5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam. Apstrīdētā norma neliedzot pie atbildības saucamās personas aizstāvim parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Personas pamattiesību aizskārumu esot iespējams novērst ar pareizu apstrīdētās normas interpretāciju un piemērošanu. Satversmes 92. panta ceturtais teikums, konkretizēts kopsakarā ar Konvencijas 6. panta 3. punkta "c" apakšpunktu, aptverot arī personas aizstāvja tiesības administratīvo pārkāpumu procesā parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Administratīvās atbildības likums nodrošinot aizstāvim šādu iespēju. Turklāt administratīvā pārkāpuma procesā aizstāvim esot visas tās pašas tiesības, kādas ir viņa aizstāvamajai personai. Tieslietu ministrija piekrīt Saeimas viedoklim: tas, ka apstrīdētajā normā nav minēts arī aizstāvis, ir likuma teksta nepilnība. Šo nepilnību tiesību piemērotājs varot novērst, izmantojot juridiskās metodes, tostarp atklājot aizstāvja institūta izpratni, aizstāvja lomu administratīvā pārkāpuma procesā, kā arī likumdevēja mērķi. Aizstāvja procesuālās tiesības esot nosakāmas pēc analoģijas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu. Proti, aizstāvim administratīvā pārkāpuma procesā esot visas tās pašas tiesības, kādas ir viņa aizstāvamajai personai, ciktāl aizstāvamās personas klātbūtne nav nepieciešama lietas izskatīšanai. Interpretējot apstrīdēto normu atbilstoši Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam un piemērojot tiesību tālākveidošanas metodes, piemēram, slēdzienu no mazākā uz lielāko un tiesību normas pārbaudi atbilstoši "likuma plānam", esot iespējams nonākt pie Satversmei atbilstoša rezultāta. Tomēr, ņemot vērā nepieciešamību novērst aizstāvja institūtu regulējošo tiesību normu dažādas interpretācijas iespējamību un to piemērošanas problemātiku, Tieslietu ministrija esot ierosinājusi likumdevējam apstrīdēto normu grozīt tiesiskās skaidrības labad. Attiecīgajiem grozījumiem būtu papildus jānostiprina aizstāvja institūta loma administratīvā pārkāpuma procesā, nosakot, ka aizstāvim ir pie atbildības saucamās personas vai sodītās personas tiesības un pienākumi, ciktāl tie nav saistīti ar nepieciešamību noskaidrot personas subjektīvo viedokli.