6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam, tomēr apstrīdētā norma, ciktāl tā liedz iesniegt sūdzību tiesā ar aizstāvja starpniecību, nesamērīgi ierobežojot personai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz pieeju tiesai. Satversmes 92. panta ceturtā teikuma izpratnē tiesības uz advokāta palīdzību primāri esot interpretējamas tādējādi, ka valstij ir pienākums nodrošināt tiesību uz juridisko palīdzību minimālās garantijas. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām par Konvencijas 6. panta 3. punkta "c" apakšpunkta tvērumu par šādām minimālajām garantijām esot uzskatāmas tiesības sazināties un konsultēties ar advokātu pirms pratināšanas, tiesības sniegt konfidenciālus norādījumus aizstāvim, kā arī tiesības uz advokāta fizisku klātbūtni nopratināšanās laikā pirmstiesas procesā. Savukārt personas pārstāvība un arī sūdzības parakstīšana iesniegšanai tiesā personas vietā neesot uzskatāma par advokāta juridisko palīdzību ne starptautisko, ne nacionālo normatīvo aktu izpratnē. Sūdzības parakstīšana un sekojoša iesniegšana tiesā esot pielīdzināma pārstāvībai. Aizstāvis, parakstot sūdzību, darbojoties kā personas vietnieks jeb pārstāvis, nevis kā juridiskās palīdzības sniedzējs. Apstrīdētā norma neliedzot personai tiesības izvēlēties sev aizstāvi un saņemt kvalificētu juridisko palīdzību un līdz ar to neierobežojot personai Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā garantētās tiesības uz advokāta palīdzību. Tomēr apstrīdētā norma aizskarot personai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz pieeju tiesai. Proti, tā faktiski ierobežojot personas iespējas brīvi izvēlēties personu, ar kuras palīdzību tā varētu īstenot savas pamattiesības, proti, tiesības iesniegt sūdzību tiesā. Šā ar apstrīdēto normu noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis neesot saskatāms.