9. Article

Satversmes 101. panta pirmā daļa nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Satversmes 101. panta pirmā daļa paredz ikviena Latvijas pilsoņa tiesības uz vienlīdzīgiem pamatiem iestāties valsts dienestā un turpināt to pildīt. Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā amata pildīšana ir saistīta ar valsts varas īstenošanu. Attiecībā uz atsevišķiem amatiem likumdevējs normatīvajos aktos ir tieši noteicis, ka tie ir piederīgi valsts dienestam. Savukārt, ja tas nav paredzēts normatīvajos aktos, lai noteiktu amata piederību valsts dienestam Satversmes 101. panta izpratnē, jāvērtē gan funkcijas, ko pilda personas, veicot attiecīgā amata pienākumus, gan arī ierobežojumi, kas tām noteikti sakarā ar amata pienākumu pildīšanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01 secinājumu daļas 7. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka uz administratoriem attiecināmas Satversmes 101. panta pirmajā daļā ietvertās tiesības pildīt valsts dienestu. Savukārt Saeima norāda, ka saskaņā ar šo normu valsts dienestu var pildīt tikai Latvijas pilsoņi. Neviens normatīvais akts administratoriem neizvirzot prasību pēc Latvijas pilsonības. Tādējādi administratora amats neietilpstot Satversmes 101. panta tvērumā un tiesvedība daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai esot izbeidzama. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai tiesvedība lietā šajā daļā ir izbeidzama. Satversmes 101. panta pirmajā daļā kā attiecīgo tiesību subjekts ir minēts Latvijas pilsonis. Tātad personai, kura nav Latvijas pilsonis nav tiesību prasīt, lai valsts tai garantē tiesības pildīt valsts dienestu. Savukārt likumdevējs var izšķirties par to, vai kāda konkrēta amata izpildei ir nepieciešama pilsonība kā saikne ar valsti. Tomēr prasība pēc Latvijas pilsonības pati par sevi nav kritērijs noteikšanai, vai konkrēts amats ir saistīts ar valsts dienesta pildīšanu. Tādējādi Saeimas arguments, ka Satversmes 101. pantā ietvertās tiesības pildīt valsts dienestu uz administratoriem neattiecas tādēļ vien, ka normatīvajos aktos viņiem nav izvirzīta prasība pēc Latvijas pilsonības, ir nepamatots. Lai noteiktu, vai administratora amats ir piederīgs valsts dienestam, jāvērtē administratoram piešķirtās tiesības un uzliktie pienākumi. Maksātnespējas process ir komercdarbības tiesiskās vides būtisks elements, kura uzdevums ir nodrošināt risinājumus personām, kuras nonākušas finansiālās grūtībās (sk. Ministru kabineta 2016. gada 21. septembra rīkojumu Nr. 527 "Par Maksātnespējas politikas attīstības pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam un to īstenošanas plānu"). Maksātnespējas process ir vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību, un tā mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus pret parādnieku (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 9.4. punktu un 2013. gada 7. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-25-01 15. punktu). Maksātnespējas likumā administratoram paredzētas dažādas tiesības un dažādi pienākumi. Atbilstoši šā likuma normām administrators pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas iegūst tiesības rīkoties ar visu juridiskajai personai vai fiziskajai personai piederošo un tās valdījumā vai turējumā esošo mantu, kā arī veic parādnieka mantas pārvaldīšanu, turklāt pārvalda to kā krietns un rūpīgs saimnieks. Pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas administratoram ir arī visas normatīvajos aktos, parādnieka statūtos vai līgumos paredzētās pārvaldes institūciju tiesības, pienākumi un atbildība. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka Maksātnespējas likums paredz administratoram plašas pilnvaras, tostarp pilnvaras pārņemt parādnieka mantu un rīkoties ar to, pieņemt lēmumus, kas ietekmē kreditoru intereses, kā arī juridiskās personas maksātnespējas procesā kļūt par faktiski vienīgo maksātnespējīgā komersanta likumīgo vadītāju (amatpersonu) ar visplašākajām tiesībām pieņemt lēmumus un slēgt darījumus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 24.2. punktu). Administratora tiesības un pienākumi ir tiešā veidā vērsti uz to, lai tiktu efektīvi pārvaldīta parādnieka manta un pēc iespējas apmierināti kreditoru prasījumi. Taču no šo tiesību un pienākumu rakstura neizriet, ka tie būtu saistīti ar valsts varas īstenošanu. Lietā izteikts arī tāds viedoklis, ka administrators īsteno valsts varu, jo viņam ir tiesības pieņemt pusēm saistošus lēmumus. Taču tiesības pieņemt saistošus lēmumus pašas par sevi neliecina par to, ka personas, kas šos lēmumus pieņem, atrastos valsts dienestā. Saistošu lēmumu pieņemšana var būt deleģēta arī privātpersonām. Parādniekam un kreditoriem saistošu lēmumu par kreditoru prasījumu atzīšanu, neatzīšanu vai daļēju atzīšanu administrators nepieņem valsts vārdā. Arī parādnieka mantas pārdošana izsolē netiek veikta valsts vārdā. Administrators rīkojas kā parādnieka mantas pārvaldnieks, lai tiktu pēc iespējas apmierināti kreditoru prasījumi. Lai gan Maksātnespējas likumā ir noteikts administratora atlīdzības apmērs, administrators likumā noteiktajos gadījumos var ar kreditoru sapulci vienoties arī par citu atlīdzības apmēru. Šāda vienošanās ir uzskatāma par privāttiesisku darījumu starp administratoru kā maksātnespējīgā uzņēmuma pārvaldes institūciju un kreditoru sapulci (sal. sk. Senāta 2015. gada 30. aprīļa lēmuma lietā Nr. C27170214 (SPC-9/2015) 7. punktu). Arī tas liecina, ka starp administratoru un maksātnespējas procesā iesaistītajām personām nepastāv valsts varas attiecības. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka administrators pilda valstij nozīmīgas funkcijas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 19.4. punktu). Taču, ņemot vērā administratoram noteikto tiesību un pienākumu raksturu un maksātnespējas procesa regulējumu kopumā, secināms, ka administratora darbība nav saistīta ar valsts varas īstenošanu. Tādējādi atzīstams, ka administrators nav piederīgs valsts dienestam Satversmes 101. panta pirmās daļas izpratnē. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai ir izbeidzama.