4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka tiesvedība lietā izbeidzama, jo iespējamo Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu esot radījusi nevis pati apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza piemērošana, proti, kļūdains tiesas secinājums, ka apstrīdētā norma liedzot aizstāvim parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Ja Satversmes tiesa tomēr secinātu, ka tiesvedība lietā nav izbeidzama, tad Saeima norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam. Izskatāmajā lietā esot piemērojami Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi, kā arī kriminālprocesa tiesību doktrīnā paustās atziņas par juridiskās palīdzības sniegšanu un aizstāvja institūtu kriminālprocesa kā apsūdzības procesa ietvaros. Šie secinājumi un atziņas esot piemērojami, ciktāl tos pēc to satura un jēgas iespējams attiecināt uz juridiskās palīdzības sniegšanu un aizstāvības nodrošināšanu administratīvā pārkāpuma procesā. Uz izskatāmo lietu esot attiecināma arī no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) izrietošā prasība, ka tiesībām uz juridisko palīdzību jābūt praktiski un efektīvi īstenojamām. Tādējādi Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā garantētās tiesības uz advokāta palīdzību aptverot arī personas aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Lai gan apstrīdētajā normā gramatiski ir noteiktas vienīgi pārstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, šādas tiesības esot arī aizstāvim. Apstrīdētās normas gramatiskais formulējums esot likuma nepilnība, kas novēršama tiesību tālākveidošanas ceļā pēc analoģijas ar Kriminālprocesa likumu. Ne apstrīdētās normas, ne ar to saistītā tiesiskā regulējuma apspriešanas un pieņemšanas gaitā Saeimā neesot notikušas diskusijas par to, ka personas tiesības uz aizstāvja sniegtu juridisko palīdzību būtu nepieciešams sašaurināt tādā veidā, lai tikai pati pie atbildības saucamā persona varētu parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā neesot paudis konkrētu gribu sašaurināt personas tiesības saņemt juridisko palīdzību attiecībā uz sūdzības parakstīšanu, lai iesniegtu to tiesā. Turklāt nevarot piekrist juridiskajā literatūrā paustajam viedoklim, ka Administratīvās atbildības likumā noteiktais personiskās dalības princips aprobežojot aizstāvja institūtu tikai ar juridiskās palīdzības sniegšanu līdzdarbojoties, bet neietverot fizisko personu pārstāvības tiesības. Šāda interpretācija esot pretēja ne vien aizstāvja institūta būtībai, bet arī Administratīvās atbildības likumā iekļautajam tiesiskajam regulējumam. Proti, Administratīvās atbildības likuma 40. panta otrajā daļā nostiprinātais personiskās dalības princips tāpat kā kriminālprocesā esot interpretējams šauri. Sūdzības parakstīšana, lai iesniegtu to tiesā, tāpat kā pirmstiesas procesā neesot uzskatāma par tādu personiskas dabas pienākumu, kuru varētu izpildīt tikai pati pie atbildības saucamā persona. Tātad Pieteikumu iesniedzēju administratīvo pārkāpumu lietās apstrīdētā norma esot interpretēta un piemērota nepareizi.