "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020" esot konstatēts, ka 2019. gadā 20 procenti aptaujāto mazākumtautību jauniešu atzinuši, ka latviešu valodu apguvuši tikai pamatprasmes līmenī vai zina to vāji (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", 23. lpp.). Tāpat tika konstatēts, ka pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas prasmes nav pietiekamas tieši tajos gadījumos, kad apmeklētas pirmsskolas izglītības grupas, kurās mazākumtautību izglītības programmas pamatā tika īstenotas krievu valodā (sk. pētījumu "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve", Liepājas Universitāte, 2021; sk. arī likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas 6.-7. un 10.-11. lpp.). Šos trūkumus tiesas sēdē atzina arī privātā izglītības iestāde "LATREIA", norādot, ka 2023./2024. mācību gadā skolas gaitas pirmajā klasē uzsākuši 39 izglītojamie, tostarp 25 mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestāžu beidzēji bez pienācīgām valsts valodas zināšanām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 7. un 8. lp.). Arī LIZDA aptaujātie pedagogi norādījuši uz ļoti krasām izglītojamo valsts valodas prasmju līmeņa atšķirībām (sk. lietas materiālu 3. sēj. 2. lp.). Kā norādījusi gan Dr. habil. philol. Dace Markus, gan Izglītības un zinātnes ministrija, secinājumi par to, ka pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo valsts valodas zināšanas nav pietiekamas, ir attiecināmi gan uz valsts un pašvaldību, gan arī privātajām izglītības iestādēm, kurās īstenotas mazākumtautību izglītības programmas (sk. lietas materiālu 4. sēj. 70.-78., 85. un 86. lp.). Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēji, piedāvājot alternatīvu - attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm neregulēt valodu lietojumu, bet tikai noteikt valsts valodas zināšanu pārbaudi - faktiski aicina atgriezties pie tā modeļa, kas bija spēkā vēl pirms 2018. gadā īstenotā izglītības ieguves valodas reformas posma. Tomēr, ievērojot gan pašu izglītības iestāžu, gan pētnieku norādīto, ka iepriekš spēkā bijušais regulējums pie mazākumtautībām piederošām personām nav nodrošinājis pienācīgu valsts valodas prasmi, ir secināms, ka atgriešanās pie šā regulējuma nepalīdzētu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus. Šāds risinājums arī būtu pretrunā ar valsts pozitīvo pienākumu regulēt izglītības ieguvi, lai nodrošinātu tās kvalitāti. Pieaicinātās personas ir atzinušas, ka valodas apguvi vislabāk nodrošina tās vienots un mērķtiecīgs lietojums izglītības procesā. Piemēram, Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga vērsa uzmanību uz pētījumiem, kas pierāda, ka pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie valodu apgūst labāk tad, ja tajā konsekventi runā ik dienu skolas vidē. Lai arī dzimtās valodas saglabāšanai ir daudz priekšrocību, tomēr tādos aspektos kā iekļaušanās sabiedrībā, izglītība un darbs izšķiroša nozīme esot un būšot valsts valodas prasmei (sk. lietas materiālu 2. sēj. 35.lp.). Arī Dr. habil. philol.Dace Markus uzsvērusi, ka vispārējās izglītības process valsts valodā nav pašmērķis, bet gan līdzeklis šīs valodas apguvei tādā līmenī, kas būtu iespējami tuvs dzimtās valodas zināšanu līmenim. Tikai šādā veidā esot iespējams nodrošināt to, ka pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem ir pienācīgas valsts valodas zināšanas (sk. lietas materiālu 2. sēj. 96. lp.). Tāpat 2018. gada Grozījumi vēl pilnībā nenodrošināja pieejas "vienota skola" īstenošanu jeb izglītības iestāžu segregācijas un pie mazākumtautībām piederošu personu pašsegregācijas novēršanu. Nav konstatējamas alternatīvas, kas ļautu pietiekami efektīvi sasniegt arī šo mērķi. Tādējādi nav konstatējami citi līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā vismaz tādā pašā kvalitātē sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība. 34.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, tām izglītības iestādēm, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtiem divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem, kā arī izglītības iestādēm, kas izglītību nodrošina Eiropas Savienības valodās, esot noteikts saudzējošāks regulējums. Izglītības likuma 9. panta otrā daļa paredz, ka izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtiem divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem, izglītību var iegūt citā valodā, nevis valsts valodā. Tāpat atbilstoši šā likuma 9. panta 2.1 daļai citā valodā izglītību iespējams iegūt izglītības iestādēs, kurās vispārējās izglītības programmu mācību priekšmetus pilnībā vai daļēji īsteno svešvalodā, lai nodrošinātu citu Eiropas Savienības oficiālo valodu apguvi, ievērojot attiecīgā valsts izglītības standarta nosacījumus. Latvijā dzīvo dažādas mazākumtautības, tostarp arī tādas, kuru dzimtā valoda ir oficiālā valoda valstī, ar kuru Latvijai ir noslēgts starptautisks līgums izglītības jomā. Līgums starp Latviju un Krievijas Federāciju šajā jomā nav noslēgts (sk.: Starpvaldību līgumi un to izpildprogrammas. Izglītības un zinātnes ministrija. Pieejams: izm.gov.lv). Tāpat krievu valoda nav Eiropas Savienības valoda. Tāpēc uz personām, kas pieder pie krievu mazākumtautības, izglītības procesā ir attiecināms tikai vispārējais Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļas un Pirmsskolas izglītības vadlīniju regulējums. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka Eiropas Savienības valodu apguves stiprināšana ir Latvijas mērķis, kas izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās pastāvošā labas ticības principa. Iespēja izņēmuma kārtā iegūt izglītību kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punktā ir paredzēta nevis ar mērķi attīstīt attiecīgās valsts kultūru un identitāti, bet gan tādēļ, lai veicinātu padziļinātu svešvalodas apguvi. Tādējādi izglītojamie, kas iegūst vispārējo izglītību valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no Eiropas Savienības valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas vēlētos iegūt izglītību mazākumtautības valodā (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 21.2. punktu un Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 23.2. punktu). Personas, kas pieder pie tādām mazākumtautībām, kuru valoda ir tādas valsts oficiālā valoda, ar kuru Latvija ir noslēgusi starptautisko līgumu izglītības jomā, un personas, kas pieder pie tādām mazākumtautībām, kuru valoda nav tādas valsts oficiālā valoda, ar kuru Latvija ir noslēgusi starptautisko līgumu izglītības jomā, ir salīdzināmas. To atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 16. novembra sprieduma lietā "Džibuti and Others v. Latvia", pieteikums Nr. 225/20 u. c., 160. punktu). Tā kā katrai no minētajām mazākumtautību grupām ir paredzēts atšķirīgs izglītības ieguves regulējums, pret tām ir noteikta atšķirīga attieksme. Kā jau šajā spriedumā tika norādīts iepriekš, mazākumtautību izglītības iestādes okupācijas laikā tika slēgtas un tām tika uzspiesta rusifikācijas politika (sk. šā sprieduma 30. punktu). Turklāt Latvijā pārējo tradicionāli runāto mazākumtautību valodu − baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu, romu u. c. valodu − pratēju skaits joprojām samazinās (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", 66. lpp.). Turpretī krievu valodas pozīcijas Latvijā joprojām ir stabilas un šī valoda ir uzskatāma par pašpietiekamu. Arī personu, kas pieder pie tādām mazākumtautībām, kuru valoda ir tādas valsts oficiālā valoda, ar kuru Latvijai ir noslēgts starptautiskais līgums izglītības jomā, dibinātām izglītības iestādēm, kas īsteno vispārējās izglītības programmas, ir pienākums nodrošināt, ka tajās izglītojamie valsts valodu apgūst pienācīgā līmenī. Savukārt ar mērķi novērst faktisko nevienlīdzību un aizsargāt tās Latvijā dzīvojošās mazākumtautības, kuru valoda, kultūra un etniskā savdabība ir apdraudēta, valsts var veikt noteiktus pozitīvus pasākumus, kas izpaužas kā tiesības licencēšanas procesā apstiprinātās vispārējās izglītības programmās iekļaut konkrētus mācību priekšmetus citās valodās. Citstarp tas ir pieļaujams tieši tāpēc, ka šādas izglītības iestādes nav veidojušas daļu no segregēta skolu tīkla un šādām mazākumtautībām nav raksturīgs pašsegregācijas risks. Proti, attiecībā uz šīm mazākumtautībām nav nepieciešams noteikt apstrīdēto normu leģitīmā mērķa - demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - sasniegšanai nepieciešamu ierobežojumu. Tādējādi nav alternatīvu līdzekļu, kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. 35. Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcība, nosakot apstrīdētajās normās noteikto pamattiesību ierobežojumu, bija atbilstoša, Satversmes tiesai, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas nepasliktina mācību satura apguves kvalitāti. Otrkārt, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām normām un citām ar tām saistītajām normām ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošu personu tiesību īstenošanu privātās izglītības iestādēs notiekošā izglītības procesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22. punktu). No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet secinājums, ka valsts rīcības brīvības apjoms ir atšķirīgs attiecībā uz dažādiem izglītības līmeņiem: jo zemāka izglītības pakāpe, jo mazāka valsts rīcības brīvība (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 21. jūnija sprieduma lietā "Ponomaryovi v. Bulgaria", pieteikums Nr. 5335/05, 56. punktu). Arī citas starptautiskos cilvēktiesību mehānismus uzraugošās institūcijas ir norādījušas uz dzimtās valodas lielāko nozīmi bērna agrīnajos dzīves posmos (sk. ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 13 "Tiesības uz izglītību", 1999. gada 8. decembris, UN Doc. Nr. E/C.12/1999/10, 6. rindkopu un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 20, 2009. gada 2. jūlijs, UN Doc. Nr. E/C.12.GC/20, 21. rindkopu). Turklāt katrai no izglītības pakāpēm ir atšķirīgs izglītības nodrošināšanas veids un regulējums. Pirmsskolas izglītības pakāpe atbilstoši Vispārējās izglītības likumam nav daļa no formālās izglītības un uz to ir attiecināmas tikai Pirmsskolas izglītības vadlīnijas, savukārt pamatizglītības ieguve tiek īstenota formālās izglītības veidā, ko regulē valsts vispārējās izglītības standarts. Tādēļ Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma samērīgumu pirmsskolas izglītības pakāpē, bet pēc tam - pamatizglītības pakāpē. 36. No Vispārējās izglītības likuma 21. panta izriet, ka bērnam no pusotra gada vecuma ir nodrošināma pieeja pirmsskolas izglītības iestādei. Taču saskaņā ar Izglītības likuma 4. pantu un Vispārējās izglītības likuma 20.1 panta pirmo daļu bērna sagatavošana pamatizglītības ieguvei jeb pirmsskolas izglītības programmas apguve ir obligāta no piecu gadu vecuma. Vispārējās izglītības likuma 20. panta otrā daļa noteic, ka pirmsskolas izglītības programmu bērns apgūst līdz septiņu gadu vecumam. Tādējādi pirmsskolas izglītībā mācību darbs ir iedalīts divos posmos. Pirmais posms ir pirmsskolas izglītība bērna agrīnajā vecumā no pusotra gada līdz pieciem gadiem. Bērniem vecumā līdz pieciem gadiem ir iespējams izvēlēties citus audzināšanas un izglītošanas pakalpojumus, tomēr tie nav uzskatāmi par pirmsskolas izglītības ieguvi. Otrais pirmsskolas izglītības pakāpes posms ir obligātā pirmsskolas izglītība bērnam vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem. Lai gan par pirmsskolas izglītības apguvi netiek izsniegts to apliecinošs dokuments, tā atbilstoši Vispārējās izglītības likumam ir daļa no vispārējās izglītības. Tas nozīmē, ka arī šādas izglītības īstenošana var tikt īpaši regulēta. Pirmsskolas izglītības mērķi ir bērna daudzpusīgas personības veidošanās, veselības stiprināšana, sagatavošanās pamatizglītības ieguvei. Pirmsskolas izglītības vadlīnijās noteiktais obligātais saturs attiecas uz ikvienu bērnu, kas atrodas pirmsskolas izglītības iestādē, tātad uz bērniem jau no pusotra gada vecuma. Katram bērnam jāapgūst savam vecumposmam atbilstošās iemaņas katrā no septiņām mācību jomām (sk. lietas materiālu 6. sēj. 13. lp.). Pirmsskolā mācību saturu bērns apgūst integrētā mācību procesā - rotaļnodarbībā visas dienas garumā, ietverot vairākās mācību jomās plānotos bērnam sasniedzamos rezultātus. Pirmsskolas izglītības vadlīniju 2. punktā noteikts, ka pirmsskolas izglītības satura īstenošanas mērķis ir zinātkārs, radošs un dzīvespriecīgs bērns, kas dzīvo veselīgi, droši un aktīvi, patstāvīgi darbojas, ieinteresēti un ar prieku mācās, gūstot pieredzi par sevi, citiem, apkārtējo pasauli un savstarpējo mijiedarbību tajā. Atbilstoši apstrīdētajām normām viss pirmsskolas izglītības pakāpes obligātais saturs apgūstams valsts valodā. 36.1. Satversmes tiesas kompetencē neietilpst lemšana par apstrīdēto normu un ar to sistēmiski saistīto tiesību normu ieviešanas efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.1. punktu). Tomēr Satversmes tiesa var konstatēt, vai atbildīgās institūcijas ir nodrošinājušas nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību metodiskos materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.1. punktu un 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.3. punktu). Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka bez iepriekšējās izglītības ieguves valodas reformas rezultātu izvērtēšanas attiecībā uz izglītības kvalitāti neesot bijusi pieļaujama jaunas reformas uzsākšana. Apstrīdētās normas esot pieņemtas bez pienācīga risku izvērtējuma. Citstarp izglītības procesā šobrīd grūtības radot kvalificētu pedagogu un atbalsta personāla trūkums; pilnīgs aizliegums pedagogiem un atbalsta personālam izmantot mazākumtautības valodu, bilingvālus un mazākumtautības valodas mācību līdzekļus; aizliegums izglītojamam parādīt savu sniegumu savā dzimtajā valodā un nepieciešamība katrā stundā izmantot vārdnīcu. Izglītojamā tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei praksē tiekot nodrošinātas tikai valsts valodā un tātad netiekot nodrošinātas efektīvi. Saeima un Izglītības un zinātnes ministrija ir sniegušas informāciju par izglītības iestādēm un pedagogiem valsts nodrošinātajiem atbalsta pasākumiem. 36.1.1. Ar 2018. gada Grozījumiem ieviestā izglītības ieguves valodas reforma attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmu īstenošanu un pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē stājās spēkā 2019. gada 1. septembrī, citās klašu grupās - turpmākajos gados, bet pilnībā noslēdzās 2021./2022. mācību gadā. Apstrīdētās normas tika pieņemtas 2022. gada 29. septembrī, proti, dažus mēnešus pēc iepriekšējā mācību gada beigām. Tiesas sēdē tika izteikti argumenti, ka izglītības reformas kvalitāte pilnībā var tikt novērtēta tikai tad, kad izglītojamais ir izgājis visu obligātās izglītības ciklu, tātad pēc teju deviņiem gadiem (sk. lietas materiālu 4. sēj. 102. lp.). Līdz ar to arī apstrīdēto normu pieņemšanas laikā neesot visaptveroši izvērtēti iepriekšējās izglītības ieguves valodas reformas rezultāti. Satversmes tiesa secina, ka ar 2021. gada 8. aprīļa likumu "Grozījumi Izglītības likumā" tika definēts izglītības kvalitātes jēdziens un konkretizēti pienākumi attiecībā uz izglītības iestāžu nodrošinātās izglītības kvalitātes kontroli. Izglītības likumā tika definēta valsts sistēma izglītības kvalitātes nodrošināšanai un noteikti konkrēti pienākumi gan Izglītības un zinātnes ministrijai, gan pašvaldībām, gan arī Izglītības kvalitātes valsts dienestam. Citstarp Izglītības un zinātnes ministrijai tika uzlikts pienākums sagatavot ikgadēju izglītības kvalitātes novērtējuma ziņojumu un iesniegt to apstiprināšanai Ministru