4. Article

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka pieteikumā galvenokārt lūgts interpretēt Vispārējās izglītības likuma 32. pantu un skaidrot tā otrās un trešās daļas piemērošanu. Tas nav Satversmes tiesas kompetencē. Pienākums nodrošināt bērnam iespēju iegūt pamatizglītību viņa dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē ietilpst pašvaldības autonomajā funkcijā - gādāt par iedzīvotāju izglītību. Pamatizglītības ieguves obligātums līdztekus Satversmes 112. pantam ir reglamentēts Vispārējās izglītības likuma 32. pantā. Atbilstoši tam bērns pamatizglītības ieguvi sāk septiņu gadu vecumā vai var to sākt vienu gadu agrāk. Latvijas izglītības sistēmā ir četras pakāpes - pirmsskolas izglītība, pamatizglītība, vidējā izglītība un augstākā izglītība. Izglītību katrā nākamajā pakāpē var iegūt, secīgi tajā pārejot no iepriekšējās pakāpes. Katrai pakāpei ir savas raksturīgas iezīmes, un tā apvieno konkrēta vecuma bērnus ar līdzīgām spējām, vajadzībām un interesēm. Izglītības ieguve gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē ir piesaistīta vecuma kritērijam. Proti, pirmsskolas izglītības programmu bērns apgūst līdz septiņu gadu vecumam, bet pamatizglītības programmu sāk apgūt tajā gadā, kurā viņam aprit septiņi gadi. Norma, kas paredz iespēju sākt pamatizglītības ieguvi gadu agrāk, ir izņēmums no normatīvi nostiprinātās izglītības pakāpju struktūras un tai piesaistītā vecuma kritērija. Septiņu gadu vecuma noteikšana pamatizglītības ieguves uzsākšanai ir likumdevēja apzināta izšķiršanās, kas izdarīta pēc ilgstošām un detalizētām diskusijām, kuru ietvaros uzklausīti dažādi viedokļi un saņemti dažādi atzinumi par to, vai mācību sākšana 1. klasē sešu gadu vecumā varētu negatīvi ietekmēt bērna fizisko un psiholoģisko veselību. Tomēr likumdevējs, ņemot vērā katra bērna individuālo stāvokli, spējas un intereses kopsakarā ar vecāku vēlmēm un speciālistu atzinumu, paredzējis iespēju vispārējo principu koriģēt. Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešā daļa primāri ir vērtējama bērna interešu un tiesību, nevis vecāku vēlmju un tiesību aspektā. Izšķirošais kritērijs mācību uzsākšanai pamatizglītības programmā gadu pirms obligātās izglītības vecuma sasniegšanas ir nevis bērna vecāku vēlmes, bet gan paša bērna fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība. Atbilstoši bērna labāko interešu principam vajadzētu izvērtēt bērna spējas un vajadzības, kā arī noskaidrot paša bērna viedokli par to, vai viņam būtu jāturpina gaitas bērnudārzā vai arī jāuzsāk mācības 1. klasē. Bērna labāko interešu principam vajadzētu tikt interpretētam tā, ka bērna fizisko un psiholoģisko sagatavotību novērtē ne tikai viņa vecāki, bet arī speciālists. Jāņem vērā, ka vecāku vērtējums var būt subjektīvs un atspoguļot nevis bērna faktisko gatavību un intereses, bet gan to, ka vecāki ir ieinteresēti, lai viņu bērns pamatizglītības ieguvi sāktu pēc iespējas agrāk. Bērna labākās intereses un vecāku vēlmes var arī nesakrist. Bērna labākajās interesēs ir izglītības ieguve atbilstoši savām spējām. Tomēr šajā ziņā daudz kas ir atkarīgs no individuālās situācijas, jo nereti bērna labākajās interesēs varētu būt pamatizglītības ieguves nesākšana agrāk par vispārnoteikto vecumu un iespēja vēl vienu gadu "baudīt bērnību". Tikai tad, ja konstatējama bērna gatavība pamatizglītības ieguves uzsākšanai, uzmanība var tikt pievērsta tam, vai vecāki vēlas vai nevēlas izmantot viņu bērnam paredzēto iespēju uzsākt pamatizglītības ieguvi sešu gadu vecumā. Ja gan pats bērns, gan viņa vecāki vēlas šo iespēju izmantot, jāapzinās, ka vecāku izvēles brīvība attiecībā uz to, kuru izglītības iestādi bērns apmeklēs, nav neierobežota. Likumdevējs ir pilnvarojis