41. Article — , kas regulēja mazākumtautību izglītības programmu

īstenošanu, bet ar 12. pantu paredzēti 2022. gada Grozījumu Izglītības likumā 6. panta spēkā stāšanās noteikumi. Savukārt ar 2022. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā 4. panta pirmo daļu izslēgta Vispārējās izglītības likuma 30. panta piektā daļa, kas paredzēja iespēju pamatizglītības programmu apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, bet ar 6. pantu paredzēti šo grozījumu 4. panta pirmās daļas spēkā stāšanās noteikumi. Tādējādi apstrīdētās normas to kopsakarā veido tiesisko regulējumu, kas no 2023. gada 1. septembra pirmsskolas izglītības pakāpē un pamatizglītības pakāpē 1., 4. un 7. klasē, no 2024. gada 1. septembra - 2., 5. un 8. klasē, bet no 2025. gada 1. septembra - 3., 6. un 9. klasē neparedz iespēju valsts un pašvaldību izglītības iestādēs iegūt vispārējo izglītību mazākumtautību izglītības programmu ietvaros. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir izvērtējama apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā regulējuma, kas paredz to, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenojamas tikai valsts valodā, atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām. 14.2. Pieteikumā Satversmes tiesai Pieteikumu iesniedzēji lūguši Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 114. pantam. Tomēr tiesas sēdē pieteikuma iesniedzējas personas M pārstāve Olga Loginova norādīja, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 114. pantam būtu jāvērtē kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 112. pantam, jo apstrīdētās normas skarot arī jautājumu par izglītības kvalitāti un pieejamību, it sevišķi izglītojamiem ar speciālām vajadzībām. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Ņemot vērā Satversmes vienotības principu un ievērojot Satversmes tiesas procesa principus, Satversmes tiesa var pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību arī tādām Satversmes normām, par atbilstību kurām lieta nav ierosināta (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka no Satversmes 112. panta izriet valsts pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Izveidotajai izglītības sistēmai ir jāatbilst arī Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertajiem valsts pienākumiem un jānodrošina personu tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību (sal. sk. Satversmes tiesas 2022. gada 26. maija sprieduma lietā Nr. 2021-33-0103 16. punktu). Pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo interesēm atbilstošs izglītības process ir tāds izglītības process, kas ne tikai ietver ar mazākumtautības identitātes saglabāšanu un attīstību saistītus aspektus, bet arī nodrošina pieejamu un kvalitatīvu izglītību. Turklāt gan lietas dalībnieki, gan pieaicinātās personas ir izteikušas argumentus arī par to, kā apstrīdētās normas ietekmē izglītības pieejamību un kvalitāti attiecībā uz mazākumtautībām piederīgajām personām (sk., piemēram, lietas materiālu 5. sēj. 53., 80., 105. lp. un 6. sēj. 75. lp.) Tādēļ izskatāmajā lietā, ņemot vērā faktiskos apstākļus un Pieteikumu iesniedzēju argumentus par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmei, kā arī Satversmes tiesas judikatūru, efektīvākai lietas izskatīšanai nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes 112. panta pirmajam teikumam. 14.3. Satversmes 114. pants nosaka: "Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību." Satversmes 114. pants aptver ne tikai personas tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām personām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23. punktu). Satversmes 114. pants prasa valsts pozitīvu rīcību ar mērķi aizsargāt un nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 18.1. punktu). Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar citām Satversmes normām un Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Minoritāšu konvenciju. Minoritāšu konvencijas 14. pants konkretizē nacionālo minoritāšu identitātes saglabāšanai nepieciešamo izglītības tiesību tvērumu. Šo pantu veido trīs saturiski saistītas daļas. Minoritāšu konvencijas 14. panta pirmā daļa paredz, ka jebkura persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga apgūt savas minoritātes valodu, kas ir viens no līdzekļiem, ar kuriem šādas personas var apliecināt un saglabāt savu identitāti (sk.: Council of Europe, "Explanatory Report to the Framework Convention for the Protection of National Minorities", 1 February 1995, para. 74). Minoritāšu konvencijas 14. panta otrā daļa noteic, ka noteiktos apstākļos personai, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir jābūt pienācīgām iespējām iegūt izglītību attiecīgās nacionālās minoritātes valodā vai mācīties šo valodu. Valsts var izvēlēties, kuru no šīm iespējām tā pie mazākumtautībām piederošām personām nodrošinās. Reizē atbilstoši Minoritāšu konvencijas 14. panta trešajai daļai šīs mazākumtautību tiesības