17. Article

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda arī tas, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 20. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, kas iepriekš bijis ietverts un arī šobrīd esot ietverts tiesību normās, - brīdinājumu, kas komersantam nosūtāms elektroenerģijas gada pārskata iesniegšanas termiņa nokavējuma gadījumā. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka iespējamas citas, samērīgākas sankcijas par tās pieļauto pārkāpumu, piemēram, līgumsoda noteikšana. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka nepastāv citi tikpat iedarbīgi līdzekļi, kas pamattiesības ierobežotu mazāk. Valsts baudot plašu rīcības brīvību, lemjot par to, kādā veidā ir sasniedzami valsts atbalsta shēmas mērķi. Atbildīgam un gādīgam komersantam esot zināmi obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros tam uzliktie pienākumi, tostarp tas, ka līdz noteiktam termiņam ir iesniedzams elektroenerģijas gada pārskats, un papildu atgādinājumi par šiem pienākumiem neesot nepieciešami. Esot svarīgi elektroenerģijas gada pārskatu saņemt pēc iespējas ātrāk, lai būtu iespējams savlaicīgi konstatēt pārkāpumus komersanta darbībā un, ja nepieciešams, lemt par obligātā iepirkuma tiesību atcelšanu. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai par alternatīvu sabiedrības labklājības aizsardzības līdzekli atzīstama apstrīdētajās normās paredzēto tiesisko seku - tiesību piedalīties obligātajā iepirkumā atcelšana un valsts atbalsta atmaksa - aizstāšana ar saudzējošākām sankcijām. Secīgi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai par alternatīvu līdzekli atzīstama tāda lēmuma pieņemšanas procedūra, kas paredzētu komersanta individuālu brīdināšanu pirms attiecīgā lēmuma pieņemšanas. 17.1. Sankcija par tiesību normu pārkāpumu jau pati par sevi ir sodoša. Pieteikumā pausts viedoklis, ka arī apstrīdētajās normās paredzētajām tiesiskajām sekām esot sodošs raksturs. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, esot iespējams šīs tiesiskās sekas aizstāt ar, piemēram, līgumsodu kā samērīgāku sankciju. Valsts atbalsts saskaņā ar LESD 107. pantu rada vai var radīt konkurences izkropļojumu, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem un ietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm (sk. arī Eiropas Savienības Tiesas 2023. gada 12. janvāra sprieduma apvienotajās lietās C-702/20, C-17/21 "GM" 31. punktu). Lai atbalsta ietekme uz konkurenci būtu samērīga, ir svarīgi rūpēties par to, ka valsts atbalsts tiek sniegts tikai tiem komersantiem, kuri ievēro visus ar valsts atbalstu saistītos noteikumus. Tādēļ gadījumos, kad atbalsts saņemts nelikumīgi vai nepamatoti, tā atgūšanas procedūrai ir jānoslēdzas ar faktisku visu nepamatoti saņemto summu atmaksu (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2005. gada 12. maija sprieduma lietā C‑415/03 "Komisija pret Grieķiju" 44. punktu). No ilgstošas un konsekventas Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet, ka nelikumīga vai nepamatota valsts atbalsta atgūšana nav sankcija, bet gan loģiskas sekas, kas izriet no nepamatotu priekšrocību atņemšanas komersantam (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 15. novembra sprieduma lietā T-207/10 "Deutsche Telekom AG" 35. punktu ar tajā norādīto judikatūru). Šajā ziņā lēmums par jau saņemtā valsts atbalsta atgūšanu ir pielīdzināms lēmumam, kas liedz turpmāk saņemt jau piešķirtu valsts atbalstu. Proti, pienākums atmaksāt valsts atbalstu par attiecīgo periodu un obligātā iepirkuma tiesību atcelšana ir vērsta nevis uz komersanta sodīšanu, bet gan uz iepriekšējās tiesiskās un sabiedrības labklājības interesēm atbilstošās situācijas atjaunošanu, kas nepieļauj ne pagātnē bijušu, ne uz nākotni vērstu nepamatotu priekšrocību piešķiršanu komersantam, kurš neievēro ar valsts atbalstu saistītos noteikumus. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētajām tiesiskajām sekām nav sodoša rakstura un tās nav salīdzināmas ar sankcijām. Tādēļ arī pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar kādu citu sankciju, piemēram, līgumsodu. 17.2. Lai novērtētu, vai komersanta individuāla brīdināšana kā obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzībā ietilpstoša procesuāla kārtība varētu būt uzskatāma par tādu pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, kas ļauj sasniegt leģitīmo mērķi vienlīdz efektīvi, jāņem vērā elektroenerģijas gada pārskata un tā iesniegšanas termiņa nozīme šīs uzraudzības īstenošanā. No LESD 108. panta trešās daļas izriet dalībvalsts atbildīgo iestāžu pienākums pēc savas iniciatīvas atgūt nelikumīgi un nepamatoti sniegtu valsts atbalstu (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā C-349/17 "Eesti Pagar AS" 92.