8. Article

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Gaidis Bērziņš - norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs. Administratori, nodrošinot maksātnespējas procesu norisi, rīkojoties ne tikai kreditoru, bet arī valsts interesēs. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot saistīts ar sabiedrībai nozīmīgu funkciju godprātīgu īstenošanu. Apstrīdētajā normā esot ietverta prezumpcija, ka tādas personas, attiecībā uz kurām kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz personu nereabilitējoša pamata, atrašanās administratora amatā visos gadījumos var ietekmēt profesijas prestižu. Šāds ierobežojums būtu pamatojams ar sabiedrības interesēm tikai tad, ja izdarītais pārkāpums pēc sava rakstura vispār nebūtu savienojams ar administratora pienākumu pildīšanu. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ļaujot sasniegt leģitīmo mērķi tikai daļēji, jo izslēdzot iespēju kandidēt uz administratora amatu pat augsti kvalificētiem speciālistiem, kuri neapdraud leģitīmā mērķa sasniegšanu. Leģitīmo mērķi varot sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram, ierobežojums varētu tikt saistīts ar sodāmības laiku, nevis noteikts uz mūžu. Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu arī individuāla vērtēšana, noskaidrojot, piemēram, personas attieksmi pret savulaik izdarīto noziedzīgo nodarījumu, dzīvesveidu pēc tā izdarīšanas un iespējamo demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējumu. Maksātnespējas likuma 13. panta otrās daļas 3. punkts pieļaujot to, ka persona, kura ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas var pretendēt uz administratora amatu. Tādējādi persona, attiecībā uz kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, tiekot nostādīta nelabvēlīgākā situācijā nekā persona, kura bijusi notiesāta. Secinājumu daļa