112. Article — ietver ikviena, tostarp pie mazākumtautības

piederoša izglītojamā tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Tādējādi valstij no Satversmes 112. panta pirmā teikuma, interpretējot to kopsakarā ar Satversmes 114. pantu, izriet pienākums izveidot tādu izglītības sistēmu, kas citstarp arī attiecībā uz mazākumtautību izglītojamiem atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem un nodrošina mazākumtautību tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Turklāt valstij šā pienākuma izpildē ir jāņem vērā arī izglītojamo individuālās spējas un vajadzības, tostarp speciālās vajadzības. 14.5. Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, kā apstrīdētās normas ietekmē pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Reizē Pieteikumu iesniedzēji ir norādījuši, ka prasība valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenot tikai valsts valodā var apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un mazināt izglītības kvalitāti. Šādam riskam it īpaši esot pakļauti pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie ar speciālām vajadzībām, kuriem izglītības procesā būtu nepieciešams izmantot dzimto valodu. Līdz ar to Satversmes tiesai visupirms jāvērtē apstrīdēto nomu atbilstība Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu, proti, jānoskaidro, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem. Pēc tam Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. 15. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido, ievērojot gan valstij pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 12. punktu). Tas izriet arī no valstij saistošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 2. pantā noteiktās tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā "Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v. Belgium"", pieteikums Nr. 1474/62 u. c., I B daļas 5. punktu un 1982. gada 25. februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 7511/76 u. c., 41. punktu). Arī Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pantu, kas ietver ikviena tiesības uz izglītību, ir atzinusi, ka šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī dominējošiem apstākļiem (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para. 6). Tāpat, arī nosakot atbilstošāko veidu Satversmes 114. pantā kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas 14. pantu ietverto tiesību izmantošanai, jāņem vērā sabiedrību un mazākumtautību raksturojošie apstākļi un vēsturiskais konteksts (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23.2. un 24. 2. punktu). Uz to norādījusi arī Konsultatīvā komiteja, atzīstot, ka dalībvalstis konkrētas šo tiesību īstenošanas metodes un instrumentus var pielāgot konkrētās valsts, reģiona vai mazākumtautības īpašajām vajadzībām (sk.: Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities, Commentary on Education under the Framework Convention for the Protection of National Minorities, 2 March 2006, para. 2.3.2). Tādējādi valstij ir tās īpašajiem apstākļiem atbilstoša rīcības brīvība attiecībā uz to, kā tā nodrošina pie mazākumtautībām piederošu personu tiesību ievērošanu izglītības procesā. 15.1. Īpašie apstākļi, kas izveidojušies Latvijas ilgstošās okupācijas un rusifikācijas rezultātā, jau ir analizēti Satversmes tiesas judikatūrā (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30. punktu un 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Pirms okupācijas Latvijā dzīvoja dažādas mazākumtautības, kurām citstarp bija arī savas izglītības iestādes. PSRS īstenotās okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva proporcijas mainīja galvenokārt straujais iedzīvotāju pieplūdums no citām PSRS teritorijām, ko veicināja gan okupācijas varas mērķtiecīgā politika, gan sociālistiskā industrializācija, gan PSRS bruņoto spēku vai iekšējā karaspēka militārpersonu izvēle pēc demobilizēšanās apmesties uz dzīvi Latvijas Republikā un citi faktori (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.1. punktu). Latviešu īpatsvars samazinājās no nepilniem 80 procentiem pirms Otrā pasaules kara līdz 52 procentiem 1989. gadā (sk.: Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 363. lpp.). Saziņas jautājums šajā periodā tika risināts, īstenojot vispārēju rusifikāciju. Izglītības