3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas valstspilsētas pašvaldība - uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā jāizbeidz. Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis izskaidrot, kā piemērojams Vispārējās izglītības likuma 32. pants, proti, vai šī tiesību norma paredz identiska apjoma tiesības tikt uzņemtam konkrētā izglītības iestādē septiņus gadus vecam bērnam un sešus gadus vecam bērnam, kura vecāki vēlas, lai viņš pamatizglītības ieguvi uzsāktu gadu agrāk. 3.1. Pamatizglītības obligātums paredzēts Satversmes 112. pantā un izriet arī no Latvijas starptautiskajām saistībām. To precizē Izglītības likuma 4. pants un Vispārējās izglītības likuma 32. panta pirmā daļa. Ne Satversme, ne starptautiskās cilvēktiesību normas nenosaka to, kādā vecumā uzsākama pamatizglītības ieguve. Līdz ar to likumdevējam ir rīcības brīvība. Dalība noteiktā izglītības pakāpē, jo īpaši pirmsskolas un pamatizglītības pakāpēs, ir cieši saistīta ar izglītojamā vecumu. Izglītības likuma 7. pantā ir savstarpēji nošķirti "pirmsskolas vecuma bērni" un "obligātās izglītības vecuma bērni". Bērni, kuri nav sasnieguši obligātās pamatizglītības vecumu, proti, septiņu gadu vecumu, ietilpstot pirmajā no minētajām grupām. Pamatprincips ir tāds, ka pamatizglītības programmas apguve uzsākama tajā kalendāra gadā, kurā bērnam aprit septiņi gadi. Obligātās pamatizglītības vecums ir apzināti noteikts likumdevēja izšķiršanās rezultātā, ņemot vērā valsts pamatizglītības standartā noteikto pamatizglītības saturu, šai izglītības pakāpei noteikto mācību slodzi, pētījumus par bērna attīstību noteiktos vecuma posmos un citus apstākļus. Liela fiziska un psiholoģiska slodze, kas bērnam uzlikta piecu un sešu gadu vecumā, atstāj būtisku ietekmi uz viņa attīstību un varētu izraisīt vai palielināt psihiskos un somatiskos traucējumus, piemēram, adaptācijas traucējumus, hiperaktivitāti, uzmanības deficītu, trauksmi, biežu slimošanu. Septiņus gadus veciem bērniem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums uzsākt pamatizglītības ieguvi. Savukārt sešus gadus veciem bērniem ir tiesības, taču nav pienākuma to darīt. Tātad šo bērnu tiesību un pienākumu saturs ir atšķirīgs. No Vispārējās izglītības likuma 20. panta otrās daļas un 32. panta otrās daļas izriet tas, ka izglītības jomā bērna vecums ir izšķirošs kritērijs. Piemēram, pat tad, ja kāds īpaši talantīgs bērns, kuram attiecīgajā kalendāra gadā apritējuši pieci gadi, būtu spējīgs sākt mācības pamatskolā, viņam tomēr šāda iespēja netiktu nodrošināta. Valsts apmaksāta obligātā pamatizglītība ietilpst tiesību uz izglītību tvērumā. Pamatizglītības obligātums paredz gan pozitīvu valsts pienākumu pret indivīdu, gan arī indivīda pienākumu pret valsti un sabiedrību, proti, pienākumu, sasniedzot konkrētu vecumu, uzsākt pamatizglītības programmas apguvi. Šiem valsts un indivīda pienākumiem Latvijas tiesiskajā sistēmā ir piešķirta konstitucionāla nozīme, un tajos ir balstīts pamatizglītības tiesiskais regulējums. Apstrīdētā norma ir izdota šā vispārējā tiesiskā regulējuma ietvaros, konkretizējot likumdevēja atzītos principus un nodrošinot to īstenošanu pašvaldības teritorijā pastāvošajos apstākļos. Ievērojot subsidiaritātes principu, Pašvaldību likums un Izglītības likums no tiesībām uz izglītību izrietošo elementu - izglītības iespējas un pieejamība - īstenošanu pamatizglītības līmenī primāri uztic pašvaldībām. Izglītības likuma 17. panta pirmā daļa paredz, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt bērniem, kuru dzīvesvieta deklarēta pašvaldības administratīvajā teritorijā, iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē. Šis pienākums ietilpst Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punktā nostiprinātajā pašvaldības autonomajā funkcijā. Lai pašvaldības šo autonomo funkciju varētu pilnvērtīgi īstenot, tām ir piešķirta kompetence skolu tīkla plānošanā. Pašvaldībām šajā jautājumā ir plaša rīcības brīvība. Plānojot