kabinetam. Šajā ziņojumā jābūt ietvertam visu izglītības pakāpju procesa, satura, vides un pārvaldības kvalitātes izvērtējumam. Tātad tas attiecas arī uz pirmsskolas izglītības pakāpi. Izglītības kvalitātes valsts dienestam noteikts pienākums izstrādāt vadlīnijas izglītības kvalitātes nodrošināšanai, sniegt ieteikumus izglītības kvalitātes pilnveidei, kā arī organizēt izglītības kvalitātes datu ieguvi un analīzi. Līdz ar to likumdevējs bija izveidojis sistēmu izglītības kvalitātes un tātad arī iepriekšējās izglītības ieguves valodas reformas rezultātu ikgadējai un pastāvīgai uzraudzībai. Papildus tam tika veikti dažādi pētījumi, tostarp 2021. gadā publicētais Liepājas Universitātes pētījums "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve". Lai gan būtu vēlama vēl vairāk padziļināta iepriekš pieņemto tiesību normu ietekmes vērtēšana, izskatāmajā lietā ņemama vērā arī pašreizējās ģeopolitiskās situācijas ietekme uz nepieciešamību pēc iespējas ātrāk noslēgt izglītības ieguves valodas reformu, kam vajadzētu rezultēties vienotā skolā jeb tādā sistēmā, kurā ir izskausta izglītības iestāžu segregācija. Turklāt padziļinātu pētījumu neesība attiecībā uz iepriekšējo reformu pati par sevi nenozīmē to, ka nākamajai izglītības reformai būs negatīva ietekme uz izglītības kvalitāti. Jautājums par reformas ietekmi uz izglītības kvalitāti pārbaudāms, vērtējot to, kādi izglītības kvalitātes nodrošināšanas un kontroles mehānismi ir pieejami un tiks izmantoti. 36.1.2. Vērtējot pedagogu un metodikas pieejamību un citus izglītības kvalitāti ietekmējošos aspektus, jāņem vērā tas, ka privāto izglītības iestāžu darbība atšķiras no valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu darbības. Privātajām izglītības iestādēm ir raksturīga rīcības brīvība un lielākas iespējas attiecībā uz pedagoģiskā personāla piesaisti un noslodzes plānošanu, kas ļauj tām lielāku personāla resursu novirzīt mācību materiālu izstrādei, sagatavošanai, saziņai un sadarbībai ar izglītojamo vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem (sk. pētījumu "Privāto izglītības iestāžu ieguldījums vispārējās izglītības nodrošināšanā", 2023, 185. lpp. Pieejams: ppdb.mk.gov.lv). Tā kā privātajām izglītības iestādēm ir raksturīga lielāka autonomija un elastība attiecībā uz mācību programmām un mācību metodēm, tās ir tiesīgas savā darbībā iekļaut arī eksperimentālus risinājumus un novatoriskas izglītības pieejas (sk. turpat, 188. lpp.). Mācību materiālu izveide un diferenciācija, kā arī metodisko un organizatorisko pasākumu pielāgošana katra izglītojamā spējām, motivācijai, interesēm un talantiem uzskatāma par tipisku privāto izglītības iestāžu darbības elementu. No informācijas, ko tiesas sēdē sniedza privātā pirmsskolas izglītības iestāde "GALAKTIKA", izriet secinājums, ka, savlaicīgi plānojot pāreju un metodiku, bija iespējams veiksmīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei uz jauno mācību gadu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 126., 127., 145. un 146. lp.). Pieteikuma iesniedzēju likumiskais pārstāvis tiesas sēdē neizvērsa argumentu par apstrīdētajām normām atbilstošu izglītību nodrošināt spējīgu pedagogu trūkumu pirmsskolas izglītības pakāpē, un uz šādu trūkumu nenorādīja arī privātās pirmsskolas izglītības iestādes. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija norādīja, ka tās piedāvāto atbalsta pasākumu klāstā ietilpst arī pedagogu profesionālās kompetences un valsts valodas prasmju pilnveidošanas kursi un pedagogu tālākizglītības kursi (sk. lietas materiālu 4. sēj. 60. lp.). Tāpat esot izstrādātas vadlīnijas pedagogu atbalstam darbā lingvistiski neviendabīgā mācību vidē un nodrošināta pastiprināta uzraudzība, lai identificētu problēmjautājumus un sniegtu nepieciešamo atbalstu pašvaldību un izglītības iestāžu līmenī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 146. lp.). Pamatojoties uz Konsultatīvās padomes 2023. gada 24. aprīļa sēdē nolemto, esot sagatavots rīcības plāns izglītības iestādēm "Kā sasniegt rezultātu un novērst riskus, īstenojot pāreju uz mācībām valsts valodā (2023-2025)", kā arī plāna projekts izglītības iestādes darbam, identificējot sasniedzamos rezultātus, iespējamos riskus, problēmu risināšanas veidus, metodisko atbalstu, mācību stratēģijas un labās prakses piemērus. Konsultatīvās padomes pārstāvji, kā arī citu izglītības iestāžu vadītāji, pedagogi un atbalsta personāls esot aicināti būt par izglītības iestāžu komandu mentoriem. Mentoru atbalsts tiekot sniegts arī nodrošinājuma un plānošanas jomās, padziļināti aplūkojot arī jautājumus, kas saistīti ar dažādu mācību materiālu un metodisko līdzekļu nodrošinājumu un izmantošanu, mācīšanās stratēģiju veidošanu, izglītojamo rezultātu uzraudzību un novērtēšanu, kā arī individuālā atbalsta sniegšanu izglītojamiem ar atšķirīgām latviešu valodas prasmēm (sk. lietas materiālu 2. sēj. 148. lp.). Šie atbalsta mehānismi ir pieejami arī privāto izglītības iestāžu pedagogiem. Tāpat arī Latvijas Universitātes Psiholoģijas, pedagoģijas un mākslas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas vadītāja Dr. paed. Ineta Helmane norādīja, ka topošo pirmsskolas izglītības skolotāju studiju programmas un tajās apgūstamās mācību metodikas piemērotība mazākumtautību izglītojamo izglītības ieguvei valsts valodā esot vērtējama atzinīgi (sk. lietas materiālu 4. sēj. 59. un 60. lp.). Tātad gan pirmsskolas izglītības skolotāju studiju programmā studējošajiem, gan šobrīd strādājošajiem pedagogiem ir nodrošināts plašs atbalsta klāsts, kas ļauj nodrošināt kvalitatīvu pirmsskolas izglītību valsts valodā, un argumentiem par šādu izglītību nodrošināt spējīgu pedagogu trūkumu nav pamata. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju argumenti par to, ka izglītības kvalitāte pirmsskolas izglītības pakāpē krītoties mācību materiālu, metodikas vai pedagogu nepietiekamības dēļ, nav pamatoti. 36.1.3. Pieteikuma iesniedzēju argumenti par to, ka izglītojamā tiesības saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei praksē netiekot nodrošinātas efektīvi, ir skatāmi saistībā ar Vispārējās izglītības likuma 20. panta trešās daļas un Izglītības likuma 55. panta 2.1 punkta pareizu piemērošanu atbilstoši bērna vislabākajām interesēm. Atbilstoši bērna vislabāko interešu prioritātes principam minētās tiesību normas kopsakarā ar apstrīdētajām normām interpretējamas tādējādi, ka ikvienam bērnam atkarībā no viņa vajadzībām ir jābūt nodrošinātam jēgpilnam un reālam atbalstam valsts valodas prasmes apguvei. Attiecībā uz bērniem ar speciālām vajadzībām ir jāievēro Satversmes 110. pantā noteiktais valsts pienākums kopsakarā ar bērnu vislabākajām interesēm, kas noteiktos gadījumos, ja tas nepieciešams efektīvai valsts valodas apguvei, var ietvert arī dzimtās valodas lietojumu. Būtiska nozīme ir pedagoga prasmei izglītības procesā izmantot atbilstošas pedagoģiskās metodes, atbilstošus žestus un mīmiku, lai sniegtu bērnam vislabāk piemēroto atbalstu. Tāpat iespējams izmantot arī dažādus palīgmateriālus, kuru izveidē citstarp izmantojami Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie un tiešsaistē pieejamie resursi (sk. lietas materiālu 6. sēj. 114. lp.). Tāpat, kā to sēdē atzinusi arī Izglītības un zinātnes ministrija, šāda atbalsta sniegšanas ietvaros izglītojamiem nav liegts pašiem atbildēt uz pedagogu uzdotajiem jautājumiem dzimtajā valodā, ja konkrētajā gadījumā tas ir vienīgais veids, kādā viņi spēj izteikties (sk. lietas materiālu 6. sēj. 25. lp.). 36.2. Satversmes tiesa uzsver, ka valstij ir pienākums pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot valstī izveidoto izglītības procesa kvalitātes kontroles mehānismu, lai konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes izmaiņas (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.1. punktu). Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka Kvalitātes dienests veicis plānveida apmeklējumus privātajās pirmsskolas izglītības iestādēs, izvērtējot to darbību pārejā uz vienotu skolu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 70. un 79. lp.). Tāpat 2023./2024. mācību gadā Kvalitātes dienests esot veicis pārejas uz vienotu skolu izvērtējumu, citstarp arī privātajās pirmsskolas izglītības iestādēs. Izvērtējuma laikā Kvalitātes dienests esot ieguvis informāciju un datus par mācību procesa nodrošināšanu valsts valodā, lai pārliecinātos par izglītības iestādes vadītāja īstenoto profesionālo darbību pārejas uz vienotu skolu nodrošināšanā un par izglītības procesa norisi valsts valodā izvērtējuma dienā (sk. lietas materiālu 6. sēj. 53. lp.). Papildus tam atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada 4. jūnija noteikumiem Nr. 325 "Vispārējās izglītības un profesionālās izglītības iestāžu akreditācijas un to vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas kārtība" (turpmāk - Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumi) 2. punktam izglītības iestāde analizē savu darbību un katru gadu līdz 1. novembrim nodrošina ar izglītības iestādes dibinātāju saskaņota pašnovērtējuma ziņojuma pieejamību savā tīmekļvietnē. Pašvērtēšana ir regulāra izglītības iestādes darbības kvalitātes iekšējā izvērtēšana, kurā iesaistās izglītības iestādes pedagogi, izglītojamie, viņu vecāki, iestādes dibinātājs un vadība. Šajā pašvērtējumā citstarp norādāmi arī dati un informācija, kas raksturo izglītības iestādes darba kvalitāti konkrētajā gadā izvērtējamos kvalitātes kritērijos, atklājot stiprās puses un turpmākās attīstības vajadzības. Pirmsskolas izglītības iestāde "GALAKTIKA" tiesas sēdē norādīja, ka katru gadu maijā veicot vecāku, pedagogu un arī izglītojamo viedokļa noskaidrošanu aptaujas veidā. Pēc šo aptauju rezultātiem izglītības iestāde varot izdarīt secinājumus par tās sniegtās izglītības kvalitāti, kā arī reformas ietekmi uz to (sk. lietas materiālu 4. sēj. 146. lp.). Reizi sešos gados izglītības kvalitāte pirmsskolas izglītības iestādē tiek novērtēta, izvērtējot pirmsskolas iestāžu vadītāju profesionālo darbību (sk. lietas materiālu 6. sēj. 53. lp. un Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumu 5., 29. un 31. punktu). Saskaņā ar Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumu 27.4. apakšpunktu, novērtējot izglītības iestādes darbības kvalitātes kategorijas un izglītības iestādes vadītāja profesionālās darbības kvalitātes kategoriju, kvalitātes līmeņa vērtējums tiek noteikts arī attiecībā uz labu pārvaldību, kurā ietilpst trīs elementi: administratīvā efektivitāte, vadības profesionālā darbība, kā arī atbalsts un sadarbība. Kvalitātes dienests tiesas sēdē norādīja, ka, vērtējot administratīvo efektivitāti, tiekot skatīta visa iestādē notiekošo pārvaldības procesu efektivitāte, tajā skaitā vērtēta stratēģiskā plānošana, ikgadējā plānošana, ikdienas plānošana, pašvērtēšanas procesa kvalitāte, personāla pārvaldības sistēma. Vadības profesionālās darbības ietvaros tiekot izvērtētas iestādes vadītāja zināšanas, prasmes un kompetences tiesiskuma jautājumos, kā arī komunikācijas spējas. Savukārt atbalsta un sadarbības ietvaros tiekot izvērtēti iestādes vadītāja pārvaldības kvalitātes aspekti, ietverot iestādes vadītāja spēju sadarboties ar visiem izglītības procesā iesaistītajiem, tajā skaitā bērnu vecākiem, iestādes dibinātāju un citām ieinteresētajām pusēm (sk. lietas materiālu 6. sēj. 54. lp.). Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumu V nodaļa paredz, ka tad, ja Kvalitātes dienests vismaz vienu no šajos noteikumos minētajiem kritērijiem novērtē ar kvalitātes vērtējuma līmeni "nepietiekami" vai atkārtoti novērtē ar kvalitātes vērtējuma līmeni "jāpilnveido", dienests pieņem lēmumu par pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja neatbilstību amatam. Par šādu vērtējumu informē pirmsskolas izglītības iestādes dibinātāju, un tas tiekot mudināts izbeigt darba tiesiskās attiecības ar pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju. Līdz ar to secināms, ka pirmsskolas izglītības iestādē izglītības kvalitātes uzraudzības kontrole tiek īstenota, veicot izglītības iestādes pašvērtējumu un izglītības iestādes vadītāja novērtējumu. Pirmsskolas izglītības iestādes vadītājs ir atbildīgs par visu izglītības iestādē īstenoto programmu tiesiskumu, un pie viņa izglītojamo vecāki vai likumiskie pārstāvji var vērsties arī jautājumos, kas attiecas uz izglītības saturu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 53.-55. lp.). Tāpat izglītojamo vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem ir iespēja ar sūdzību vērsties Kvalitātes dienestā. Tādējādi valsts ir izveidojusi sistēmu, kas vērsta uz izglītības kvalitātes kontroli un nodrošināšanu, citstarp arī pirmsskolas izglītības pakāpē. Ir nodrošināta regulāra izglītības iestāžu darbības kvalitātes vērtēšana, kurā iesaistās pedagogi, izglītojamie, viņu vecāki, iestādes dibinātājs un vadība, kā arī valsts institūcijas. Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka no apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīža ir pagājis tikai viens mācību gads un ir paredzēta turpmāka pielāgošanās izglītojamo vajadzībām, Satversmes tiesai šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētās normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr valstij ir pienākums pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, lai konstatētu iespējamās tās izmaiņas un nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Šis pienākums aptver prasību ņemt vērā valsts iestāžu izteiktos ieteikumus par izglītības jautājumiem, tostarp attiecībā uz pedagogu ataudzi un noturību profesijā (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles 2024. gada 13. jūnija ziņojumu "Vai sagatavojam nepieciešamos pedagogus un rūpējamies par to noturību profesijā?". Pieejams: lrvk.gov.lv). Valsts pienākums ir nodrošināt izglītības kvalitāti ilgtermiņā atbilstoši ilgtspējas principam. Šo pamattiesību aizsardzībai attiecīgās personas var vērsties arī tiesībaizsardzības institūcijās. 36.3. Satversmes tiesai secīgi jāpārbauda, vai apstrīdētās normas un ar tām saistītais tiesiskais regulējums rada saprātīgu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautības piederošu personu tiesību īstenošanu izglītības procesā privātās izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības pakāpē. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka prasība privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību pirmsskolas izglītības pakāpē iegūt tikai valsts valodā liedzot iespēju privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības pakāpē iegūt izglītību mazākumtautības valodā un tādējādi liedzot pašu šo pamattiesību būtību. Savukārt Saeima norāda, ka attiecīgās pamattiesības ir īstenojamas atbilstoši valsts izglītības standartiem, kā arī vērsusi uzmanību uz likumdevēja nodrošinātajiem papildu pasākumiem mazākumtautību valodas un kultūrvēstures apguves veicināšanai. 36.3.1. Regulējot valodu lietojumu izglītības procesā, valstij jāpanāk tās apstākļiem atbilstošs līdzsvars starp nepieciešamību nodrošināt ikvienai pie mazākumtautības piederošai personai iespēju vispārējās izglītības procesā apgūt valsts valodu tādā līmenī, lai tā bez grūtībām iekļautos valsts un sabiedrības dzīvē, un pie mazākumtautībām piederošu personu iespēju apgūt attiecīgās mazākumtautības valodu un izmantot to izglītības procesā, lai tās varētu saglabāt savu lingvistisko identitāti un etnisko un kultūras savdabību, bet netiktu pieļauta segregācija uz valodas pamata (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.3. punktu). Valsts valodas apgūšana un mazākumtautību tiesību īstenošana nav savstarpēji pretstatāmi mērķi, un mazākumtautību tiesību īstenošana nedrīkst traucēt efektīvai un pilnvērtīgai valsts valodas apgūšanai (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.2. punktu). Vērtējot, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautības piederošu personu tiesību īstenošanu, ir jāpārbauda privāto izglītības iestāžu iespējas izglītības procesā pirmsskolas izglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošajām personām Satversmes 114. pantā ietvertās tiesības. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā Latvijas īpašos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, kā arī pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma kontekstā. Jau iepriekš secināts, ka mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestādēs pirms apstrīdēto normu pieņemšanas izglītojamiem netika nodrošināta pienācīgu valsts valodas zināšanu ieguve (sk. šā sprieduma 34.1. punktu). Proti, gan Liepājas Universitātes pētījumā, gan izglītības iestāžu darbībā tika secināts, ka bērni, kas obligāto pirmsskolas izglītības posmu beiguši pirmsskolas izglītības iestādēs ar dominējošu krievu valodu, nebija ieguvuši izglītības ieguvei pamatizglītības pakāpē pietiekamas valsts valodas zināšanas. Bilingvālās pieejas dēļ joprojām pastāvēja skolu sašķeltība un pirmsskolas izglītības pakāpē bija konstatējamas būtiskas atšķirības izglītojamo valsts valodas zināšanās, savukārt šo zināšanu trūkums varēja ietekmēt gan pašu izglītojamo nākotnes iespējas, gan arī citu cilvēku tiesības un demokrātisko valsts iekārtu. Nolūkā veicināt valsts valodas prasmju attīstību, tādējādi sekmējot vienotas skolas izveidi un to, ka ikvienai pie mazākumtautības piederošai personai tiek nodrošināta iespēja pilnvērtīgi piedalīties valsts un sabiedrības demokrātiskajos procesos, likumdevējs bija tiesīgs grozīt iepriekš spēkā bijušo regulējumu. Pie mazākumtautībām piederošo personu pienācīgai spējai komunicēt valsts valodā ir neatsverama nozīme demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības kontekstā, un tā ir vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā. 36.3.2. Pieaicinātās personas ir norādījušas, ka valodas apguvei, tostarp pirmsskolas izglītības pakāpē, bērnam vispiemērotākā esot pastāvīga atrašanās konkrētās valodas vidē (sk. lietas materiālu 6. sēj. 11. lp.). Proti, pētījumi liecinot, ka bērni valodu apgūst ātrāk tad, ja valodas netiek savstarpēji jauktas (sk. lietas materiālu 6. sēj. 13. lp.). Turklāt agrīnajā vecumā no pusotra gada vecuma bērniem valodu apgūt esot daudz vieglāk tad, ja ikdienā klātesošais pedagogs nejauc abu valodu lietojumu. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktā izglītības procesa kārtība pirmsskolas izglītības pakāpē sakrīt ar bērna valodas prasmes un citu prasmju attīstībai vislabāk atbilstošo pieeju. Tieši valsts valodas vides nodrošināšana saskan ar bērna vislabākajām interesēm (sk. lietas materiālu 6. sēj. 45. lp.). Tas, vai izglītojamais izglītības iestādē jūtas labi un droši, ir atkarīgs ne tikai no izglītības procesā izmantojamās valodas, bet arī no pedagogu profesionalitātes, prasmes izmantot dažādus, tostarp neverbālos, komunikācijas rīkus, kā arī vides izglītības iestādē. 36.3.3. Papildus tam Saeima norādījusi, ka ar apstrīdētajām normām sistēmiski saistītās tiesību normas ietver garantijas pie mazākumtautībām piederošo personu iespējai saglabāt savu dzimto valodu un identitāti. Pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības esot nodrošinātas izglītības procesa ietvaros citos veidos ārpus pirmsskolas izglītības programmām, tostarp interešu izglītības ietvaros. Izglītības likums interešu izglītību definē kā personas individuālo izglītības vajadzību un vēlmju īstenošanu neatkarīgi no vecuma un iepriekš iegūtās izglītības. Līdz ar to interešu izglītības programmas var tikt īstenotas jau bērniem no pusotra gada vecuma, to saturu veidojot atbilstoši bērnu spējām un vajadzībām. Interešu izglītība ir brīvprātīga, tās uzsākšanai nav nepieciešama noteiktai izglītības pakāpei atbilstoša izglītība. Izglītības iestādes, tostarp privātās izglītības iestādes, ir tiesīgas īstenot interešu izglītības programmas bez licences saņemšanas. Lai izglītības iestādē īstenotu interešu izglītības nodarbības, pedagogam ir jāizstrādā īstenojamā programma. Turklāt izglītojamo vecāki vai likumiskie pārstāvji ar sūdzībām par interešu izglītības programmu nodrošināšanas tiesiskumu var vērsties gan pie pirmsskolas izglītības iestādes dibinātāja un vadītāja, gan Kvalitātes dienestā. Proti, interešu izglītība ir organiska un kontrolēta daļa no izglītības iestādē notiekošā izglītības procesa. Privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs īstenojamās interešu izglītības programmās ir iespējams iekļaut ar mazākumtautības valodu, kā arī kultūru un etnisko savdabību saistīto saturu. Kā norādījusi Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga, pētījumu rezultāti apliecinot, ka interešu izglītība var nodrošināt valodas apguvi, kā arī kultūras un identitātes saglabāšanu. Izglītojamo sociālā mijiedarbība ar vienaudžiem mazākumtautību valodas un kultūras interešu izglītības programmu ietvaros esot tikpat svarīga kā pašas valodas apguve (sk. lietas materiālu 4. sēj. 32., 52. un 56. lp.). Arī Dr. psych. Anika Miltuze atzinusi, ka interešu izglītības programma pirmsskolas vecumā ir savienojuma ar pamata izglītības programmu, piemēram, piedāvājot viņam praktiskas interešu izglītības nodarbības, kurās fonā iespējams dzirdēt sarunas viņa dzimtajā valodā, un nerada negatīvu ietekmi uz izglītojamo. Savienojot pirmsskolas izglītības programmas īstenošanu ar interešu izglītību, tiekot bagātināta izglītojamā apkārtējā vide un tas veicinot smadzeņu attīstību (sk. lietas materiālu 6. sēj. 9. lp.). Līdz ar to no tiesas sēdē izteiktajiem viedokļiem secināms, ka interešu izglītība vispār ir piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura apguvei. 36.4. Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka ar interešu izglītības nodarbībām esot par maz, lai nodrošinātu mazākumtautības valodas, kultūras un etniskās savdabības attīstību un saglabāšanu. Citstarp interešu izglītības nodarbības notiekot pēcpusdienās, kad bērns jau ir noguris. Tomēr ne Izglītības likums, ne Pirmsskolas izglītības vadlīnijas neierobežo pirmsskolas izglītības iestādes vairāku interešu izglītības programmu īstenošanā dažādos dienas posmos tikmēr, kamēr tās nerada nesamērīgu ietekmi uz obligātā satura apguvi. No Vispārējās izglītības likuma un Izglītības likuma izriet, ka pirmsskolas izglītības pakāpe iepretim pārējai vispārējai izglītībai nav daļa no formālās izglītības un valsts nav regulējusi to, cik stundu dienā izglītojamam katrā vecumposmā ir jāapgūst pirmsskolas izglītības programma. Tāpat nav regulēts konkrētajā vecumā izglītojamam obligāti apgūstamais saturs, bet ir noteikts vienīgi tas, kādām jābūt izglītojamā zināšanām, absolvējot pirmsskolas izglītības iestādi (sk. lietas materiālu 74.-76. sēj.). Šā mērķa sasniegšanas veidu, proti, katrā vecumposmā apgūstamo saturu un sasniedzamos rezultātus katrā no mācību jomām, nosaka pati pirmsskolas izglītības iestāde, izstrādājot pirmsskolas izglītības programmu, kā arī pielāgojot tās īstenošanu katra attiecīgā izglītojamā spējām un vajadzībām. Ņemot vērā privāto izglītības iestāžu tiesības elastīgi plānot mācību laiku, vienojoties ar izglītības iestādes padomi, ar mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistītās interešu izglītības nodarbības pirmsskolas izglītības iestādēs var notikt gan pirms, gan arī pēc pirmsskolas izglītības pakāpes obligātā satura apguvei paredzētā laika. Tāpat ir pieļauta iespēja šādas interešu izglītības nodarbības organizēt pat vairāku stundu garumā katru dienu, tās sadalot vairākos blokos un nodrošinot to mijiedarbību ar pamata programmas īstenošanu (sk. lietas materiālu 6. sēj. 67.