procesā rusifikācija izpaudās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas izveidē, kas pēc būtības nozīmēja segregāciju: līdzās izglītības iestādēm, kas nodrošināja izglītību latviešu valodā, tika izveidotas izglītības iestādes, kurās mācības notika tikai krievu valodā. Mazākumtautību skolas tika likvidētas (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.2. punktu). Vēl 10 gadus pēc okupācijas beigām 50,2 procenti cittautiešu jeb 21 procents visu iedzīvotāju, pēc pašu vērtējuma, neprata valsts valodu (sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93, ar atsauci uz: Latvijas 2000. gada tautas skaitīšanas rezultāti. Rīga: Centrālā statistikas pārvalde, 2002, 145.-147. lpp.). 15.2. Latvija jau kopš 1991. gada īsteno mērķtiecīgu padomju okupācijas varas uzspiestās rusifikācijas politikas rezultātā izveidojušās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas reformu. 1991. gada 19. jūnijā pieņemtais Latvijas Republikas Izglītības likums aizsāka izglītības sistēmas demokratizāciju, decentralizāciju un depolitizāciju, kā arī bija vērsts uz izglītības iespēju daudzveidības nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 2. punktu). Šā likuma 5. pants garantēja tiesības iegūt izglītību valsts valodā un paredzēja valsts valodas nozīmes un lietojuma stiprināšanu izglītības sistēmā. Tāpat šajā laikā savu darbību Latvijā faktiski atsāka mazākumtautību, piemēram, poļu, ebreju un ukraiņu, vispārizglītojošās skolas (sk., piemēram: Papule E. Mazākumtautību skola un nacionālo kultūru aktualizēšanas iespējas. Latvijas Vēstnesis, 06.10.1999., Nr. 328/329.). Šai izglītības sistēmas reformai sekoja vēl vairākas citas reformas. Tomēr Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnēs 2012.-2018. gadam tika secināts, ka Latvijā tās okupācijas periodā radītās lielās krievu valodā runājošās iebraucēju kopienas dēļ joprojām ir vērojamas divkopienu sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas, politiskajā vidē vērojamā sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm, atšķirīgas sociālās atmiņas, valodas nošķirtība darba kolektīvos, skolās, bērnudārzos (sk.: Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.-2018. gadam. Rīga, 2012, 8. lpp. Pieejamas: km.gov.lv; sk. arī Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.3. punktu). Balstoties pētījumos par izglītojamo nepietiekamajām valsts valodas zināšanām, tika īstenoti turpmākie izglītības sistēmas reformas posmi. 2018. gada Grozījumi Izglītības likumā noteica, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā. Atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam mazākumtautību izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts valodā bija jānodrošina vismaz 50 procentu apjomā, savukārt no 7. klases līdz 9. klasei - vismaz 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas (sk. 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. un 3. pantu). 15.3. Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.2. punktu). Lai persona vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.3. punktu). Personai, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.3. punktu). Valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un saziņu starp personu un valsti (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu un 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 32. punktu). Tāpat valsts valodas prasme ļauj personai gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās izglītības sistēmas, spējot turpināt izglītību valsts valodā, kā arī veiksmīgi iesaistoties darba tirgū pēc izglītības iegūšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 18. punktu). Līdz ar to valsts valodas prasme ir būtiska saliedētas sabiedrības veidošanā un personas tiesību nodrošināšanā. Visbeidzot, pie mazākumtautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā arī citu personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 32. punktu). Tādēļ, lai nodrošinātu citstarp pie mazākumtautībām piederošu personu, kā arī citu cilvēku tiesības un demokrātiskas valsts aizsardzību, valstij ir bijis un joprojām ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums Latvijā. Šis pienākums ietver arī valsts valodas lietojuma veicināšanu ikvienā izglītības pakāpē. 