izglītības iestāžu tīklu, tiek ņemtas vērā nevis katra bērna individuālās intereses (vēlmes), bet gan tādi faktori kā izglītības iestāžu ģeogrāfiskā atrašanās vieta un mācību telpu ietilpība, iedzīvotāju blīvums konkrētajā teritorijas vienībā, dzīvojamās apbūves un infrastruktūras attīstības tendences. Tuvākās izglītības iestādes jēdziens prasa vienīgi to, lai attiecīgā iestāde būtu fiziski droši un saprātīgi ērti sasniedzama. No starptautiskajām tiesību normām izriet, ka valstij ir plaša rīcības brīvība tiesību uz izglītību īstenošanā, ņemot vērā to, ka obligāta bezmaksas pamatizglītība visiem bērniem nodrošināma saprātīgā attālumā no viņu dzīvesvietas. Taču valsts resursi nav neizsmeļami. Izglītības likuma 17. panta pirmā daļa neuzliek pašvaldībai absolūtu pienākumu nodrošināt katra bērna uzņemšanu viņa dzīvesvietai ģeogrāfiski vistuvākajā izglītības iestādē. Pašvaldībai gan ir pienākums, plānojot skolu tīklu, izvirzīt par prioritāti ikviena bērna uzņemšanu viņa dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē, taču šis pienākums ir samērojams ar pašvaldības faktiskajām iespējām un citu bērnu tiesībām un likumiskajām interesēm. Pašvaldības pienākums ir koordinēt izglītojamo sadali pa izglītības iestādēm. Mēdzot būt tādas situācijas, kad ir nepieciešams un tiesiski pieļaujams atteikt bērna uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē, jo pretējā gadījumā pašvaldība nebūtu spējīga īstenot autonomo funkciju. Bērnam, kura uzņemšana konkrētas izglītības iestādes 1. klasē ir atteikta, tomēr nav liegta iespēja iegūt izglītību atbilstoši viņa spējām un vecumam, jo viņam tiek piedāvāta iespēja uzsākt pamatizglītības ieguvi citā izglītības iestādē. Tas atbilst Izglītības likuma 17. panta pirmās daļas prasībām. Pašvaldībām ir rīcības brīvība, nosakot iedzīvotāju interesēm visatbilstošāko autonomo funkciju izpildes veidu, ciktāl šo rīcības brīvību neierobežo citas tiesību normas. Saskaņā ar Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta prasībām neviena cita centrālā vai reģionālā vara nedrīkst apšaubīt vai ierobežot pašvaldībai piešķirto autonomo funkciju, ja vien tas nav paredzēts likumā. Likums neregulē rīcību tādā gadījumā, ja bērnu, kuri pieteikušies uzņemšanai konkrētas izglītības iestādes 1. klasē, ir vairāk nekā tajā pieejamo vietu. Likums pašvaldības rīcības brīvību ierobežo tikai salīdzinoši nelielā apmērā, proti, Vispārējās izglītības likuma 31. pants ierobežo vienīgi tiesības rīkot iestājpārbaudījumus vai noteikt uzņemšanas prasības. Ņemot vērā minēto, Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punkts un Izglītības likuma 17. pants kopsakarā ar Pašvaldību likuma 44. panta otro daļu pilnvaro pašvaldības domi saistošajos noteikumos noteikt principus bērnu uzņemšanai pašvaldības pamatizglītības iestādēs, tostarp prioritātes kritērijus. Izglītības nozarē ir nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus, kas saistīti ar vispārējās izglītības satura apgūšanas organizatorisko (procesuālo) kārtību. Izglītojamo uzņemšanas prioritārā secība ir viens no jautājumiem, kuru reglamentēšanu likumdevējs pamatoti, atbilstoši subsidiaritātes principam uzticējis pašvaldībām. Rīgas valstspilsētas pašvaldībā objektīvu apstākļu dēļ nereti veidojas tāda situācija, ka konkrētas izglītības iestādes 1. klasē nav iespējams uzņemt visus pieteiktos bērnus. Rīgas valstspilsētas pašvaldība ar apstrīdēto normu ir īstenojusi tai doto pilnvarojumu. Apstrīdētajai normai līdzīgs regulējums sākotnēji tika ieviests tāpēc, ka praksē konstatēti vairāki tādi gadījumi, kad septiņus gadus veci bērni netiek uzņemti izglītības iestādē, jo pretendentu rindā ir iekļauti sešus gadus veci bērni. Tādējādi pašvaldība nav varējusi nodrošināt obligātās pamatizglītības vecuma bērnu uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē, jo viņu vietā vajadzēja uzņemt sešus gadus vecus bērnus. Attiecīgi bija nepieciešams samērot atsevišķu sešus gadus vecu bērnu vēlmi tikt uzņemtiem konkrētā izglītības iestādē ar nepieciešamību primāri nodrošināt obligātās pamatizglītības vecumu sasniegušiem bērniem iespēju pildīt savu pienākumu pēc iespējas atbilstoši tuvākās izglītības iestādes principam. Rīgas valstspilsētas pašvaldībai ir rīcības brīvība pielāgot autonomās funkcijas izpildi konkrētajā administratīvajā teritorijā esošajiem apstākļiem. Apstrīdētā norma tika izdota ar mērķi atbilstoši subsidiaritātes principam nodrošināt likumdevēja noteikto prasību un definēto prioritāšu īstenošanu. 