īstenojamas tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi. Mazākumtautības valodas lietošanai izglītības procesā ir jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet arī pie mazākumtautības piederošas personas identitātes attīstība. Tomēr no Satversmes 114. panta un Minoritāšu konvencijas 14. panta neizriet valsts pienākums nodrošināt tādu mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras savdabības saglabāšanas un attīstīšanas veidu kā izglītības iegūšana mazākumtautības valodā vai noteiktā šīs valodas lietojuma proporcijā valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, neņemot vērā valsts konstitucionālo sistēmu un vispārējo Minoritāšu konvencijas mērķi - radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.1. punktu). Šīs normas tikai vispārīgi garantē mazākumtautību valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu pienācīgā līmenī. Savukārt Satversmes 112. panta pirmais teikums paredz ikviena, tostarp arī pie mazākumtautībām piederošu personu, tiesības uz izglītību. Tiesības uz izglītību ir tādas tiesības, kuras valstij ir jāregulē. Valstij ir jānosaka tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj ikvienam sasniegt visus izglītības mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Latvijas izglītības sistēmas mērķi - nodrošināt ikvienam Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli - Satversmes tiesa ir atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet arī visas sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2024. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 29.1. punktu). 14.4. Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā neietilpst personas tiesības uz vispārējo izglītību sev vēlamā valodā, tostarp pie mazākumtautības piederoša izglītojamā dzimtajā valodā. Valstij ir jāatbalsta mazākumtautību savdabības saglabāšana un attīstība izglītības sistēmas ietvaros, veicinot kopējas demokrātiskas sabiedrības identitātes veidošanos, nevis pretstatot pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības kopējām sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23.2. un 24.3. punktu). Reizē Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver personas tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Valsts izveidotajai izglītības sistēmai jāatbilst tādiem principiem kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 13. punktu). Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Savukārt izglītības pieņemamība ir nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī izglītojamā tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 13. punktu). Tāpat izglītības pieņemamības princips prasa, lai valsts izveidotā izglītības sistēma būtu spējīga mazākumtautībām nodrošināt kultūras ziņā pieņemamu un kvalitatīvu izglītību (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December1999, E/C.12/1999/10, para. 6 and para. 50). Visbeidzot, izglītības pielāgošanās spēja nozīmē izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 13. punktu). Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ir ietvertas ikviena tiesības uz izglītību neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa. Bērnam ar speciālām vajadzībām ir tādas pašas vajadzības kā citiem bērniem un vēl arī citas, konkrētajam bērnam raksturīgas vajadzības. Tādēļ valstij ir pienākums īstenot papildu pasākumus, lai pēc iespējas nodrošinātu to, ka šīs speciālās vajadzības nav šķērslis Satversmē ietverto tiesību, tostarp tiesību uz izglītību, izmantošanai. Proti, valstij ir jāparedz tāds regulējums, kas pēc iespējas atbilstu katra bērna individuālajām izglītības vajadzībām un sekmētu viņa tiesību uz izglītību efektīvu īstenošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 23. punktu). Minētais valsts pienākums ir cieši saistīts ar Satversmes 110. pantu, kurā ietverts valsts pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas bērniem ar invaliditāti nodrošina īpašu sociālo un ekonomisko aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 10. punktu). Satversmes 112. pantā ietverto valsts pienākumu saturs attiecībā uz bērniem ar speciālām vajadzībām atklājams kopsakarā ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šīs konvencijas 24. pantā atspoguļots saprātīgas pielāgošanās princips. No tā ir atvasināmi iespējamie pasākumi, kas veicami, lai palīdzētu izglītojamam ar speciālām vajadzībām iegūt izglītību vienlīdzīgi ar citiem izglītojamiem. Līdz ar to Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošais pielāgošanās princips ietver arī prasību, ka valstij vispārējie noteikumi saprātīgi jāpielāgo katra bērna īpašajām vajadzībām. Tas nozīmē arī to, ka valstij jāizstrādā tādi noteikumi, kas ir pietiekami elastīgi, lai tajos ietvertās prasības varētu izpildīt, ņemot vērā katra bērna īpašās vajadzības un individuālās spējas (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 26.3. punktu). Ņemot vērā visu iepriekš minēto, secināms, ka Satversmes