pašvaldību, lai tā, pildot autonomo funkciju izglītības jomā, "iedzīvinātu" praksē Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešo daļu, proti, nodrošinātu bērnam iespēju sākt pamatizglītības ieguvi sešu gadu vecumā kādā no pašvaldības izglītības iestādēm. Šā pienākuma izpilde ir atkarīga no pašvaldības iespējām un tai pieejamiem resursiem, kā arī līdzsvarojama ar citu bērnu - gan to, kuri vēlas uzsākt mācības 1. klasē jau sešu gadu vecumā, gan septiņus gadus vecu bērnu, kuriem ir tiesisks pienākums uzsākt mācības 1. klasē, - tiesībām un likumīgajām interesēm. Lai gan pašvaldībai ir pienākums nodrošināt bērnam iespēju iegūt pamatizglītību viņa dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē atbilstoši Izglītības likuma 17. panta pirmajā daļā ietvertajam principam, tomēr tas nav absolūts pienākums, kuru pašvaldībai būtu iespējams izpildīt ikvienā gadījumā. Tas ir pienākums, uz kura izpildi pašvaldībai jātiecas, ievērojot tās iespējas un tai pieejamos resursus, izglītības iestāžu izvietojumu, kā arī līdzsvarojot visu bērnu tiesības un likumīgās intereses. Rīgas valstspilsētas pašvaldība, pieņemot apstrīdēto normu, ir pildījusi autonomo funkciju - gādāt par pamatizglītības ieguvi. Pašvaldība, plānojot pašvaldības skolu tīklu un organizējot bērnu uzņemšanu 1. klasē, noteikusi prioritāro secību bērnu uzņemšanai izglītības iestādē un vienlaikus ievērojusi arī dzīvesvietai tuvākās izglītības iestādes principu. Pašvaldība ir ievērojusi likumdevēja gribu, lai pamatizglītības ieguves sākšana būtu saistīta ar vecuma kritēriju, proti, pamatizglītības ieguve bērnam ir obligāta no septiņu gadu vecuma. Pašvaldībai ir rīcības brīvība pilnvarojuma ietvaros līdzsvarot visu bērnu intereses un noteikt, ka prioritārā kārtā izglītības iestādēs 1. klasē uzņemami bērni, kuri sasnieguši vecumu, no kura pamatizglītības ieguve ir obligāta. Vispārējās izglītības likuma 32. pantā abas minētās bērnu grupas ir savstarpēji nošķirtas. Proti, septiņus gadus veciem bērniem pamatizglītības ieguves sākšana ir obligāta un nav atliekama uz nākamo mācību gadu (izņemot Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešajā daļā noteikto). Savukārt sešus gadus veciem bērniem vēl nav tiesiska pienākuma sākt iegūt pamatizglītību un to var atlikt uz nākamo mācību gadu. Taču pat tad, ja tiktu uzskatīts, ka šīs bērnu grupas ir salīdzināmas un atrodas vienādos apstākļos, atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Apstrīdētā norma kalpo tam, lai obligātās pamatizglītības vecumu sasniegušajiem bērniem nodrošinātu prioritāru iespēju sākt pamatizglītības programmas apguvi savai dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē. Šis mērķis atbilst leģitīmajam mērķim - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Vērtējot apstrīdētās normas samērīgumu, jāņem vērā, ka sešus gadus veciem bērniem nav liegta iespēja uzsākt pamatizglītības ieguvi. Šī iespēja tiek nodrošināta atbilstoši pašvaldības iespējām, tai pieejamiem resursiem un izglītības iestāžu izvietojumam. Attiecībā uz šiem bērniem pašvaldībai ir pienākums ievērot bērna dzīvesvietai tuvākās izglītības iestādes principu, ciktāl tas iespējams. Samērīguma pārbaudes ietvaros jāņem vērā arī citi konkrētās pašvaldības teritorijā esošie īpašie apstākļi. Izglītības likuma 57. panta 1. punktā ietvertais princips, ka bērna vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūs izglītību, nav absolūts. Vecāku izvēles brīvībai ir robežas, kas atkarīgas gan no citām tiesību normām, gan faktiskajiem konkrētajā pašvaldībā esošajiem apstākļiem, tostarp izglītības iestāžu izvietojuma un pašvaldībai pieejamiem resursiem. Šīs izvēles tiesības ir līdzsvarojamas ar citu vecāku un bērnu tiesībām un likumīgajām interesēm.