3.2. Vispārējās izglītības likuma 32. panta otrajā un trešajā daļā definētās personu grupas vieno tas, ka likumdevējs prezumējis šo personu spēju sākt pamatizglītības ieguvi attiecīgajā mācību gadā. Taču šīs personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pastāv būtisks papildu apsvērums, proti, vienīgi septiņus gadus veciem bērniem ir pienākums uzsākt pamatizglītības programmas apguvi. Bērniem, kuri vēlas pamatizglītības ieguvi sākt gadu agrāk, šāda pienākuma nav. Pat ja atzītu, ka abas personu grupas ir salīdzināmas, apstrīdētā norma neparedz vienai bērnu grupai nelabvēlīgāku regulējumu attiecībā uz uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē. Apstrīdētā norma paredz vienīgi to, ka bērnam jāsagaida noteikta kritērija izpildīšanās, proti, obligātās izglītības vecuma iestāšanās. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu cilvēku tiesības jeb nodrošināt septiņus gadus veciem bērniem prioritāru iespēju uzsākt pamatizglītības programmas apguvi savai dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē. Apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ikvienam Vispārējās izglītības likuma 32. pantā minētajam izglītojamam tiek nodrošināta pieeja pašvaldības pamatizglītības iestāžu tīklam. Apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu obligātās izglītības vecuma bērnu prioritāru uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē. Rīgas valstspilsētas pašvaldības administratīvajā teritorijā nav iespējams nodrošināt ikviena bērna uzņemšanu konkrētā izglītības iestādē atbilstoši viņa individuālajām vēlmēm. Taču ir nepieciešams nodrošināt to, ka izglītības iestādē prioritāri tiek uzņemti tie bērni, kuriem jau ir pienākums sākt pamatizglītības ieguvi. Līdz ar to nav pieejami mazāk ierobežojoši līdzekļi. Apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums ir samērīgs, jo sabiedrības interesēs ir septiņus gadus vecu bērnu uzņemšana izglītības iestādēs. Vietu skaits katrā izglītības iestādē ir ierobežots un vērsts uz to, lai tiktu nodrošinātas bērnu intereses - atbilstoša mācību vide, pietiekami plašas telpas, higiēnas prasību ievērošana, pedagogu iespēja veltīt pienācīgu uzmanību katram bērnam utt. Apstrīdētā norma var neatbilst tikai šauras grupas - sešus gadu vecu bērnu un vecāku - interesēm un tikai konkrētā izglītības iestādē, kurā pretendentu skaits pārsniedz 1. klašu ietilpību. Turklāt šiem bērniem netiek liegtas tiesības uz izglītību, jo tiek nodrošināti alternatīvi risinājumi. Proti, tiek piedāvāta iespēja iegūt pamatizglītību atbilstoši viņu spējām citā, saprātīgi tuvā izglītības iestādē, turklāt respektējot arī bērnu un viņu vecāku vēlmes attiecībā uz izglītības programmas ievirzi. Tā saucamajās populārajās Rīgas valstspilsētas pašvaldības izglītības iestādēs sešus gadus vecu pretendentu skaits ir neliels salīdzinājumā ar septiņus gadus veco pretendentu skaitu. Turklāt šajās izglītības iestādēs pretendentu skaits vispār ir tik liels, ka ievērojama, dažkārt pat lielākā daļa septiņus gadus veco bērnu nevar tikt uzņemti izraudzītajā izglītības iestādē. 3.3. Tā kā Rīgas valstspilsētas pašvaldības skolu tīkla ietvaros arī sešus gadus veciem bērniem tiek nodrošināta iespēja uzsākt pamatizglītības ieguvi, nav saskatāms Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešajā daļā ietverto vecāku tiesību ierobežojums. Apstrīdētā norma neierobežo arī vecāku tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā mācīsies viņu bērns.