4. Article

No pieteikuma un Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja tiesas sēdē norādītā izriet, ka Pieteikuma iesniedzējas Danas Džibuti tautība ir gruzīniete, viņas tēvs ir gruzīns, Latvijas pilsonis, bet māte - ukrainiete, Latvijas pilsone. Savukārt Dominika Džibuti tautība nav norādīta, viņa tēvs ir gruzīns, Latvijas pilsonis, bet māte - krieviete, Krievijas Federācijas pilsone. Abi bērni ir Latvijas pilsoņi, bet viņu dzimtā valoda esot krievu valoda. Arī Pieteikumu iesniedzēju saziņas valoda ģimenē ir krievu valoda. Pieteikuma iesniedzēju ģimenei ir radnieciskas saiknes ar krievu tautību, un tā sevi identificē kā krievu valodai un kultūrai piederīgu. Tāpēc Pieteikumu iesniedzēju pārstāvis uzskata, ka Pieteikumu iesniedzēji pieder arī Latvijas krievu mazākumtautībai. Šādam viedoklim nevaru piekrist. Proti, vispārīga piederība un identificēšanās ar kādu plašu tautu, tās valodu un kultūru Konvencijas un Satversmes 114. panta izpratnē nevar nozīmēt automātisku piederību attiecīgajai Latvijas minoritātei (mazākumtautībai), kas paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojusi Latvijā. Pie tādām var pieskaitīt lībiešus, romus un krievu vecticībniekus, bet ne jebkuru Latvijas pilsoni, kura dzimtā vai ģimenē lietotā valoda ir krievu. Piekrītu pieteikumā norādītajam, ka likumā ietvertais kritērijs "paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā" neattiecas uz katru konkrētu personu tādā izpratnē, ka konkrētās personas senči paaudzēs ir dzīvojuši Latvijā, bet gan uz attiecīgo nacionālo minoritāti kopumā. Tomēr šī likumā ietvertā nacionālās minoritātes definīcija prasa personas piederību tieši konkrētai Latvijas tradicionālajai nacionālajai minoritātei. Likuma jēga ir piešķirt īpašās minoritātes tiesības tikai attiecīgajām tradicionālajām minoritātēm, un nevis cittautiešiem, kuri paši vai kuru ģimene Latvijā ir ieradušies salīdzinoši nesen, tostarp padomju okupācijas gados, un asociē sevi ar vispārīgu kādas tautas valodu un kultūru. Šīs personas nevar atsaukties uz Konvencijā un Satversmes 114. pantā ietvertajām minoritāšu tiesībām. Salīdzinājumam, arī Vācijā ir noteiktas īpašas minoritāšu tiesības dāņu minoritātei, kas tradicionāli dzīvo Vācijas ziemeļos pie Dānijas robežas. Taču ne jebkurš Vācijā iebraucis dānis, pat tad, ja viņš kļūst par Vācijas pilsoni, tiek uzskatīts par piederīgu dāņu minoritātei. Turklāt uzskatu, ka ir būtiski ņemt vērā, ka Pieteikuma iesniedzēju tēvs ir gruzīns, Dana Džibuti un viņas māte ir ukrainietes, bet Dominika Džibuti, lai arī viņa māte ir krieviete, tautība nav izvēlēta. Piekrītu lietā pieaicinātās personas Dr. h. c., Assessor. jur., Dipl.-Pol. Egila Levita tiesas sēdē norādītajam, ka ikdienas sadzīvē, jo īpaši jauktu tautību ģimenēs, nav būtiski izvēlēties konkrētu tautību. Tomēr Konvencijas izpratnē ir nepieciešams skaidri izvēlēties piederību nacionālajai minoritātei. No E. Levita tiesas sēdē norādītā izriet arī, ka Konvencija piešķir īpašas tiesības tieši konkrētām minoritātēm, nevis jebkuram cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā, bet nepieder pie šīm minoritātēm. Tādēļ arī viņš izteica šaubas, vai Pieteikuma iesniedzēji, kas ir gruzīnu un ukraiņu izcelsmes, Konvencijas izpratnē var izvēlēties jebkuru identitāti, lai pastāvētu uz noteiktu skolu sistēmu noteiktā valodā. Piekrītu arī Latvijas valdības nostājai, ka Konvencijas garantijas nevar tikt attiecinātas, piemēram, uz etniskiem poļiem vai lietuviešiem, kuri par savu pirmo valodu uzskata krievu valodu. Neuzskatu, ka, piemēram, personai, kura sevi identificē kā poli, no Konvencijas izriet tiesības, piemēram, prasīt izglītības apguvi krievu valodā (sk. Latvijas komentāru par Konvencijas konsultatīvās komitejas ceturto viedokli par Latviju 32. p. Pieejams: mfa.gov.lv). Attiecīgi arī uzskatu, ka Pieteikuma iesniedzēji, kam ir gruzīnu un ukraiņu izcelsme, neraugoties uz to, ka viņu ģimenē lietotā valoda ir krievu un viņi sevi vispārīgi asociē arī kā krievu kultūrai piederīgiem, nevar atsaukties uz Konvencijas 13. panta un Satversmes 114. panta aizsardzību.