2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 64., 91. un 110. pantam. 2.1. Pieteikuma iesniedzēja ieskatā visiem bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt pamatizglītību neatkarīgi no tā, vai gadā, kurā bērns uzsāk pamatizglītības ieguvi, viņam aprit seši vai septiņi gadi. Taču apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret bērniem atkarībā no viņu vecuma, jo priekšroka tiek dota bērniem, kuriem attiecīgajā kalendāra gadā aprit septiņi gadi. Šāda atšķirīga attieksme ir pretrunā ar Satversmes 91. pantā garantēto vienlīdzības principu, kā arī pārkāpj Satversmes 110. pantā ietvertās vecāku tiesības lemt par savu bērnu izglītošanu. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Rīgas valstspilsētas pašvaldība, pieņemot apstrīdēto normu, ir pārkāpusi pilnvarojuma robežas. Valstij ir pienākums nodrošināt, lai visi bērni Latvijā iegūtu pamatizglītību. Bērnu fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība, viņiem uzsākot mācības izglītības iestādē, var būt diezgan atšķirīga. Viena vecuma bērnu organisma funkcionālās spējas var būt atšķirīgas. Tāpēc katra bērna attīstība būtu jāvērtē individuāli. Lai konstatētu, ka bērns ir gatavs apgūt 1. klasei noteikto mācību saturu, būtu nepieciešams nevis ņemt vērā tikai bērna vecumu, bet arī vērtēt viņa sociālās iemaņas un personības attīstību, izpratni par apkārtējo vidi un sabiedriskās dzīves norisēm, valodas attīstību un lasītprasmes iemaņas, matemātiskos priekšstatus un citas prasmes. Varētu pieņemt, ka likumdevējs ir atzinis bērna individuālās attīstības vajadzības un tādēļ paredzējis atšķirīgu vecumu, no kura uzsākama pamatizglītības ieguve. Tādā veidā ir nodrošinātas bērna labākās intereses, proti, interese iegūt izglītību atbilstoši savām spējām. Turklāt tiek respektēta vecāku autoritāte šīs spējas izvērtēt. Vispārējās izglītības likuma 32. panta otrās un trešās daļas mērķis ir nodrošināt bērniem iespēju iegūt izglītību atbilstoši savām spējām. Bērni, kuri pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendāra gadā, kurā viņiem aprit septiņi gadi, ir salīdzināmi un atrodas vienādos apstākļos ar bērniem, kuru vecāki atzinuši viņu veselības stāvokli un psiholoģisko sagatavotību par pietiekamu pamatizglītības ieguves uzsākšanai vienu gadu agrāk. Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret bērniem, kuri pamatizglītības ieguvi sāk tajā kalendāra gadā, kurā viņiem aprit septiņi gadi, un bērniem, kuru veselības stāvoklis un psiholoģiskā sagatavotība ļauj viņiem pamatizglītības ieguvi uzsākt vienu gadu agrāk. Proti, bērni, kuriem attiecīgajā kalendāra gadā aprit septiņi gadi, Rīgas domes izglītības iestādēs tiek uzņemti prioritārā kārtībā salīdzinājumā ar tiem bērniem, kuri saskaņā ar vecāku vēlmēm pamatizglītības ieguvi uzsāk gadu agrāk. Ja vecāku izraudzītajā izglītības iestādē ir izveidojusies tāda 1. klases pretendentu rinda, kas pārsniedz šīs izglītības iestādes kapacitāti, sešus gadus vecajiem bērniem nav iespējas tikt uzņemtiem šajā izglītības iestādē. Kārtība, kādā vispārējās izglītības iestādēs uzņem sešus gadus vecus bērnus, ir pamatota ar izglītības iestāžu piepildījumu un brīvo vietu trūkumu, kura dēļ iespēja uzsākt pamatizglītības ieguvi var tikt liegta septiņus gadus veciem bērniem. Apstrīdētās normas mērķis ir nodrošināt septiņu gadu vecumu sasniegušo bērnu tiesības uzsākt pamatizglītības ieguvi, un šis mērķis sakrīt ar leģitīmo mērķi nodrošināt sabiedrības labklājību. Pašvaldībai ir pienākums visiem bērniem nodrošināt vietu izglītības iestādē. Sākot 2021./2022. mācību gadu, 55 pašvaldības izglītības iestādēs bija 511 brīvas vietas, bet 2022./2023. mācību gadā - 58 izglītības iestādēs 531 brīva vieta. Tātad vairākās Rīgas izglītības iestādēs ir brīvas vietas. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina nevis to, lai bērni, kuriem aprit septiņi gadi, tiktu uzņemti izglītības iestādē un tādējādi viņiem tiktu dota iespēja iegūt pamatizglītību, bet gan to, lai sešus gadus veci bērni neradītu konkurenci septiņus gadus veciem bērniem attiecībā uz pamatizglītības ieguves uzsākšanu jebkurā izglītības iestādē. Pašvaldība ir radījusi tādu situāciju, ka vecākiem, kuru bērni sāks pamatizglītības ieguvi gadu agrāk, tiek liegtas tiesību aktos paredzētās tiesības pēc saviem ieskatiem izvēlēties dzīvesvietai tuvāko izglītības iestādi, kurā bērns sāks mācības 1. klasē. Šie sešus gadus vecie bērni ir spiesti uzsākt pamatizglītības ieguvi tajā Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajā izglītības iestādē, kurā palikušas brīvas vietas. Sešus gadus veci bērni pat tad, ja apstrīdētā norma nebūtu, tik un tā nevarētu konkurēt ar septiņus gadus veciem bērniem attiecībā uz uzņemšanu jebkurā izglītības iestādē. Saskaņā ar saistošo noteikumu Nr. 199 7. punktu bērna likumiskais pārstāvis var pieteikt bērnu uzņemšanai 1. klasē, kad bērns ir sasniedzis obligātās izglītības vecumu (pieci gadi). Savukārt šo noteikumu 18. punkts paredz, ka bērni izglītības iestādē tiek uzņemti, ievērojot deklarētās dzīvesvietas reģistrācijas vai arī iesniegumu iesniegšanas secību. Tas nozīmē, ka izglītības iestādē prioritāri tiks uzņemti to vecāku bērni, kuri agrāk ir reģistrējuši deklarēto dzīvesvietu vai iesnieguši iesniegumu par bērna uzņemšanu izglītības iestādē. Septiņus gadus veci bērni ir dzimuši agrāk nekā sešus gadus veci bērni, tātad arī viņu deklarētā dzīvesvieta var tikt reģistrēta agrāk. Tāpat septiņus gadus vecu bērnu vecāki var arī iesniegumu uzņemšanai izglītības iestādē iesniegt agrāk nekā sešus gadus vecu bērnu vecāki gluži vienkārši tāpēc, ka septiņus gadus vecajiem bērniem pieci gadi ir apritējuši agrāk. apstrīdētā norma sešus gadus vecus bērnus nostāda nevienlīdzīgā situācijā salīdzinājumā pat ar tiem bērniem, kuru dzīvesvieta nav deklarēta attiecīgajai izglītības iestādei piesaistītajā teritoriālajā vienībā vai vispār Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā. Tas nav samērīgi ar bērnu tiesībām uz vienlīdzīgām iespējām iegūt pamatizglītību dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē. Ar apstrīdēto normu noteiktais ierobežojums nav piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pašvaldībai jebkurā gadījumā vajag nodrošināt visu bērnu uzņemšanu pašvaldības izglītības iestādēs. Šāda norma nav nepieciešama, jo sešus gadus veci bērni nekonkurē ar septiņus gadus veciem bērnam kaut vai tāpēc vien, ka dzimšanas datums un līdz ar to arī reģistrācijas brīdis ir atšķirīgs. Nav saskatāms arī sabiedrības pozitīvais ieguvums no tā, ka sešu gadu vecumu sasniegušiem bērniem tiek ierobežotas iespējas iegūt izglītību dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē. Ar šādu rīcību Rīgas valstspilsētas pašvaldība būtiski aizskar bērnu un vecāku tiesības. 