15.4. Valsts valodas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam, kas pieņemtas 2021. gadā, konstatēts, ka Latvijā valsts valodas situāciju joprojām ietekmē padomju okupācijas sekas (sk. Ministru kabineta 2021. gada 25. augusta rīkojumu Nr. 602 "Par Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam"). Paralēli valsts valodai publiskajā telpā plaši tiek lietota krievu valoda, un tas nelabvēlīgi ietekmē arī krievu valodu nezinošu personu tiesības un iespējas. Atsevišķi fakti norāda uz to, ka krievu valodu nezinoši un pie attiecīgās mazākumtautības nepiederoši jaunieši tiek diskriminēti sabiedrībā, it īpaši darba tirgū. Piemēram, Aģentūras 2020. gada pētījumā konstatēts, ka 55 procenti aptaujāto latviešu jauniešu vecumā no 19 līdz 34 gadiem ir saskārušies ar to, ka krievu valodas nezināšana negatīvi ietekmē iespēju iegūt darbu (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", 116. lpp.). Tāpat joprojām novērojamas arī valsts valodas zināšanu nepietiekamības izraisītās sekas, kas skar pašas pie mazākumtautībām piederošās personas gan attiecībā uz to nodarbinātību, gan sabiedriskās līdzdalības iespējām (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.4. punktu). Tajā pašā laikā secināts, ka Latvijā pārējo tradicionāli runāto mazākumtautību valodu − baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu, romu u. c. valodu − pratēju skaits joprojām samazinās (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", 66. lpp.). 2019. gadā 20 procenti Aģentūras aptaujāto pie mazākumtautībām piederošo personu vecumposmā no 18 līdz 34 gadiem atzinušas, ka latviešu valodu ir apguvušas tikai pamatprasmes līmenī vai zina to vāji (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", 23. lpp.). Tāpat pētījumā "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā, Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve" konstatēts, ka pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas zināšanas nav pietiekamas izglītības ieguves uzsākšanai pamatizglītības pakāpē, turklāt tieši tajos gadījumos, kad apmeklētas pirmsskolas izglītības grupas ar ikdienā dominējošo krievu valodu (sk. pētījumu "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve", Liepājas Universitāte, 2021; sk. arī likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas 6.-7. un 10.-11. lpp.). Satversmes tiesas procesā lietā Nr. 2022-45-01 arī izglītības iestāžu pedagogi un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība norādīja uz izglītojamo valsts valodas zināšanu trūkumu pirmsskolas izglītības pakāpē un pamatizglītības pakāpē, tostarp valsts un pašvaldību izglītības iestādēs (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.1. punktu). Ņemot vērā, ka 2022. gadā 24 procenti no visiem izglītojamiem apguva vispārējo izglītību mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu un mazākumtautību pamatizglītības programmu ietvaros, šādi secinājumi varētu tikt attiecināti aptuveni uz vienu ceturto daļu izglītojamo (sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas 1. lpp.). Visbeidzot Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas paustos argumentus par Krievijas īstenoto karu Ukrainā un dezinformācijas aktivitāšu izvērsumu informācijas telpā krievu valodā. Personas, kurām valsts valodas prasmju trūkuma dēļ informācijas telpa ir pieejama tikai krievu valodā, ir pakļautas šīs dezinformācijas ietekmei un no tās izrietošai pašsegregācijai. Līdz ar to, vērtējot, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, ir jāņem vērā šie Latvijas īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistība ar pašreizējo situāciju valsts valodas lietošanas jomā, kam ir jo īpaši liela nozīme pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā. 16. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā, jo likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 7.3. punktu), tādēļ tai visupirms jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā, tostarp atbilstoši labas likumdošanas principam. 16.1. Apstrīdētās normas bija iekļautas Likumprojektā "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" un Likumprojektā "Grozījumi Izglītības likumā". Abus likumprojektus 2022. gada 8. jūnijā Saeimai iesniedza Ministru kabinets. Abi likumprojekti tika apspriesti trijos lasījumos un pieņemti Saeimas 2022. gada 29. septembra sēdē. 2022. gada Grozījumi Izglītības likumā un 2022. gada Grozījumi Vispārējās izglītības likumā izsludināti 2022. gada 11. oktobrī oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 197 un stājās spēkā 2022. gada 25. oktobrī. Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tāpat Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast to saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. 16.2. No abu likumprojektu izstrādes materiāliem izriet, ka Ministru kabinets Saeimas Prezidiju lūdzis Likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" izskatīt vienlaikus ar Likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" (sk. Ministru prezidenta pienākumu izpildītāja 2022. gada 8. jūnija vēstuli Nr. 22-TA-1457 "Par likumprojekta nosūtīšanu"). Arī Likumprojekta "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 1. lasījumā tika norādīts, ka šī likumprojekta mērķis ir nodrošināt vienotu pieeju pārejai uz mācībām valsts valodā, salāgojot to ar Likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" (sk. likumprojekta Nr. 1520/Lp13 "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2022. gada 16. jūnija 1. lasījuma sēdes stenogrammu). Gan Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, gan arī Saeimā abos likumprojektos iekļautās normas tika skatītas kā vienota tiesiska iecere nodrošināt vispārējās izglītības norisi tikai valsts valodā. Satversmes tiesa lietā Nr. 2022-45-01 ir vērtējusi Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātā Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" pieņemšanas gaitu un atzinusi, ka šajā likumprojektā iekļautās Satversmes tiesas lietā Nr. 2022-45-01 apstrīdētās normas, kas lielākoties sakrīt ar izskatāmajā lietā apstrīdētajām Izglītības likuma normām, ir pieņemtas pienācīgā kārtībā. Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs atbilstoši labas likumdošanas principam ir nodrošinājis Likumprojektā "Grozījumi Izglītības likumā" ietverto normu pienācīgu apspriešanu likumdošanas procesā, pēc iespējas apzinājis visu ieinteresēto personu viedokļus, saskaņojis minētajā likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas, kā arī izvērtējis tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 31.-31.4. punktu). 16.3. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas neesot pieņemtas atbilstoši labas likumdošanas principam, jo likumdevējs to izstrādes procesā neesot pienācīgi izvērtējis 2018. gada izglītības valodas reformu un attiecināmos starptautisko organizāciju atzinumus. Tāpat Saeima neesot saskaņojusi apstrīdētās normas ar izglītojamo vecākiem. Visbeidzot pieteikuma iesniedzējas personas M likumiskā pārstāve Olga Loginova tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās normas esot pretrunā ar Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam un Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam. Šajos dokumentos neesot atrodami uzdevumi, kas saistīti ar atteikšanos no izglītības mazākumtautību valodā un pilnīgu pāreju uz izglītību valsts valodā pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Turklāt pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijuši ekspertu atzinumi par to, ka vispārējās mazākumtautību izglītības programmas aizstāšana ar mazākumtautību interešu izglītības programmām nesamazinās izglītojamo iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Savukārt Saeima norādījusi, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā labas likumdošanas princips ir ievērots. Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēju argumenti, kas attiecas uz labas likumdošanas principa ievērošanu, lielākoties ir tādi paši, kādi jau tika vērtēti Satversmes tiesas lietā Nr. 2022-45-01. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" normu pieņemšanas procesā tika pienācīgi iesaistīti mazākumtautību pārstāvji un izvērtēti starptautisko organizāciju lēmumi, kā arī debatēts par tiesiskā regulējuma ietekmi uz izglītojamiem (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 31.-31.4. punktu). Papildus tam Satversmes tiesa ņem vērā, ka politikas pamatnostādnes ietver attiecīgajā nozarē esošās situācijas raksturojumu, identificē problēmas, kā arī esošos un no jauna izvirzītos mērķus. Izglītības attīstības pamatnostādnes 2021.