-95. punktu). Tātad Būvniecības valsts kontroles birojam kā atbildīgajai iestādei ir jāraugās, lai komersanti ievērotu visas ar obligātā iepirkuma sistēmu saistītās normatīvo aktu prasības. Lai birojs šo uzdevumu varētu veikt, ir nepieciešams atbilstošs tiesiskais regulējums, kas ļauj efektīvi uzraudzīt obligātā iepirkuma sistēmas darbību un iespējami ātri reaģēt uz konstatētiem atbalsta saņēmēju pieļautiem pārkāpumiem. Kā jau tika norādīts iepriekš, elektroenerģijas gada pārskatā ir apkopota informācija, kas nepieciešama obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzības īstenošanai. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka Būvniecības valsts kontroles biroja pienākums uzraudzīt valsts atbalsta izmantošanu neaprobežojas ar elektroenerģijas gada pārskatā ietvertās informācijas saņemšanu. Būvniecības valsts kontroles birojam atbilstoši Noteikumu Nr. 560 47. punktam ir pienākums pārbaudīt elektrostacijas atbilstību normatīvo aktu prasībām un iesniegtās informācijas ticamību. Tādēļ arī citas Noteikumu Nr. 560 normas paredz birojam pilnvaras, uzraugot obligātā iepirkuma sistēmu, iegūt informāciju no citiem avotiem un veikt pārbaudes elektrostacijās (sk. Noteikumu Nr. 560 37., 45. un 47. punktu un Būvniecības valsts kontroles biroja viedokli). Tādējādi Noteikumos Nr. 560 ietvertais tiesiskais regulējums kopumā ir vērsts uz to, lai Būvniecības valsts kontroles birojs elektroenerģijas gada pārskatā sniegto informāciju pārbaudītu, bet gadījumā, ja tiek konstatētas neatbilstības, piemēram, nekorekti uzstādīta mēraparāta dēļ, būtu iespējams lemt par atbalsta atcelšanu. Tādējādi elektroenerģijas gada pārskats pats par sevi ir nozīmīgs instruments, kas ļauj Būvniecības valsts kontroles birojam īstenot uzraudzību pār obligātā iepirkuma sistēmas darbību un novērst gadījumus, kad valsts atbalsts tiek saņemts nepamatoti. Ievērojot valsts atbalsta ietekmi uz konkurenci, jo sevišķi būtiski ir pēc iespējas ātrāk novērst situācijas, kad valsts atbalsts tiek saņemts nepamatoti. Tādēļ elektroenerģijas gada pārskata neiesniegšanu nevar uzskatīt par formālu pārkāpumu un pārskata iesniegšanas termiņa ievērošana ir svarīga efektīvai obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzībai. Pēc Satversmes tiesas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja prasa paredzēt citu procesuālu kārtību jeb priekšrocību gadījumā, kad pieļauts obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzības noteikumu pārkāpums. Faktiski tā vēlas, lai tad, ja komersants vienalga kāda iemesla dēļ nav ievērojis elektroenerģijas pārskata iesniegšanas termiņu, neiestātos tiesību normās skaidri noteiktās sekas - tiesību piedalīties obligātajā iepirkumā atcelšana un valsts atbalsta atmaksāšanas pienākums -, bet komersantam tiktu atgādināts par nepieciešamību pildīt tiesību normās noteikto pienākumu un tas individuāli tiktu brīdināts par sekām, kuras jau skaidri izriet no tiesību normām. Tiesiskais regulējums, kas paredzētu komersanta brīdināšanu, nemainītu tiesiskās sekas, kas komersantam tiktu piemērotas tad, ja elektroenerģijas gada pārskats vispār netiktu iesniegts vai ja ar tā palīdzību tiktu konstatēti citi pārkāpumi komersanta darbībā. Proti, abos šajos gadījumos arī pēc brīdinājuma nosūtīšanas komersantam tiktu atceltas obligātā iepirkuma tiesības un uzlikts pienākums atmaksāt valsts atbalstu par attiecīgo periodu. Tādējādi brīdinājums šajos gadījumos faktiski sniegtu komersantam priekšrocību - iespēju vēl kādu laiku piedalīties obligātajā iepirkumā - un tikai aizkavētu tiesiskās sekas, kas būtu attiecināmas uz komersantu, kurš neievēro Noteikumos Nr. 560 noteiktās prasības. Ja komersants pēc brīdinājuma saņemšanas iesniegtu elektroenerģijas gada pārskatu un citi pārkāpumi tā darbībā netiktu konstatēti, brīdinājums sniegtu attiecīgajam komersantam priekšrocību. Proti, šādā gadījumā brīdinājums ļautu komersantam saņemt valsts atbalstu arī pēc obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzības noteikumu pārkāpuma un dotu tam elektroenerģijas gada pārskata sagatvošanai un iesniegšanai ilgāku laiku nekā citiem komersantiem, kuri pārskatu iesnieguši noteiktajā termiņā. Ievērojot nepieciešamību efektīvi uzraudzīt obligātā iepirkuma sistēmu un pēc iespējas ātrāk pārtraukt un atgūt nepamatoti sniegtu valsts atbalstu, komersanta brīdināšana nevar tikt uzskatīta par tādu līdzekli, ar kuru pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.