3. Article

Satversmes 114. pants noteic, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Kā tas norādīts gan Spriedumā, gan Satversmes tiesas judikatūrā iepriekš, Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk - Konvencija). Tomēr starptautisko tiesību dokumentu saturs nav vienkārši automātiski uzskatāms arī par Satversmes vai likumu saturu. Interpretējot Latvijas tiesību normas atbilstoši atzītajām tiesību normu interpretācijas metodēm, starptautisko tiesību dokumenti ir ņemami vērā pārdomāti, vienmēr adekvāti ievērojot Latvijas kontekstu. Konvencijā nav definēts nacionālās minoritātes jēdziens. Kā secināms no Konvencijas paskaidrojošā ziņojuma, izstrādājot Konvenciju tika secināts, ka nav iespējams formulēt definīciju, ko varētu atbalstīt visas Eiropas Padomes dalībvalstis (sk. Konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 12. punktu). Tas nozīmē, ka tas ir plaši interpretējams. Piemēram, tajā nav stingri nošķirtas tradicionālās nacionālās minoritātes un tā sauktās "jaunās minoritātes", kā arī nav definēta saikne starp pilsonību un nacionālo minoritāti (sal. Eiropas Centra nacionālo minoritāšu jautājumos (European Centre for Minority Issues) trešā ziņojuma 3. lpp. Pieejams: ecmi.de). Ievērojama daļa valstu, pievienojoties šai Konvencijai, ir iesniegušas deklarācijas attiecībā uz nacionālo minoritāšu definīciju katras valsts un tās nacionālo tiesību izpratnē, norādot, ka nacionālās minoritātes ir tikai etniskās grupas, kas ir tradicionāli dzīvojušas valsts teritorijā un ir šīs valsts pilsoņi, vai arī norādījušas konkrētas etniskās grupas, uz kurām valstis attiecina Konvenciju (sk. likumprojekta "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību" anotāciju). Tiek diskutēts par to, vai minoritāšu starptautisko līgumu piemērošanas jomu, kas parasti attiecas uz vēsturiskām, senām minoritātēm, var attiecināt arī uz jaunām minoritāšu grupām, kas radušās migrācijas rezultātā. Nostājas šajā jautājumā ir ļoti atšķirīgas: dažas valstis stingri iebilst pret minoritāšu noteikumu attiecināšanu uz jaunām minoritātēm (piemēram, Vācija un Igaunija); citas ir piemērojušas atsevišķus noteikumus arī jaunām grupām (piemēram, Apvienotā Karaliste un Somija); savukārt citas nav paudušas oficiālu nostāju. Lielākā daļa starptautisko organizāciju, kas nodarbojas ar minoritāšu jautājumiem, ir pieņēmušas atvērtu pieeju. Tā neaizliedz brīvprātīgu asimilāciju, un tā neliedz dalībvalstīm veikt pasākumus, īstenojot vispārējo integrācijas politiku (sk. Medda-Windischer R. Old and New Minorities: Diversity Governance and Social Cohesion from the Perspective of Minority Rights. Acta Universitatis Sapientiae, European and Regional Studies, 2017, Vol. 11, Issue 1, p. 30). Arī Latvija, ratificējot Konvenciju, ir definējusi savu nacionālās minoritātes jēdzienu. Proti, likuma "Par Vispārējo konvenciju un nacionālo minoritāšu aizsardzību" 2. pantā noteikts, ka "Latvijas Republika paziņo, ka termins "nacionālās minoritātes", kas nav definēts Konvencijā, Konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu. [..]" No likuma pieņemšanas materiāliem secināms, ka likumdevējs ar Konvenciju Latvijā nav vēlējies piešķirt īpašās minoritāšu tiesības tā sauktajām "jaunajām minoritātēm", tostarp tiem cilvēkiem, kas kā okupācijas varas nesēji šeit ieradās padomju okupācijas laikā, lai aizvietotu padomju režīma iznīcinātos, izsūtītos un bēgļu gaitās devušos Latvijas iedzīvotājus. Tam, kāpēc Latvija izvēlējās šādu pieeju, ir loģiski tās vēsturē balstīti apsvērumi. Šie apsvērumi vairākkārt uzsvērti Satversmes tiesas nolēmumos. Kā viens no tiem ir arī Spriedumā norādītais, ka padomju okupācijas laikā Latvijā ieplūda liels imigrantu skaits, tostarp bijušās militārpersonas (sk. Sprieduma 30.1. punktu). Liela daļa no iebraucējiem neizrādīja ne mazāko vēlmi integrēties latviešu sabiedrībā. Kā Spriedumā atgādina Satversmes tiesa, sabiedrības saziņas jautājums tika risināts, īstenojot vispārēju rusifikāciju (sk. Sprieduma 30.2. punktu). Rusifikācijas un asimilācijas rezultātā arī tradicionālās nekrievu mazākumtautības bija lielā mērā zaudējušas savu mazākumtautības identitāti (sk. turpat). Ņemot vērā šos un arī citus Sprieduma 30. punktā norādītos argumentus, uzskatu, ka nav pamatoti un ir netaisnīgi piešķirt minoritātes īpašās tiesības cittautiešiem, kas okupētajā Latvijā bija ieradušies pretrunā ar starptautiskajām tiesībām kā Padomju Savienības pilsoņi un līdz ar to okupācijas varas nesēji un pašidentificē sevi ar krievu tautību. Minoritāšu tiesības nav piešķiramas arī šo cilvēku pēcnācējiem. Tādēļ nevaru piekrist arī iepriekšējā Satversmes tiesas judikatūrā secinātajam, ka tie padomju okupācijas laika migranti, kuri nepieder pie vēsturiskajām mazākumtautībām, ir uzskatāma par topošu mazākumtautību, kurai būtu tiesības atsaukties uz Satversmes 114. panta un Konvencijas aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22. punktu). Salīdzinājumam arī turki Vācijā, lai arī pēc ieceļošanas 20. gadsimta 60. un 70. gados veido skaitliski lielāko daļu to Vācijas iedzīvotāju, kas nav vācieši, oficiāli netiek atzīti par nacionālo minoritāti (sk. Community and Integration. National Minorities. Pieejams: bmi.bund.de). Kā jau norādīju, Konvencijas interpretācija ir plaša, un, piemērojot Satversmes 114. pantu un pieņemot likumus, kas attiecas uz minoritāšu tiesībām, likumdevējs ir tiesīgs attīstīt savu nostāju un vērtējumus par Latvijas vēstures traģisko posmu un tā seku regulējumu mūsdienās. To likumdevējs ir darījis, arī pieņemot apstrīdētās normas, un to akceptē arī šis Satversmes tiesas spriedums.