3. Article

Pieteikumu iesniedzēji - Nikolajs Korbs un Kristiāns Zeltiņš (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz tiesības pie atbildības sauktās personas aizstāvim parakstīt sūdzību, kā arī blakus sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta ceturtajam teikumam. Ar Rīgas pašvaldības policijas lēmumiem Pieteikumu iesniedzējiem piemērots administratīvais sods. Administratīvo pārkāpumu lietās pieņemtos lēmumus Pieteikumu iesniedzēji pārsūdzējuši tiesā. Sūdzības, lai iesniegtu tās tiesā, parakstījuši Pieteikumu iesniedzēju aizstāvji. Taču abos gadījumos pirmās instances tiesas atteikušās šīs sūdzības pieņemt, uzskatot, ka sūdzības iesniegušas personas, kurām nav šādu tiesību. Par tiesas lēmumu Nikolajs Korbs un viņa aizstāvis iesnieguši blakus sūdzību, taču apelācijas instances tiesa nolēmusi pirmās instances tiesas lēmumu atstāt negrozītu. Savukārt Kristiāna Zeltiņa aizstāvja parakstīto blakus sūdzību apelācijas instances tiesa atteikusies pieņemt. Tiesas atteikumu pieņemt aizstāvja parakstītu sūdzību pamatojušas arī ar apstrīdēto normu, norādot, ka pilngadīgas pie atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, kā arī blakus sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ir ietverts arī viens no būtiskajiem tiesību uz aizstāvību elementiem - aizstāvja tiesības aizstāvamās personas vārdā parakstīt un iesniegt sūdzību tiesā. Tāpat kā kriminālprocesā, arī administratīvā pārkāpuma procesā tiesībām uz aizstāvību personai vajagot būt nodrošinātām visos procesa posmos, arī pārsūdzības posmā. Satversmē garantētajām tiesībām uz aizstāvību vajagot būt praktiskām un efektīvām, nevis formālām. Administratīvās atbildības likums neliedzot personas aizstāvim sagatavot sūdzību, bet liedzot to parakstīt, lai iesniegtu tiesā. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā prasība personai pašai parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, esot uzskatāma par tiesību uz aizstāvību ierobežojumu, bet šāds ierobežojums esot pretrunā ar taisnīga un efektīva tiesas procesa prasībām. Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radot pati apstrīdētā norma, jo, tieši pamatojoties uz to, tiesas atteikušās pieņemt aizstāvju parakstītās sūdzības un blakus sūdzības administratīvo pārkāpumu lietās. Apstrīdētās normas izstrādes laikā likumdevējs esot apzināti izšķīries par to, ka aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Šāda situācija neesot uzskatāma par neapzinātu likuma robu, kas būtu novēršams tiesību normas interpretācijas un piemērošanas ceļā. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, tomēr neesot konstatējams, ka šim ierobežojumam būtu kāds leģitīms mērķis. Likumdevējs, iespējams, esot vēlējies samazināt tiesai iesniegto sūdzību skaitu un tādējādi mazināt tiesu noslodzi. Tāpat iespējams likumdevēja mērķis varētu būt to izdevumu apmēra samazināšana, kurus personai nāktos kompensēt saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumu, izslēdzot nepieciešamību kompensēt tādus juridiskās palīdzības izdevumus kā izdevumi par sūdzības iesniegšanu. Tomēr arī šādā gadījumā neesot saskatāms patiess labums, ko no attiecīgā ierobežojuma gūtu sabiedrība.