10. Article

Satversmes 92. panta ceturtais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." Tiesības uz advokāta palīdzību ir viens no Satversmes 92. pantā ietvertā vispārējā tiesību principa - tiesību uz taisnīgu tiesu - konkretizācijas elementiem (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.4. punktu). Valsts pienākums ir noteikt tādu lietas izskatīšanas kārtību, arī administratīvā pārkāpuma procesā, lai persona varētu taisnīgā un objektīvā tiesā efektīvi aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12. punktu). Konkretizējot Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā garantēto tiesību saturu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz advokāta palīdzību saprotamas kā personas subjektīvās tiesības uz kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2021-25-03 10. punktu). Turklāt šajā normā ietvertās personas tiesības uz advokāta palīdzību tulkojamas paplašināti. Proti, personai ir tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību, ko sniedz brīvi izvēlēts aizstāvis vai pārstāvis no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos gadījumos arī no citu personu loka (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-08-01 secinājumu daļas 1.3. un 2. punktu). Tātad personas tiesības īstenot aizstāvību ar pašas izraudzīta juridiskās palīdzības sniedzēja palīdzību ir īpaša Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietverta procesuālā garantija, kas nodrošina personas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka personas tiesības uz aizstāvību ir tiesību uz taisnīgu tiesu garantija, kuras mērķis ir nodrošināt, lai process kopumā būtu taisnīgs (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2010. gada 1. jūnija sprieduma lietā "Gäfgen v. Germany", pieteikums Nr. 22978/05, 169. punktu un 2016. gada 13. septembra sprieduma lietā "Ibrahim and Others v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 50541/08 u. c., 265. punktu). Apsūdzības procesā, kāds ir arī administratīvā pārkāpuma process, juridiskā palīdzība aizstāvības īstenošanā nozīmē to, ka juridiskās palīdzības sniedzējam ir pilnvaras vislabākajā un piemērotākajā veidā aizstāvēt personas tiesības un likumiskās intereses. Šādā nolūkā var būt nepieciešams, lai juridiskās palīdzības sniedzējs aizstāvības nodrošināšanā ne tikai līdzdarbotos, piemēram, konsultētu personu par tās tiesībām un pienākumiem, sagatavotu juridisku dokumentu projektus un palīdzētu personai tiesā, bet arī faktiski rīkotos aizstāvamās personas interesēs. Arī sūdzības parakstīšana, lai iesniegtu to tiesā, ietilpst aizstāvja sniegtās juridiskās palīdzības tvērumā. Atkāpes no procesuālās garantijas - personas tiesībām īstenot aizstāvību ar pašas izraudzīta juridiskās palīdzības sniedzēja palīdzību - ir pieļaujamas tad, ja tām ir objektīvs un saprātīgs pamats, un tad, ja personai kopumā tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 20. oktobra sprieduma lietā "Dvorski v. Croatia", pieteikums Nr. 25703/11, 80. punktu). Arī Satversmes tiesa, vērtējot, vai atkāpes no Satversmes 92. pantā ietvertajām garantijām ir pieļaujamas, ņēmusi vērā gan attiecīgās atkāpes noteikšanas pamatu un tiesvedības specifiskos aspektus, gan kopumā to, kā attiecīgā atkāpe ietekmē personas tiesības uz taisnīgu tiesu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 16. punktu, 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-23-01 13. un 14. punktu, kā arī 2022. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2021-38-01 14. un 15. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai regulējums, kas liedz pie administratīvās atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, personai nodrošina Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās tiesības īstenot aizstāvību ar pašas izraudzīta juridiskās palīdzības sniedzēja palīdzību.