8. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta ceturtajam teikumam. Tiesības uz aizstāvību nevarot būt tikai deklaratīvas. No Konvencijas mērķa izrietot valsts pienākums nodrošināt efektīvu un praktisku juridisko palīdzību. Apstrīdētā norma būtiski ierobežojot aizstāvja pilnvaras administratīvā pārkāpuma procesā un tādējādi arī aizstāvja spējas nodrošināt efektīvu un kvalitatīvu aizstāvību. Noskaidrojot apstrīdētās normas saturu Administratīvās atbildības likuma sistēmas ietvarā, esot jāņem vērā likumā noteiktais personiskās dalības princips, kas izriet no šā likuma 33. panta otrās daļas, 40. panta otrās daļas un 53. panta pirmās un otrās daļas. Likumdevējs esot uzsvēris pie atbildības saucamās personas pienākumu administratīvā pārkāpuma procesā piedalīties personīgi, un persona nevarot šīs tiesības deleģēt aizstāvim. Tādējādi likums neparedzot aizstāvim administratīvā pārkāpuma procesā subjektīvas tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Atbilstoši likumdevēja iecerei aizstāvis administratīvā pārkāpuma procesā tikai līdzdarbojoties, sniedzot juridisko palīdzību likumā noteikto pilnvaru apjomā, un aizstāvim neesot tiesību parakstīt tiesā iesniedzamo sūdzību par administratīvajā procesā iestādē pieņemto lēmumu. Ņemot vērā krimināltiesību un administratīvo pārkāpumu tiesību atšķirības, nevarot piekrist arī tam, ka pamattiesību aizskārumu iespējams novērst tiesību tālākveidošanas ceļā un piemērojot tiesību analoģiju. Turklāt likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas procesā esot paudis gribu izslēgt aizstāvi no to subjektu loka, uz kuriem attiecas kārtība, kādā parakstāma sūdzība iesniegšanai tiesā. Līdz ar to likuma klusēšana nevarot tikt uzskatīta par atklātu likuma robu un tiesību tālākveidošana šajā gadījumā neesot pieļaujama. Neesot saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kas būtu jāsasniedz, ierobežojot aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību iesniegšanai tiesā. Pat pieņemot, ka likumdevējs būtu iecerējis sasniegt kādu leģitīmu mērķi, esot apšaubāma izraudzītā līdzekļa piemērotība jebkāda leģitīma mērķa sasniegšanai. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma spēkā esošos tiesu nolēmumos administratīvo pārkāpumu lietās ir interpretēta pretrunīgi. Līdz ar to pat tādā gadījumā, ja varētu secināt, ka Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet tās kļūdaina piemērošana, esot apšaubāma apstrīdētās normas atbilstība tiesību normu skaidrības un paredzamības prasībām. Secinājumu daļa