-72. lp.). Vienīgais ierobežojums ir šādu interešu izglītības programmu sekundārais raksturs iepretim obligātajam saturam, kura īstenošana joprojām ir izglītības iestādes prioritāte (sk. lietas materiālu 6. sēj. 57. un 58. lp.). Iespēju elastīgi nodrošināt interešu izglītības nodarbību mijiedarbību ar pirmsskolas izglītības programmas īstenošanu tiesas sēdē apstiprināja arī vairākas pirmsskolas izglītības iestādes. Šādu iespēju jau izmantojot privātā pirmsskolas izglītības iestāde "Maza Rasiņa", bērniem no pusotra gada vecuma organizējot krievu kultūras nodarbības ar keramikas elementiem (sk. lietas materiālu 6. sēj. 87. lp.). Tāpat uz šādas interešu izglītības īstenošanu norādījusi arī pirmsskolas izglītības iestāde "BONA FAVOLA" (sk. lietas materiālu 6. sēj. 179. lp.). Tātad privātajām mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestādēm ir plašas iespējas nodrošināt interešu izglītības nodarbību mijiedarbību ar pirmsskolas izglītības programmas īstenošanu un attiecīgi nodrošināt izglītojamo tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību. Tas, kā šāda interešu izglītība tiek integrēta pirmsskolas izglītības procesā un kā tiek izmantoti pārējie privātajām izglītības iestādēm pieejamie mācību metožu pielāgošanas un individualizēšanas instrumenti, ir atkarīgs no katras privātās izglītības iestādes. Ņemot vērā to, ka pirmsskolas izglītības pakāpē privātajās izglītības iestādēs interešu izglītība var tikt īstenota gan pēc vecāku pieprasījuma, gan izglītības iestādes iniciatīvas, būtiska ir arī izglītības iestādes padomes iesaiste, jo izglītojamo vecāki vai likumiskie pārstāvji var norādīt uz šādas interešu izglītības nepieciešamību un būtiskumu, tostarp uz to, kādā laikā attiecīgā interešu izglītības programma būtu īstenojama. Tāpat izglītības iestādē var tikt atzīmēti mazākumtautībām nozīmīgie svētki. Mazākumtautības kultūra un identitāte var tikt atspoguļota arī audzināšanas procesā. Visbeidzot, kā tiesas sēdē norādīja Izglītības un zinātnes ministrija, arī pirmsskolas izglītības programmas īstenošanas laikā ir iespējams runāt par citu tautu tradīcijām un kultūru, valsts valodā apgūstot ar mazākumtautību identitāti saistītu saturu. 36.5. Papildus iepriekš minētajam Saeima norādījusi, ka tā pieņēmusi apstrīdētās normas kopsakarā ar citām normām, kas regulē valsts finansētas mazākumtautības valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu ieviešanu. Izglītības likuma 47.3 pants citstarp paredz, ka pašvaldība nodrošina iespēju mazākumtautību izglītojamiem, kuri tās administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās izglītības iestādēs apgūst pamatizglītības programmu, bez maksas apgūt arī mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmās. Lai nodrošinātu mazākumtautību izglītojamiem iespēju apgūt šīs programmas, pašvaldība var deleģēt šādu programmu īstenošanu privātpersonai, tātad arī privātpersonas vai juridiskās personas dibinātai privātajai izglītības iestādei. Saskaņā ar Izglītības likuma 14. panta 47. punktu Ministru kabinets ir izdevis šādas interešu izglītības paraugprogrammu un tās īstenošanas vadlīnijas (sk. Ministru kabineta 2023. gada 29. augusta noteikumus Nr. 494 "Noteikumi par mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās īstenošanas vadlīnijām"). Citstarp plānots, ka šādas programmas ietvaros izglītojamie apgūst mazākumtautību mutvārdu tradīcijas un izpausmes, spēles, rotaļu tradīcijas, gadskārtu svētkus, etniskos simbolus, pēc iespējām tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas, dejošanas īpatnības un amatniecības prasmes, kā arī kultūras savdabību raksturojošos artefaktus, iepazīstas ar mazākumtautības kultūrai nozīmīgām personībām un to nozīmīgāko veikumu, kā arī apgūst kultūras vērtību saglabāšanas un tālāknodošanas iespējas. Tāpat paredzēta izglītojamo dalība ar programmas satura apguvi saistītajos plašākas izglītības pieredzes veidošanas pasākumos, piemēram, koncertos, izstādēs, konkursos, ekskursijās, teātra izrāžu apmeklējumos un nometnēs. Pašvaldības pienākums nodrošināt mazākumtautības valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas pieejamību pirmsskolas izglītības pakāpē rotaļnodarbību veidā attiecas uz ikvienu bērnu, kurš vēlas šādā programmā piedalīties. No tā izriet, ka privātā izglītības iestāde var lūgt tai deleģēt šādu valsts finansētu un regulētu programmu īstenošanu un attiecīgi saņemt arī finansējumu. Līdz ar to valsts ir izveidojusi tādu kārtību, ka privāto izglītības iestāžu izglītojamie bez jebkādām papildu izmaksām joprojām var apgūt, attīstīt un saglabāt savu dzimto mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību. Turklāt arī šajā aspektā ir saglabāta privāto izglītības iestāžu brīvība, kas izpaužas kā tiesības noteikt programmas īstenošanas kārtību. Kurā dienas daļā šāda programma būtu īstenojama, tas atkarīgs no izglītības iestādes iekšējās organizācijas procesiem un vecāku gribas (sk. lietas materiālu 5. sēj. 40. lp.). Tas, vai privāta izglītības iestāde vēlas īstenot paraugprogrammai atbilstošu interešu izglītības programmu un saņemt attiecīgu valsts finansiālo atbalstu, ietilpst pašas izglītības iestādes rīcības brīvībā. Arī Latvijas Pašvaldību savienība norādījusi, ka interese par mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanu ir jāizrāda pašām privātajām izglītības iestādēm (sk. lietas materiālu 4. sēj. 41. lp.). Citstarp tiesas sēdē pirmsskolas izglītības iestāde "GALAKTIKA" norādīja, ka īstenojot šādu programmu un saņemot finansējumu no Jūrmalas pašvaldības (sk. lietas materiālu 4. sēj. 154. lp.). Līdz ar to likumdevējs un pašvaldības ir nodrošinājuši reālu atbalstu privātajām mazākumtautību izglītības iestādēm, lai tās varētu arī turpmāk rūpēties par mazākumtautības valodas, kultūras un etniskās savdabības apgūšanu, saglabāšanu un attīstību. Šī iespēja ir uzskatāma par finansiālu un metodoloģisku papildinājumu privāto mazākumtautību izglītības iestāžu iespējām organizēt interešu izglītības programmu īstenošanu atbilstoši konkrētās izglītības iestādes padomes, izglītības iestādes dibinātāja un vadītāja vēlmēm un izglītības programmu apvienošanas iespējām. 36.6. Papildus tam privātās izglītības iestādes arī pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās saglabā savu nozīmi ne tikai vispārējās izglītības nodrošināšanā, bet arī mazākumtautību kopienas veidošanā. Apstrīdētās normas neliedz izglītojamiem savā starpā sazināties dzimtajā valodā (sk. lietas materiālu 6. sēj. 25. lp.), un tādējādi pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem joprojām ir iespēja šādās privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs socializēties ar citiem pie mazākumtautības piederošajiem bērniem un saglabāt savu identitāti un etnisko savdabību. Tāpat šādu izglītības iestāžu pedagogi, visticamāk, zina konkrētās mazākumtautības valodu vai tā ir arī viņu dzimtā valoda. Līdz ar to noteiktās kritiskās situācijās šādās skolās būs iespējama pedagoga saziņa ar izglītojamo viņa dzimtajā valodā. 36.7. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas, kā arī citas ar tām saistītās tiesību normas ir vērstas uz kvalitatīvas pirmsskolas izglītības nodrošināšanu valsts valodā, citstarp arī privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs. Turklāt privāto izglītības iestāžu autonomija mācību procesa organizēšanā dažādos veidos tām dod iespējas pirmsskolas izglītības procesā integrēt ar mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistītu saturu. Visbeidzot, valsts privātajām izglītības iestādēm ir sniegusi metodoloģisku un finansiālu atbalstu mazākumtautību interešu izglītības programmu īstenošanai. Būtiski, ka šāda pieeja atšķiras no iepriekš īstenotās bilingvālās pieejas, jo atbilstoši bērna vislabākajām interesēm nošķir laiku, kad mācību saturs tiek īstenots valsts valodā, un laiku, kad mācību saturs tiek īstenots mazākumtautības valodā (sk. lietas materiālu 6. sēj. 13. lp.). Iepriekš abas valodas tika jauktas, bet šobrīd mazākumtautību valodai, kultūrai un etniskajai savdabībai veltītās interešu izglītības nodarbības papildina obligāto izglītības saturu, tomēr šīs programmas ir savstarpēji nošķiramas. Pēc apstrīdēto normu pieņemšanas pirmsskolas izglītības obligātais saturs ir pilnībā īstenojams valsts valodā, maksimāli efektīvi nodrošinot latviešu valodas apguvi, toties interešu izglītības programmu īstenošanas laikā bērniem atbilstoši viņu vecāku vai likumisko pārstāvju interesei un piekrišanai tiek nodrošināta bērna slodzei, vecumam un spējām atbilstoša dzimtās valodas un kultūras klātesamība. Tādējādi valsts ir nodrošinājusi atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz kvalitatīvu izglītību un savas valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu privātajās izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības pakāpē. 37. Secīgi Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgums pamatizglītības pakāpē. Satversmes 112. panta trešais teikums noteic, ka pamatizglītība ir obligāta. Tas attiecas tieši uz vispārējās izglītības ieguvi. Tātad valsts var noteikt un ir noteikusi veidu, kādā šī izglītība iegūstama, proti, tā iegūstama atbilstoši valsts pamatizglītības standartam un pamatizglītības programmai. 37.1. Pieteikuma iesniedzēju argumenti par iespējamu izglītības kvalitātes krišanos ir attiecināti vienlaikus uz pirmsskolas izglītības pakāpi un pamatizglītības pakāpi. Satversmes tiesa jau iepriekš analizējusi Izglītības un zinātnes ministrijas veiktos iepriekšējās izglītības ieguves valodas reformas kontroles pasākumus, kā arī apstrīdēto normu ieviešanas kontroles pasākumus (sk. šā sprieduma 36.1.-36.2. punktu). Papildus tam norādāms, ka apstrīdēto normu nepieciešamība pamatizglītības pakāpē ir balstīta gan pētījumos, gan datos par valsts centralizēto eksāmenu rezultātiem (sk. lietas materiālu 3. sēj. 147. un 148. lp.). Izglītības un zinātnes ministrijai un pārējām kompetentajām valsts institūcijām bija iespēja sekot līdzi pamatizglītību ieguvušo izglītojamo zināšanu pārbaudes rezultātiem un tajos atspoguļotajai izglītības kvalitātei. Kontrolējot apstrīdēto normu ietekmi uz pamatizglītības kvalitāti, Izglītības un zinātnes ministrija esot veikusi vairākas aptaujas par pāreju uz mācībām valsts valodā, un šajās aptaujās savu viedokli sniegušas arī privātās izglītības iestādes. Citstarp izglītības iestādēm esot vaicāts, vai tās plāno organizēt izglītojamo nometnes latviešu valodas apguvei, un vairākas privātās izglītības iestādes to plānojušas darīt 2024. gada vasarā. Tāpat iestādēm vaicāts, vai tiek plānotas saziņu latviešu valodā veicinošas skolēnu aktivitātes starpbrīžos; vai izglītības iestādes pedagogiem ir nepieciešami latviešu valodas pilnveides kursi; vai izglītības iestāde plāno pedagogu pašpalīdzības stratēģijas. Atbildi sniegušās privātās izglītības iestādes, kuras iepriekš īstenojušas mazākumtautību izglītības programmas, savu gatavību pārejai uz mācībām latviešu valodā esot novērtējušas kā ļoti labu un labu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 152. lp.). Tāpat Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumu 1.1. apakšpunkts noteic, ka pārējās vispārējās izglītības iestādes, kas nav pirmsskolas izglītības iestādes, tiek akreditētas. Izglītības iestādes darbības kvalitāte tiek vērtēta līdzīgi pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja profesionālās darbības kvalitātei, izsakot to piecos kvalitātes vērtējumos katrā no vērtēšanas kritērijiem. Izglītības iestādi akreditē uz sešiem gadiem, ja visi šajos noteikumos minētie elementi novērtēti ar kvalitātes vērtējuma līmeni "jāpilnveido" vai augstāku līmeni. Proti, arī izglītības iestādes, kas īsteno vispārējās izglītības programmas pamatizglītības pakāpē, tiek regulāri vērtētas. Kvalitātes dienests saskaņā ar Izglītības likuma 20. panta trešās daļas 8. punktu izdevis Vadlīnijas izglītības kvalitātes nodrošināšanai vispārējā un profesionālajā izglītībā. Saeima arī norādījusi, ka ilgtermiņā apstrīdēto normu un ar tām saistītā tiesiskā regulējuma praktisko īstenošanu pamatizglītības līmenī paredzēts izvērtēt pētījuma "Valodas situācija Latvijā: 2021-2027" ietvaros (sk. lietas materiālu 2. sēj. 123. lp.). Tāpat esot plānots vērtēt centralizētā eksāmena latviešu valodā rezultātus un analizēt izglītojamo iepriekšējo izglītības pieredzi, kā arī no 2025./2026. mācību gada vienu reizi divos mācību gados veikt izglītojamo snieguma diagnosticējošu vērtēšanu, izmantojot Valsts izglītības satura centra izstrādātus tekstpratības monitoringa darbus 3. un 6. klasē, lai novērtētu izglītojamo valsts valodas prasmi un monitorētu pamatizglītības pirmajā posmā izglītojamo valsts valodas prasmes izaugsmes dinamiku ilgtermiņā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 125. lp.). Satversmes tiesai nerodas šaubas arī par to, ka pamatizglītības līmenī ir nodrošināta pienācīga metodisko materiālu un mācību materiālu pieejamība. Tāpat arī šajā pakāpē privātajām izglītības iestādēm ir liela rīcības brīvība. Tam piekritusi arī privātā izglītības iestāde "LATREIA", tiesas sēdē norādot, ka izveidojusi pati savu mācību metodoloģiju, jo valsts piedāvātā neatbilstot izglītības iestādes redzējumam (sk. lietas materiālu 4. sēj. 121. lp.). Līdzīgs secinājums attiecināms arī uz Vispārējās izglītības likuma 30. panta astotajā daļā un Izglītības likuma 55. panta 2.1 daļā paredzētā individualizētā un personalizētā atbalsta valsts valodas prasmes apguvei pamatizglītībā nodrošināšanu, kas veicama pienācīgā kvalitātē un atbilstoši izglītības iestādes iespējām un bērna vislabākajām interesēm. Arī uz pamatizglītības pakāpi attiecas valsts pienākums pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, lai konstatētu iespējamās tās izmaiņas un nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību, kuru aizstāvībai attiecīgās personas var vērsties arī tiesībaizsardzības institūcijās. Līdz ar to Satversmes tiesai šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētās normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu pamatizglītības pakāpē. 37.2. Arī pamatizglītības pakāpē privātajām izglītības iestādēm ir visas iepriekš minētās iespējas nodrošināt ar mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistīta satura apguvi interešu izglītības nodarbību veidā. Tā kā pamatizglītība ir daļa no formālās izglītības, kuru citstarp raksturo arī mācību satura sadalījums mācību stundās, interešu izglītības programma var tikt īstenota pirms vai pēc obligātā satura apguves jeb mācību stundām. Tiesas sēdē privātā izglītības iestāde "LATREIA" atzinusi, ka tā pēc savas iniciatīvas, izmantojot privāto izglītības iestāžu rīcības brīvību izglītības procesa organizēšanā un interešu izglītības programmu īstenošanā, 1. klasei nodrošinot četras mazākumtautības valodas un kultūras interešu izglītības nodarbības nedēļā, bet 4. un 7. klasei - trīs šādas nodarbības nedēļā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 106. lp.). Kā norādījusi Dr. paed. Ineta Helmane, pamatskolas vecumā ar mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistītas interešu izglītības programmas apgūšanai varētu būt piemērotas trīs līdz piecas stundas nedēļā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 104. lp.). Būtiski, ka šajā izglītības pakāpē bija iespējams izmantot jau iepriekš mazākumtautību izglītības programmu īstenošanā gūto pieredzi un pārcelt iepriekš vispārējās izglītības procesā apgūstamo saturu uz interešu izglītības procesu. Citstarp bijis iespējams izmantot projekta "Kompetenču pieeja mācību saturā" īstenošanas laikā izveidoto mācību priekšmeta "Mazākumtautības valoda un literatūra" programmas paraugu un mācību