7. Article

No pieaicinātās personas - Latvijas Zvērinātu advokātu padomes - viedokļa izriet, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam. Tas, ka apstrīdētā norma neparedz aizstāvja tiesības parakstīt un iesniegt sūdzību, esot uzskatāms par likuma nepilnību, ko iespējams novērst ar pareizu apstrīdētās normas interpretāciju un piemērošanu. Sūdzības sagatavošana un parakstīšana, lai iesniegtu to tiesā, esot viens no būtiskākajiem tiesību uz aizstāvību īstenošanas aspektiem. Iesniedzot tiesā sūdzību, pie atbildības saucamā persona aizstāvot savas pamattiesības administratīvā pārkāpuma procesā. Lai efektīvi tiktu izmantotas Administratīvās atbildības likuma 33. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību, esot svarīgi tas, lai pie atbildības saucamajai personai būtu nodrošinātas visas no juridiskās palīdzības izrietošās iespējas īstenot aizstāvību, tostarp arī aizstāvja palīdzība tik nozīmīgā procesuālajā darbībā kā sūdzības parakstīšana, lai iesniegtu to tiesā. Apstrīdētā norma, ja tā tiek interpretēta gramatiski, personas tiesības uz aizstāvja sniegto juridisko palīdzību padarot mazāk efektīvas. Esot jāņem vērā tas, ka viens no advokātam Advokatūras likumā noteiktajiem ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītajiem pienākumiem - pienākums sagatavot juridiskus dokumentus - ietver arī tiesības tos parakstīt un iesniegt. Tāda apstrīdētās normas interpretācija, kas aizliedz aizstāvim parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā administratīvā pārkāpuma lietā, neatbilstot ne aizstāvja institūta būtībai, ne Advokatūras likumā noteiktajām advokāta funkcijām. Saeimas viedoklis par to, ka aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā administratīvā pārkāpuma procesā, nosakāmas pēc analoģijas ar aizstāvja tiesībām kriminālprocesā, esot pamatots. Tomēr tādā gadījumā, ja pareiza apstrīdētās normas piemērošana ir iespējama tikai tiesību tālākveidošanas ceļā, pie atbildības saucamo personu pamattiesību aizskārumi nevarot tikt novērsti efektīvi un konsekventi. Līdz ar to apstrīdētā norma neesot uzskatāma par tik skaidru, kā to prasa Satversmes 90. pants.