-2027. gadam ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 436 tika apstiprinātas 2021. gada 22. jūnijā, bet Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 601 tika apstiprinātas 2021. gada 25. augustā. Savukārt apstrīdēto normu pieņemšanu 2022. gadā likumdevējs ir saistījis ar aktuālo ģeopolitisko situāciju un no tās izrietošo nepieciešamību pēc iespējas ātrāk noslēgt izglītības valodas reformu. Atšķirības starp apstrīdētajam normām un iepriekš pieņemtajām pamatnostādnēm var tikt izskaidrotas ar nepieciešamību reaģēt uz šiem faktiskajiem apstākļiem. Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītā padziļinātu pētījumu neesība attiecībā uz iepriekšējo reformu pati par sevi nenozīmē to, ka nākamajai izglītības reformai būs negatīva ietekme uz izglītības kvalitāti (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.1.1. punktu). To, kā apstrīdētās normas un pārējais ar tām saistītais tiesiskais regulējums ietekmēs pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo iespējas iegūt tādu izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem, Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot likumdevēja rīcību pēc būtības. Līdz ar to apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā. 17. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošo personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem. Visupirms pārbaudāms pirmais no šiem pie mazākumtautībām piederošo personu tiesību elementiem. 17.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdēto normu dēļ viņiem, tostarp bērniem ar speciālām vajadzībām, izglītības procesā vairs netikšot nodrošinātas iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Savukārt Saeima norāda, ka likumdevējs ir uzlicis pašvaldībām pienākumu nodrošināt mazākumtautību izglītojamiem, kuri attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās izglītības iestādēs apgūst pirmsskolas izglītības programmu vai pamatizglītības programmu, iespēju bez maksas apgūt arī mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas ietvaros. Izglītības process ir aplūkojams kompleksi. Tas aptver gan mācību, gan audzināšanas darbu un tiek īstenots dažādu izglītības programmu veidā. Viena no tām ir vispārējās izglītības programma. Mūsdienās izglītības iestāžu mērķis ir attīstīt izglītojamo spēju mācīties mūža garumā, domāt un darboties dažādās situācijās, dzīvot daudzveidīgā pasaulē kā aktīvam, atbildīgam pilsonim, un šis mērķis var tikt sasniegts daudzpusējā veidā, integrējot un sasaistot dažādas izglītības programmas, kas ir daļa no iestādēs īstenotā izglītības procesa, un neformālo komunikācijas procesu. Citstarp arī valsts un pašvaldību izglītības iestādes, kurās tiek īstenotas vispārējās izglītības programmas, ir tiesīgas īstenot interešu izglītības programmas bez licences saņemšanas (sk. Izglītības likuma 47. panta otro daļu). 17.2. Apstrīdētās normas primāri regulē vispārējās izglītības, kā arī profesionālās izglītības un augstākās izglītības ieguvi. Tātad citas izglītības programmas, tostarp interešu izglītības programmas, var tikt īstenotas citās valodās. No tā izriet, ka mazākumtautības valodas apguve, kā arī kultūras un etniskās savdabības saglabāšana un attīstīšana var tikt nodrošināta arī interešu izglītības programmas veidā. Šādu pieeju attiecībā uz noteiktām mazākumtautībām izvēlējušās arī citas Minoritāšu konvencijas dalībvalstis (sk. Konsultatīvās komitejas 5. ziņojuma par Kipru 179. punktu un 5. ziņojuma par Vāciju 213. un 218. punktu). Tomēr interešu izglītības programmas nodarbībām jābūt faktiski piemērotām mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras savdabības apguvei, saglabāšanai un attīstīšanai. Pieteikumu iesniedzēji ir uzskaitījuši argumentus, kas norādot uz to, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma pēc būtības nav pienācīga un nevarot aizstāt mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības apguvi, saglabāšanu un attīstīšanu vispārējās izglītības obligātā satura ietvaros. Arī Konsultatīvā komiteja tās Ceturtajā ziņojumā par Latviju, kas pieņemts 2024. gada 22. februārī (turpmāk - Konsultatīvās komitejas Ziņojums), ir vērtējusi šīs interešu izglītības programmas atbilstību Minoritāšu konvencijas 14. panta otrajā daļā minētajam standartam (sk. Konsultatīvās komitejas Ziņojuma 165. punktu). Līdz ar to, lai pārbaudītu, vai valsts savu pozitīvo pienākumu šajā aspektā pilda pienācīgi, Satversmes tiesa secīgi vērtēs izteiktos argumentus. 