2.2. Lai gan valstij ir tiesības izvēlēties veidu, kādā tiks aizsargātas Satversmes 110. pantā ietvertās vecāku tiesības, šis valsts pienākums nedrīkst būt deklaratīvs. Ja valsts ar likumu ir noteikusi vecākiem konkrētas tiesības, tad šīs tiesības aizsargā Satversme. Bērnu tiesību konvencijā uzsvars uz vecāku tiesībām un pienākumiem bērnu tiesību nodrošināšanā ir likts tādēļ, lai nodrošinātu to, ka bērni var pilnībā īstenot visas savas cilvēktiesības, tostarp sociālās un politiskās tiesības. Bērniem tikai ar laiku un pakāpeniski attīstās spēja ne tikai īstenot savas tiesības, bet arī tās pieprasīt. Dalībvalstīm vajag veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka vecāki saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijā viņiem noteiktajām tiesībām un pienākumiem spēj uzņemties galveno atbildību par saviem bērniem. Konvencijas dalībvalstīm ir pienākums atbalstīt vecākus viņu pienākumu izpildē. Vienas no būtiskākajām bērnu tiesībām ir tiesības uz izglītību. Nav noliedzams arī tas, ka vecāku loma bērnu izglītošanā ir būtiska. Tieši vecāki ir tie, kuri vislabāk var izvērtēt, vai bērns ir gatavs uzsākt pamatizglītības ieguvi. Normatīvie akti garantē vecāku tiesības pieņemt lēmumus, kas skar viņu bērnu izglītību. Taču apstrīdētā norma ierobežo vecāku tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūs pamatizglītību, un tiesības lemt par to, kādā vecumā bērnam būtu vislabāk sākt izglītības ieguvi. 2.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Rīgas valstspilsētas pašvaldība ir pārkāpusi tai ar likumu piešķirto pilnvarojumu gādāt par bērnu izglītību. Pašvaldībai ar likumu ir noteikts pienākums nodrošināt bērnu tiesības uz izglītību. Saistošie noteikumi Nr. 199, kas ietver arī apstrīdēto normu, ir pieņemti šā pienākuma izpildīšanai. Tomēr pašvaldība, īstenojot autonomās funkcijas, bauda rīcības brīvību, ciktāl to neierobežo tiesību normas. Izglītības likuma 17. panta pirmā daļa uzliek pašvaldībai pozitīvu pienākumu organizēt tās administratīvajā teritorijā deklarēto bērnu izglītošanu, balstoties uz deklarētās dzīvesvietas reģistrācijas faktu un dzīvesvietas attālumu no izglītības iestādes. Pašvaldībai nav pilnvarojuma noteikt kārtību bērnu uzņemšanai pašvaldību dibinātajās pamatizglītības iestādēs. Šāds pilnvarojums ar Vispārējās izglītības likuma 4. panta 18. punktu ir piešķirts Ministru kabinetam. Ministru kabinets pilnvarojumu izpildījis, 2022. gada 11. janvārī pieņemot noteikumus Nr. 11 "Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās un atskaitīti no tām, kā arī obligātās prasības izglītojamo pārcelšanai nākamajā klasē" (turpmāk - Noteikumi Nr. 11). Pašvaldības funkcija ir tikai noteikt kārtību, kādā tiek reģistrēti un sarindoti iesniegumi par bērna uzņemšanu 1. klasē. Pašvaldības pienākums ir pretendentu rindu organizēt tādējādi, lai nodrošinātu to bērnu prioritāru uzņemšanu konkrētajā izglītības iestādē, kuru dzīvesvieta atrodas vistuvāk šai iestādei. Pašvaldība var noteikt arī kādus papildu prioritātes kritērijus, kas nav pretrunā ar citiem likumiem un dzīvesvietas deklarēšanas principu. Nedz Izglītības likums, nedz arī citi normatīvie akti nenosaka pašvaldības kompetenci lemt par to, no kāda vecuma uzsākama bērna izglītošana, un nedod pašvaldībai tiesības ierobežot bērna tiesības uz izglītību, pamatojoties uz viņa vecumu. Attiecībā uz pamatizglītību pašvaldība ir pilnvarota nodrošināt tās administratīvajā teritorijā deklarēto bērnu tiesības iegūt izglītību viņu dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē. Ja pašvaldības izdots normatīvais akts rada tādu tiesisko situāciju, kas ir pretrunā ar šo pilnvarojumu, tad uzskatāms, ka pašvaldība šo normatīvo aktu ir izdevusi, pārsniedzot savu kompetenci. Tātad Rīgas valstspilsētas pašvaldība ir darbojusies pretēji varas dalīšanas principam un pārkāpusi tai Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punktā un Izglītības likuma 17. panta pirmajā daļā likumdevēja noteikto pilnvarojumu. Turklāt pašvaldība ir ietiekusies vecāku tiesībās izvērtēt sava bērna spējas uzsākt pamatizglītības ieguvi sešu gadu vecumā.