14. Article

Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - katra gadījuma individuālu vērtēšanu, ņemot vērā arī izdarītā noziedzīgā nodarījuma rezultātā radītā personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturu un kaitīguma pakāpi, kā arī laiku, kas pagājis pēc nodarījuma. Saeima šādam viedoklim nepiekrīt un norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina vispārēja personu un sabiedrības uzticēšanās administratoriem un nekādi citi līdzekļi nevar padarīt par nebijušu administratora amatam neatbilstošu uzvedību. 14.1. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums attiecas uz visiem gadījumiem, kad persona izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet kriminālprocess izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata. Aizliegums neparedz konkrēta gadījuma individuālu vērtēšanu, neparedz izņēmumus un ir noteikts uz mūžu. Uz mūžu noteikti ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību. Pēc būtības persona šāda ierobežojuma rezultātā tiek stigmatizēta uz visiem laikiem, bet tas neatbilst demokrātiskas tiesiskas valsts prasībai veidot tādu iekļaujošu sabiedrību, kurā izturēšanās pret katru sabiedrības locekli ir cieņpilna. Proti, personas pagātnei nevajadzētu mūžīgi ietekmēt personas nākotni. Uz mūžu noteiktu ierobežojumu gadījumā personai ne tikai tiek liegts īstenot savas tiesības, bet tā arī sabiedrības acīs tiek sasaistīta ar iepriekš izdarīto, neņemot vērā personas tālākās dzīves gaitas. Tādējādi likumsakarīgi var tikt ietekmēta personas vēlme turpināt sevi attīstīt un realizēt savas spējas tādā veidā, kas varētu dot pienesumu sabiedrībai. Šādi ierobežojumi ir attaisnojami tikai īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības ir nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.3. punktu). No Maksātnespējas likuma izstrādes materiāliem nav konstatējams, ka likumdevējs būtu vērtējis nepieciešamību apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu saglabāt uz mūžu, kā arī tā piemērošanas sekas un to, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Turklāt ir konstatējams, ka Maksātnespējas likuma 13. panta otrās daļas 3. punkts līdzās apstrīdētajai normai paredz arī ierobežojumu, kas liedz ieņemt administratora amatu personai, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. 2016. gadā bija paredzēts grozīt šo punktu un noteikt, ka par administratoru nedrīkst būt arī tāda persona, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas (sk. likumprojekta Nr. 753/Lp12 "Grozījumi Maksātnespējas likumā" anotāciju. Pieejama: saeima.lv). Taču likumprojekta otrajam lasījumam tika iesniegts priekšlikums izslēgt vārdus "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas". Tas tika pamatots tādējādi, ka ierobežojums, kas liedz ieņemt amatu arī pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, var tikt attiecināts, piemēram, uz tiesnešiem un prokuroriem, bet nav attiecināms uz administratoriem (sk. priekšlikumus likumprojekta Nr. 753/Lp12 "Grozījumi Maksātnespējas likumā" otrajam lasījumam). Minētais priekšlikums tika atbalstīts, un Maksātnespējas likuma 13. panta otrās daļas 3. punktā netika iekļauti vārdi "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas". Tādējādi uz sodītu personu aizliegums ieņemt administratora amatu attiecas tikai līdz brīdim, kad sodāmība šai personai tiek dzēsta vai noņemta. Savukārt personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ierobežojums paredz smagākas sekas, proti, aizliegumu uz mūžu. Tātad Saeimas pieeja ir pretrunīga. Proti, Saeima, no vienas puses, apgalvo, ka administratora amatu var ieņemt tikai tādas personas, kuras nav sauktas pie kriminālatbildības, lai sabiedrībai nerastos šaubas par personas spēju pildīt administratora pienākumus, bet, no otras puses, ļauj ieņemt šo amatu personām, kurām sodāmība ir dzēsta vai noņemta. Nav rodams pienācīgs pamatojums tam, kādēļ tieši personām, pret kurām kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ierobežojums ir noteikts uz mūžu. 14.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā persona tika atcelta no administratora amata, jo bija saņemta informācija, ka pret šo personu savulaik bijis uzsākts kriminālprocess par viltotas braukšanas biļetes izmantošanu un šis pārkāpums tika kvalificēts kā kriminālpārkāpums. Kriminālprocess tika izbeigts, jo tika konstatēti īpaši noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļi un iegūtas tādas ziņas par nepilngadīgā personību, kuras mīkstināja viņa atbildību. Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes ir dažādi. Krimināllikumā noziedzīgi nodarījumi ir iedalīti kriminālpārkāpumos un noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi smagi noziegumi). Tie apdraud dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Pastāv arī tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kuri aptver situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais sabiedrības interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda pati ir šā nodarījuma kaitīguma pakāpe (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.4.1. punktu). Saeima norāda, ka ir jau vērtējusi un noteikusi, kādos gadījumos sabiedrības uzticēšanās administratoriem un maksātnespējas procesam kopumā netiek nopietni apdraudēta un ir pieļaujama personas kļūšana par administratoru, bet kādos gadījumos tas nav pieļaujams. Proti, ierobežojums esot saistīts ar konkrētu vainas formu - noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts ar nodomu (tīši). Ja persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības un kriminālprocess pret to izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata, tad apstrīdētā norma neliedzot tai vēlāk ieņemt administratora amatu. Tomēr tas, ka persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi tīši, nenozīmē, ka šī persona vēlāk nevarētu laboties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sal. sk. Satversmes tiesas 2024. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2023-34-01 20.1. punktu). Turklāt, nosakot personai aizliegumu strādāt kādā profesijā, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret savulaik izdarīto noziegumu un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Jāņem vērā arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Kā uzskata Pieteikuma iesniedzējs, ir jāņem vērā arī tas apstāklis, ka noziedzīgu nodarījumu persona izdarījusi, būdama nepilngadīga. Arī tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma neveicina agrāk noziedzīgu nodarījumu izdarījuša bērna integrāciju sabiedrībā un darba tirgū. Pusaudžu vecumposms un agrīnā jaunība ir tas laiks, kas saistīts ar eksperimentēšanu, riskēšanu, sociālo normu pārbaudīšanu un vairāk ar personas identitātes meklējumiem, nevis ar mērķtiecīgu nobriedušas personas rīcību. Cilvēkam pieaugot, uzvedība, kas saistīta ar likumpārkāpumiem un sociālo normu pārkāpšanu, kļūst mazāk izplatīta (sk.: Zavackis A., Linde I., Sviķe I., Zemzars U. Solis ceļā uz kriminālsodu politikas reformu un nepilngadīgo kriminālatbildības pārskatīšanu. Jurista Vārds, 24.05.2022., Nr. 21, 14.-26. lpp.). Iespējams, ka nepilngadīgā persona vēl nav sasniegusi pietiekamu brieduma pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par sevi nevajadzētu ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.2. punktu). Nosakot apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu, likumdevējs ir prezumējis, ka ikviena persona, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu un kriminālprocess pret kuru izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata, vienmēr varētu radīt šaubas un mazināt uzticēšanos maksātnespējas jomas efektivitātei un administratora profesijai. Taču likumdevējs nav apsvēris to, ka noziedzīgu nodarījumu kaitīguma pakāpe un arī nereabilitējošie apstākļi var būt dažādi, kā arī to, ka personas uzvedība, sevišķi tādā gadījumā, ja persona noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepilngadīga, laika gaitā var mainīties. Turklāt, kā jau tika minēts iepriekš, likumdevējs ir pieļāvis to, ka administratora amatu var ieņemt iepriekš sodīta persona pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir tiešā veidā saistīts ar pieņēmumu par personu un tās īpašībām. Tādējādi tieši individuāls vērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma smagums, gan nereabilitējošie apstākļi, gan arī laiks, kas pagājis pēc nodarījuma, un pašas personas attieksme un uzvedība pēc nodarījuma izdarīšanas, var būt tāds alternatīvs līdzeklis, ar kuru personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Tas var būt viens no līdzekļiem, kas nodrošinātu, ka no administratoru loka tiek izslēgtas tikai tādas personas, kuras apdraud sabiedrības uzticēšanos maksātnespējas jomai un administratora profesijai. Maksātnespējas kontroles dienests nav norādījis, ka būtu daudz tādu gadījumu, kad uz administratora amatu vēlas pretendēt personas, uz kurām attiecas apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums. Arī Pieteikuma iesniedzējs nav sniedzis informāciju, ka tā izskatīšanā atrastos arī citas administratīvās lietas, kurās būtu piemērojama apstrīdētā norma. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka to personu skaits, kuras būtu jāvērtē individuāli, varētu būt liels un tas varētu prasīt no valsts nozīmīgus resursus. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Individuāls vērtējums var būt viens no tiem, taču ir iespējami arī citi alternatīvi līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas ļautu sasniegt leģitīmos mērķus bez nesamērīgas personu pamattiesību ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 21. punktu). Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.