17.3. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma neesot uzskatāma par pienācīgu tās neobligātā rakstura dēļ. Līdzīgs viedoklis pausts arī Konsultatīvās komitejas Ziņojumā, citstarp norādot, ka neesot skaidri noregulēts šādu programmu īstenošanas veids. 17.3.1. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-45-01 secinājusi, ka interešu izglītība ir piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura apguvei gan pirmsskolas izglītības pakāpē bērniem jau no pusotra gada vecuma, gan arī pamatizglītības pakāpē, ja interešu izglītības nodarbību saturs tiek veidots atbilstoši bērnu spējām un vajadzībām. Šajā lietā Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga, atsaucoties uz pētījumu rezultātiem, uzsvēra, ka interešu izglītība var nodrošināt valodas apguvi, kā arī kultūras un identitātes saglabāšanu, jo izglītojamo sociālā mijiedarbība ar vienaudžiem mazākumtautību valodas un kultūras interešu izglītības programmu ietvaros esot tikpat svarīga kā pašas valodas apguve. Arī Dr. psych. Anika Miltuze atzina, ka, savienojot pirmsskolas izglītības programmas īstenošanu ar interešu izglītību, tiek bagātināta izglītojamā apkārtējā vide, kas veicina smadzeņu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.3. punktu). Arī bērniem ar speciālām vajadzībām interešu izglītība vispār ir piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura apguvei. Šādu bērnu iesaisti interešu izglītības nodarbībās apstiprina arī izglītības iestāžu, tostarp Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas, Rīgas 224. pirmsskolas izglītības iestādes, kā arī pirmsskolas izglītības iestādes "Dzirnaviņas" pieredze (sk. lietas materiālu 6. sēj. 25., 36. un 55. lp.). Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka izglītojamam atbalsts šajās nodarbībās tiekot sniegts dzimtajā valodā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 122. lp.). Turklāt valsts un pašvaldību izglītības iestādes un interešu izglītības pedagogi varot programmas saturu pielāgot bērna individuālajām spējām un interesēm, tostarp bērna speciālajām vajadzībām (sk. lietas materiālu 5. sēj. 112. un 142. lp.). Arī Valsts izglītības satura centrs ir norādījis, ka šādās interešu izglītības nodarbībās var tikt piesaistīti pedagogi un pedagogu palīgi, kuri apguvuši īpašas, izglītojamiem ar speciālām vajadzībām piemērotas mācīšanas metodes (sk. lietas materiālu 5. sēj. 127. lp.). Lai gan interešu izglītības nodarbību apmeklēšana ir brīvprātīga, proti, balstīta izglītojamo interesēs, vajadzībās un viņu vecāku izteiktajā gribā, iepretim vispārējai izglītībai, kuras satura apguve ir obligāta, tas pats par sevi nav tāds apstāklis, kas liktu apšaubīt valsts pozitīvā pienākuma izpildes pienācību. Valsts pozitīvais pienākums ir izpildīts, nodrošinot šādu programmu pieejamību, un tas, vai šis pienākums tiek pildīts pienācīgi, nav atkarīgs no programmas obligātās vai neobligātās dabas. Efektīva interešu izglītības programmas norise, kas ietver arī izglītojamo iesaisti attiecīgajās nodarbībās, ir balstīta uz valsts un pašvaldību izglītības iestāžu, izglītojamo un viņu vecāku sadarbību. Citstarp jāņem vērā, ka arī iepriekš pastāvējušais regulējums bija balstīts uz brīvprātības principu, jo ļāva personai izvēlēties, vai tā apgūs mazākumtautību izglītības programmu vai vispārējās izglītības programmu. 17.3.2. Ar Izglītības likuma 47.3 pantu pašvaldībām ir uzlikts pienākums organizēt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu. Šis pienākums jāpilda atbilstoši bērna labākajām interesēm, un pieeja minētajai programmai ir nodrošināma ikvienam izglītojamam, kura vecāki vai likumiskie pārstāvji ir iesnieguši attiecīgu iesniegumu. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas apguvē ieinteresētam izglītojamam tiktu liegta iespēja šādu programmu apgūt. Uz šādas situācijas nepieļaujamību Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" izstrādes gaitā uzmanību vērsis tiesībsargs, vienlaikus norādot uz to, ka arī izglītojamo vecākiem jābūt aktīviem un, ievērojot bērna labākās interese un vajadzības, jāvēršas izglītības iestādē ar lūgumu nodrošināt viņu bērna izglītošanu interešu izglītības programmā (sk. tiesībsarga vēstuli Nr. 1-8/21 "Par viedokļa sniegšanu par likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" (Nr. 1519/Lp13). Pieejama: titania.saeima.lv). Latvijas Pašvaldību savienība norādījusi, ka arī tādā gadījumā, ja mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu vēlas apgūt tikai viens vai divi izglītojamie, pašvaldības meklējot iespēju apmierināt šo izglītojamo pausto vēlmi (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. aprīļa tiesas sēdes lietā Nr. 2022-45-01 stenogrammu, 47. lp.). Tāpat valsts, pildot savu pozitīvo pienākumu, ir noregulējusi mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas norisi. Ministru kabinets, izpildot tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, ir pieņēmis Mazākumtautību interešu izglītības noteikumus. Atbilstoši šajos noteikumos ietvertajai paraugprogrammai plānots, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas ietvaros izglītojamie apgūs mazākumtautību mutvārdu tradīcijas un izpausmes, spēles, rotaļu tradīcijas, gadskārtu svētkus, etniskos simbolus, pēc iespējām tradicionālās dziedāšanas, muzicēšanas, dejošanas īpatnības un amatniecības prasmes, kā arī kultūras savdabību raksturojošos artefaktus, zināšanas par attiecīgās tautas kultūrai nozīmīgām personībām un to svarīgākajiem darbiem, kultūras vērtību saglabāšanas un tālāknodošanas iespējas. Tātad mazākumtautības valoda ir izmantojama ne tikai pašas šīs valodas kā konkrēta mācību priekšmeta apguvē, bet gan kā pamats mazākumtautības kultūras un etniskās savdabības apguvei, saglabāšanai un attīstīšanai. Reizē valsts un pašvaldību izglītības iestādes var un tām ir pienākums individualizēt mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu norisi atbilstoši izglītojamo vajadzībām. Tā, piemēram, Rīgas Purvciema vidusskolas pārstāve norādīja, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības nodarbībās 1. klases izglītojamie mācoties lasīt, rakstīt krieviski un iepazīstot krievu folkloru, savukārt 4. klasē mazākumtautību interešu programmas ietvaros attīstot galvenokārt krievu valodas gramatikas zināšanas un izpratni par krievu literatūru (sk. lietas materiālu 5. sēj. 128. un 134. lp.). Izglītības iestādes dibinātājs un vadītājs ir atbildīgi par visu izglītības iestādē īstenoto programmu, tostarp mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas, norises tiesiskumu, un pie šīm personām izglītojamo vecāki var vērsties arī jautājumos par izglītības saturu (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.4.3. punktu). Valsts un pašvaldību izglītības iestāžu vadītāji apmeklē interešu izglītības nodarbības un par tām tiek sniegtas arī atskaites (sk. lietas materiālu 5. sēj. 133. lp.). Līdz ar to mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas organizēšana un norise ir vispārīgi noregulēta Ministru kabineta noteikumos un citos normatīvajos aktos, bet valsts un pašvaldību izglītības iestādēm, ja tās atbilstoši pieprasījumam īsteno šādu programmu, ir pienākums individualizēt un kontrolēt tās norisi. 17.4. Pieteikumu iesniedzēji norādījuši, ka interešu izglītība esot sadrumstalota un neietverot obligātu pedagoģisko atbalstu subjektīvu šķēršļu gadījumā. Arī Konsultatīvās komitejas Ziņojumā uzsvērts, ka interešu izglītības programmu ietvaros sasniegtie rezultāti netiekot vērtēti un neesot redzami skolas pārskatos. Pedagogam, kurš vēlas īstenot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu, atbilstoši paraugprogrammai ir jāizstrādā un jāīsteno sava programma, kurā norādāmi tās mērķi, uzdevumi, mērķauditorija, īstenošanas laiks un vieta, plānoto mācību nodarbību skaits nedēļā un gadā, satura tematiskais sadalījums, plānojamie sasniedzamie rezultāti, darba organizācijas formas, mācību metodes, atgriezeniskās saites nodrošināšana, mācību vides raksturojums, nepieciešamie mācību līdzekļi un materiāli, programmas izstrādē izmantotās literatūras saraksts un informācijas avoti (sk. Ministru kabineta 2023. gada 29. augusta noteikumu Nr. 494 "Noteikumi par mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās īstenošanas vadlīnijām" 5. punktu). Tādējādi mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma ir īstenojama atbilstoši konkrētam un mērķtiecīgam plānam. Nedz Satversmes normas, nedz Minoritāšu konvencijas