materiālu (sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju). Privātās izglītības iestādes pamatizglītības pakāpē mazākumtautības valodas apguvi, kā arī ar mazākumtautības etnisko un kultūras savdabību saistīto saturu var nodrošināt arī fakultatīvo nodarbību veidā. Atbilstoši Ministru kabineta 2018. gada 28. novembra noteikumu Nr. 747 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem" 11. pielikuma "Pamatizglītības programmu paraugi" 1. varianta 12.2. apakšpunktam fakultatīvās nodarbības, kas tiek organizētas izglītojamo grupai, uz vecāku iesnieguma pamata tiek iekļautas izglītības programmā ārpus kopējās mācību stundu slodzes. Habad Ebreju privātā vidusskola šādu iespēju izmantojot, ebreju cikla priekšmetus skolā pasniedzot fakultatīvu un interešu izglītības programmu ietvaros (sk. lietas materiālu 2. sēj. 90. lp.). Arī privātā izglītības iestāde "LATREIA" tiesas sēdē atzina, ka, balstoties uz visu vecāku piekrišanu, mazākumtautības valodas mācības stundas iespējams integrēt starp citu mācību priekšmetu stundām jeb pasniegt fakultatīvi (sk. lietas materiālu 3. sēj. 107. un 108. lp.). Tāpat arī uz pamatizglītības pakāpi attiecas Izglītības likuma 47.3 pantā noteiktais pašvaldības pienākums nodrošināt iespēju mazākumtautību izglītojamiem, kuri tās administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās izglītības iestādēs apgūst pirmsskolas izglītības programmu, bez maksas apgūt arī mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmās. Arī šajā pakāpē pašvaldības var deleģēt šādas interešu izglītības organizēšanu privātajām izglītības iestādēm, piešķirot finansējumu attiecīgu nodarbību norisei triju akadēmisko stundu apjomā nedēļā. Kā norādījusi privātā izglītības iestāde "LATREIA", pēc apstrīdēto normu pieņemšanas tajā izglītojamo personu skaits neesot krities, bet - tieši pretēji - esot pat pieaudzis un pieprasījums esot lielāks nekā izglītības iestādes iespējas to apmierināt (sk. lietas materiālu 4. sēj. 112. lp.). Proti, izglītības iestāde izglītības ieguves valodas reformas gaitā neesot jutusi, ka tās pastāvēšana būtu apdraudēta. Tādējādi valsts ir nodrošinājusi atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz kvalitatīvu izglītību un savas valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu privātajās izglītības iestādēs pamatizglītības pakāpē. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu. 38. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka viņiem bija radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka viņu izglītības process privātajā izglītības iestādē tiks īstenots atbilstoši 2018. gada izglītības ieguves valodas reformai un tā būs pēdējā izglītības ieguves valodas reforma. Šāda paļāvība bijusi balstīta uz Satversmes tiesas procesos lietās Nr. 2018-12-01 un Nr. 2018-22-01 izteiktajiem Saeimas, tiesībsarga, Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī citu personu viedokļiem. Savukārt Saeima norāda: bija maldīgi pieņemt, ka 2018. gada Grozījumi būs izglītības ieguves valodas reformas noslēdzošais posms. Tas, ka gan valsts un pašvaldību, gan privātajās izglītības iestādēs izglītība iegūstama valsts valodā, nevis bilingvāli, esot pati vairākus gadu desmitus ilgušās izglītības ieguves valodas reformas esence. Apstrīdētās normas, kas paredz atteikšanos no mazākumtautību izglītības programmām, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem esot stājušās spēkā gandrīz gadu pēc to pieņemšanas. Vienlaikus ar apstrīdētajām normām esot noteikti atbalsta pasākumi. Līdz ar to likumdevējs esot paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kas aizsargā tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība. Tomēr tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ietver arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas likumīgā un tiesiskā veidā. Šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka saprātīgu pārejas periodu vai pienācīgu kompensāciju (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka izglītojamie vai viņu vecāki, izdarot izvēli par labu konkrētai izglītības iestādei, citstarp var ņemt vērā termiņu, uz kuru ir akreditēta konkrētā izglītības programma. Tātad izglītojamiem, uzsākot mācības konkrētajā izglītības programmā, var rasties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz iespēju pabeigt mācības attiecīgajā izglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam un izglītības programmai, kas bija spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt mācības atbilstoši šai izglītības programmai līdz tās akreditācijas termiņa beigām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24.1. punktu). Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka likumdevējs nebūtu tiesīgs ieviest izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kas skar šīs izglītības programmas, ciktāl attiecīgās izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz izglītības procesu vai - ja izmaiņas atzīstamas par būtiskām - ir paredzēts saudzējošs pārejas regulējums. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajās normās un ar tām sistēmiski saistītajās tiesību normās paredzētās izmaiņas attiecībā uz mācību valodu un mazākumtautību izglītības programmu īstenošanas izbeigšanu ir būtiskas. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pārejas regulējumu šo izmaiņu ieviešanai privātajās izglītības iestādēs. 2022. gada Grozījumi tika pieņemti 2022. gada 29. septembrī, izsludināti 2022. gada 11. oktobrī un stājās spēkā 2022. gada 25. oktobrī. Atbilstoši ar 2022. gada Grozījumiem pieņemtajai un apstrīdētajai Izglītības likuma pārejas noteikumu 102. punkta pirmajai daļai grozījumi attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7. klasē stājās spēkā 2023. gada 1. septembrī. Līdz ar to apstrīdētās normas stājās spēkā aptuveni 10 mēnešus pēc to izsludināšanas dienas. Kā secināms no tiesas sēdē izteiktajām pašu privāto izglītības iestāžu atziņām, šajā laika posmā bija iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Savukārt izglītojamiem, kuriem konkrētajā mācību gadā nācās pāriet uz vispārējās izglītības ieguvi tikai valsts valodā, bija nodrošināts papildu atbalsts, kam likumdevējs bija piešķīris arī papildu finansējumu. Tāpat Pieteikuma iesniedzēji tiesas sēdē nenorādīja, kādus papildu pasākumus viņi būtu vēlējušies veikt tad, ja apstrīdētās normas stātos spēkā vēlāk. Vecākiem, apzinoties apstrīdēto normu ietekmi uz bērna izglītību gadu pēc šo normu pieņemšanas, kā arī ņemot vērā to, ka izglītības ieguves valodas reforma tiek īstenota jau gadu desmitiem ilgi un bērniem pirmsskolas pakāpē jau iepriekš bija nepieciešamas valsts valodas zināšanas, bija iespēja izmantot Izglītības un zinātnes ministrijas tīmekļvietnē pieejamos atbalsta materiālus valodas un izglītības satura apguvei latviešu valodā (sk.: Skolēnam un ģimenei. Latviešu valodas aģentūras sagatavotais materiāls vecākiem. Pieejams: izm.gov.lv). Turklāt pāreja uz izglītības ieguvi tikai valsts valodā tiek īstenota pakāpeniski, lai katrai izglītojamo grupai valsts varētu nodrošināt finansiālo un cita veida resursu pieejamību efektīvākai valsts valodas apguvei un pārejas norisei. Proti, ar apstrīdētajām normām cieši saistītās normas - ar 2022. gada Grozījumu 12. pantu pieņemtā Izglītības likuma pārejas noteikumu 102. punkta 2. un 3. apakšpunkts - paredz, ka pāreja uz izglītību valsts valodā 2., 5. un 8. klasē sāksies ar 2024. gada 1. septembri, bet 3., 6. un 9. klasē - ar 2025. gada septembri. Tādējādi apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32.pantu, nosprieda: atzīt Izglītības likuma 9. panta 1.1 daļu, pārejas noteikumu 102. punkta 1. apakšpunktu un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5. un 6. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada 10. jūlijā. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš