9. Article

Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, jo, pēc Saeimas ieskata, Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu rada nepareiza apstrīdētās normas piemērošana, nevis pati apstrīdētā norma. Līdzīgu viedokli pauž arī Tieslietu ministrija un Latvijas Zvērinātu advokātu padome. Savukārt Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka viņu pamattiesību aizskārumu rada tieši apstrīdētā norma. Tam piekrīt arī pieaicinātā persona Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga, norādot, ka apstrīdētās normas saturs esot apzinātas likumdevēja izvēles rezultāts. Arī no tiesībsarga viedokļa izriet, ka apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējiem piemērota atbilstoši tās saturam. Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas satversmības vērtēšanas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 10. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01 9. punktu). Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums ir personai piemērots pareizi (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑09‑01 11.2. punktu). Tātad Satversmes tiesai, lai lemtu par to, vai tiesvedība lietā nav izbeidzama, ir jānoskaidro, vai Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu rada pati apstrīdētā norma vai tās piemērošana. 9.1. Apstrīdētā norma iekļauta Administratīvās atbildības likuma 185. pantā, kas nosaka prasības attiecībā uz tiesai iesniedzamās sūdzības formu un saturu. Šīs pašas prasības attiecas arī uz blakus sūdzību (sk. Administratīvās atbildības likuma 238. panta pirmo daļu). Apstrīdētās normas pirmais teikums noteic, ka tiesai adresēto sūdzību paraksta iesniedzējs. Atbilstoši apstrīdētās normas otrajam teikumam gadījumā, ja sūdzību iesniedzēja vārdā iesniedz pārstāvis, sūdzībai pievieno attiecīgu pilnvaru vai citu dokumentu, kas apliecina šādu pārstāvja pilnvarojumu. Tātad no apstrīdētās normas vārdiskā formulējuma secināms, ka parakstīt sūdzību, arī blakus sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, var iesniedzējs vai iesniedzēja pārstāvis, bet ne aizstāvis. Tomēr gramatiskā interpretācijas metode ir tikai viena no tiesību normas interpretācijas metodēm. 9.2. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 33. pantu jebkurai pie atbildības saucamajai personai ir tiesības uz aizstāvību. Tās var tikt īstenotas vairākos veidos: pirmkārt, to var darīt pie atbildības saucamā persona pati, otrkārt, to var darīt ar aizstāvja līdzdalību un, treškārt, ar pārstāvja starpniecību. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 53. panta pirmo un otro daļu ar juridisko jēdzienu "aizstāvis" saprotama persona, kas sniedz juridisko palīdzību pie atbildības saucamajai personai, bet to neaizvieto. Turklāt Administratīvās atbildības likuma 40. panta otrajā daļā noteikts pie atbildības saucamās fiziskās personas pienākums piedalīties administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanā personiski tiktāl, ciktāl administratīvā pārkāpuma lietas ietvaros nepieciešama personiska pienākumu izpilde. Savukārt juridiskā jēdziena "pārstāvis" nozīme izskaidrota Administratīvās atbildības likuma 54. panta pirmajā daļā. Proti, pārstāvis ir persona, kas uz likuma vai līguma pamata rīkojas pārstāvamās personas vārdā. Pārstāvja pilnvarojums dod pārstāvim tiesības pārstāvamā vārdā izpildīt procesuālās darbības (sk. Administratīvās atbildības likuma 54. panta piekto daļu). Ar pārstāvja starpniecību administratīvā pārkāpuma procesā var piedalīties tikai noteikts personu loks, proti: juridiskā persona, cietušais, aizskartais mantas īpašnieks, nepilngadīga persona vai publisko tiesību juridiskās personas amatpersona (sk. Administratīvās atbildības likuma 54. panta pirmo daļu). Tātad no Administratīvās atbildības likuma sistēmas secināms, ka administratīvā pārkāpuma procesā jēdzienu "aizstāvja līdzdalība" un "pārstāvja starpniecība" tvērums ir atšķirīgs. Viena no atšķirībām izpaužas tādējādi, ka aizstāvja un pārstāvja tiesības administratīvā pārkāpuma procesā veikt procesuālās darbības pie atbildības saucamās personas vārdā ir atšķirīgas. Turklāt atšķirīgs ir arī to personu loks, kuras ir tiesīgas aizstāvību īstenot ar aizstāvja līdzdalību vai pārstāvja starpniecību. Pilngadīga pie atbildības saucamā fiziskā persona, arī Pieteikumu iesniedzēji, administratīvā pārkāpuma procesā savu aizstāvību var īstenot ar aizstāvja līdzdalību, bet ne ar pārstāvja starpniecību. 9.3. Saeimai iesniegtais likumprojekts Nr. 1160/Lp11 "Administratīvo pārkāpumu procesa likums" (turpmāk - likumprojekts) sākotnēji noteica pilngadīgas pie atbildības saucamās personas tiesības īstenot aizstāvību gan ar aizstāvja līdzdalību, gan ar pārstāvja starpniecību. Tāpat likumprojekts sākotnēji paredzēja iespēju, ka sūdzību iesniegšanai tiesā var parakstīt arī aizstāvis, pievienojot attiecīgu pilnvaru (sk. Saeimai 2014. gada 21. maijā iesniegtā likumprojekta Nr. 1160/Lp11 35., 41., 54. pantu un 202. panta ceturto daļu. Pieejams: saeima.lv). Likumprojekta izskatīšanas gaitā tika vērtēts Saeimas Juridiskā biroja priekšlikums par to, vai pilngadīgai pie administratīvās atbildības saucamai fiziskajai personai ir nepieciešamas tiesības īstenot savu aizstāvību gan ar aizstāvja līdzdalību, gan ar pārstāvja starpniecību (sk. Saeimas Juridiskā biroja 2017. gada 31. janvāra atzinuma Nr. 111.13/1-17-12/17 par likumprojekta "Administratīvo pārkāpumu procesa likums" 32. punktu. Pieejams: saeima.lv). Pēc šā priekšlikuma apspriešanas sākotnējā likumprojekta redakcija netika atbalstīta, bet tika noteikts, ka pilngadīga pie administratīvās atbildības saucamā fiziskā persona tiesības uz aizstāvību var īstenot tikai ar aizstāvja līdzdalību (sk. Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2018. gada 16. janvāra sēdes protokolu Nr. 93 un Juridiskās komisijas 2018. gada 25. septembra sēdes protokolu Nr. 324, kā arī šo sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. un 2. sēj.). Tā rezultātā gan atbildīgajā komisijā, proti, Juridiskajā komisijā, gan Saeimas sēdē tika atbalstīts priekšlikums izslēgt aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2018. gada 2. oktobra sēdes protokolu Nr. 327 lietas materiālu 1. sēj. 130.-131. lp., kā arī Saeimas 2018. gada 25. oktobra sēdes stenogrammu. Pieejami: saeima.lv). Tātad no apstrīdētās normas vēsturiskās izstrādes gaitas ir gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs ir izslēdzis no likumprojekta iepriekš aizstāvim paredzētās tiesības personas vārdā parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. 9.4. Saeima atbildes rakstā norāda, ka likumdevēja nodoms attiecībā uz apstrīdētās normas jēgu un mērķi tiek nepareizi izprasts. Proti, likumdevējs neesot vēlējies liegt pilngadīgas pie atbildības saucamās fiziskās personas aizstāvim tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. No likumprojekta izstrādes materiāliem secināms, ka Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē, vērtējot to, vai pilngadīgai pie atbildības saucamajai personai administratīvā pārkāpuma procesā ir nepieciešams paredzēt gan aizstāvi, gan pārstāvi, tika norādīts uz to, ka aizstāvja un pārstāvja funkcijas ir atšķirīgas. Tika uzsvērts: pārstāvis administratīvā pārkāpuma procesā ir persona, kas aizvieto citu personu, un tā veiktās darbības ir saistošas pārstāvamajam, savukārt aizstāvim kā juridiskās palīdzības sniedzējam nav tiesību darboties personas vārdā un tā veiktās procesuālās darbības nav personai saistošas. Likumdevējs izšķīrās par to, ka pilngadīgai pie atbildības saucamajai personai administratīvā pārkāpuma lietā jāpiedalās personiski un pārstāvis tai nav nepieciešams (sk. Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2018. gada 16. janvāra sēdes protokolu Nr. 93, kā arī šīs sēdes audioierakstu lietas materiālu 2. sēj.). Tāpat no apakškomisijas un komisijas sēžu protokoliem un audioierakstiem ir izsecināmi motīvi, kuru dēļ likumdevējs izšķīries par labu plašam personiskās dalības principa tvērumam. Proti, likumdevējs uzskatīja, ka tikai pati pie atbildības saucamā fiziskā persona var sniegt ziņas par tās pārkāpuma izdarīšanas apstākļiem, pārkāpuma motīviem, atbildību mīkstinošiem vai pastiprinošiem apstākļiem un citiem administratīvā pārkāpuma lietā noskaidrojamiem apstākļiem (sk. Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas 2018. gada 16. janvāra sēdes protokolu Nr. 93 un Juridiskās komisijas 2018. gada 25. septembra sēdes protokolu Nr. 324, kā arī šo sēžu audioierakstus lietas materiālu 1. un 2. sēj.). Turklāt likumprojekta apspriešanas gaitā likumdevējs savstarpēji saskaņojis regulējumus par augstākai amatpersonai un tiesai iesniedzamā sūdzībā ietveramo saturu (sk. Administratīvās atbildības likuma 176. panta otro daļu un 185. panta otro daļu). To personu loks, kurām ir tiesības iesniegt sūdzību augstākai amatpersonai vai tiesai, ir viens un tas pats (sk. Administratīvās atbildības likuma 166. panta pirmo daļu un 183. panta pirmo daļu). Savukārt no Administratīvās atbildības likuma 167. panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktā, ka augstākai amatpersonai iesniedzamai sūdzībai pievieno pilnvaru vai citu dokumentu, kas apliecina pārstāvja vai aizstāvja pilnvarojumu iesniegt sūdzību, secināms: likums pieļauj gan to, ka augstākai amatpersonai iesniedzamu sūdzību paraksta pārstāvis, gan to, ka šādu sūdzību paraksta aizstāvis. Tādējādi normā par personas pienākumu parakstīt augstākai amatpersonai iesniedzamu sūdzību personiskās dalības princips ir konkretizēts citādi nekā apstrīdētajā normā. No likumprojekta izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu tiešā veidā apsvēris jautājumu par aizstāvja tiesībām personas vārdā parakstīt arī tiesai iesniedzamu sūdzību vai par nepieciešamību noteikt vienotas prasības attiecībā uz augstākai amatpersonai un tiesai iesniedzamu sūdzību parakstīšanu. Noskaidrojot likumdevēja nodomu attiecībā uz apstrīdētās normas jēgu un mērķi, secināms, ka likumdevējs ir apzināti izvēlējies pārstāvja un aizstāvja funkcijas nodalīt, nosakot, ka juridiskās palīdzības sniegšana neietver aizstāvja tiesības veikt procesuālas darbības aizstāvamās personas vārdā. Tas, kādā veidā likumdevējs konkretizējis aizstāvja līdzdalības apjomu attiecībā uz sūdzības parakstīšanu, lai iesniegtu to tiesā, proti, tas, ka likumdevējs nav pieļāvis aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību pilngadīgas pie atbildības saucamās fiziskās personas vārdā, saskan ar likumdevēja nodomu par pārstāvja un aizstāvja pilnvaru apjomu nodalījumu administratīvā pārkāpuma procesā. 9.5. Tiesību normas satura noskaidrošanā ir ņemama vērā arī tās piemērošanas prakse. Apgabaltiesu, kuras administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā ir galīgā instance, prakse, arī nolēmumi Pieteikumu iesniedzēju administratīvo pārkāpumu lietās, liecina: tiesas apstrīdēto normu pamatā interpretē tādējādi, ka aizstāvim nav tiesību parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā. Tiesas secinājušas, ka saskaņā ar Administratīvās atbildības likumā nostiprināto personiskās dalības principu pie atbildības saucamajai personai ir personīgi jāpiedalās administratīvā pārkāpuma procesā. Tiesas arī norāda, ka tiesiskais regulējums, kas bija iekļauts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, neesot pieļāvis personas aizstāvja tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā, tāpat kā Administratīvās atbildības likums (piemēram, Latgales apgabaltiesas 2020. gada 2. septembra lēmums lietā Nr. 103A4-0102-20 un Zemgales apgabaltiesas 2020. gada 28. oktobra lēmums lietā Nr. 106AA-0162-20/15). Šāda apstrīdētās normas interpretācija saskan arī ar tiesību doktrīnā izteikto atziņu, ka pie atbildības saucamajai personai ir personīgi jāpiedalās administratīvā pārkāpuma procesā un tā nevar šo pienākumu deleģēt aizstāvim, turklāt aizstāvis nevar aizvietot aizstāvamo procesuālo darbību veikšanā (sk.: Putra I., Bērziņš G. 39.-56. panta skaidrojumi. Grām.: Danovskis E., Kūtris G. (zin. red.) Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 224. lpp.). 9.6. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina: apstrīdētās normas vārdiskais formulējums, šīs normas jēga un mērķis Administratīvās atbildības likuma sistēmā, kā arī apstrīdētās normas izstrādes gaita liecina par likumdevēja nodomu liegt aizstāvim tiesības parakstīt sūdzību, lai iesniegtu to tiesā pilngadīgas pie atbildības saucamās fiziskās personas vārdā. Tādējādi apstrīdētās normas saturs ir apzinātas likumdevēja izvēles rezultāts. Līdz ar to personas pamattiesību aizskārumu rada apstrīdētā norma. Tātad tiesvedība lietā nav izbeidzama.