5. Article

Pieaicinātā persona - Ministru kabinets, kura viedoklim pievienojas arī pieaicinātā persona Izglītības un zinātnes ministrija, - norāda, ka no Pašvaldību likuma 4. panta pirmās daļas 4. punkta un 44. panta otrās daļas izriet pilnvarojums pašvaldībai izdot saistošos noteikumus Nr. 199, ar tiem nosakot autonomās funkcijas organizēšanas un izpildes kārtības nosacījumus. Pašvaldības tiesību un pienākumu apjoms tās autonomās funkcijas - gādāt par iedzīvotāju izglītību - izpildē ir noteikts Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā un konkretizēts Noteikumos Nr. 11. Šajos noteikumos ir reglamentēta vispārējā kārtība izglītojamo uzņemšanai vispārējās izglītības programmās, proti, noteikta nepieciešamo dokumentu iesniegšanas kārtība un tajos ietveramā informācija. Tie neregulē kārtību, kādā reģistrējami un izskatāmi iesniegumi par bērnu uzņemšanu 1. klasē. Pašvaldības rīcības brīvību Vispārējās izglītības likuma 32. panta trešās daļas īstenošanā ierobežo pienākums nodrošināt bērniem iespēju iegūt pamatizglītību viņu dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē, izglītības iestādes telpas un to iekārtojums, pedagogu skaits, kā arī citu bērnu tiesības uz kvalitatīvu un viņu vecumam atbilstošu izglītību. Tādējādi nodrošināt iespēju iegūt pamatizglītību un gādāt par tās pieejamību, ir pašvaldības autonomā funkcija. Pašvaldības pienākums ir noteikt prasības un kritērijus bērnu uzņemšanai pašvaldības izglītības iestādēs un izvēlēties konkrētām situācijām vislabāk piemērotos risinājumus. Pašvaldībai tās rīcības brīvības ietvaros jāizvēlas, kādu tiesisko risinājumu tā nostiprinās saistošajos noteikumos. Atbilstoši Eiropas vietējo pašvaldību hartā nostiprinātajam kompetenču autonomijas principam hierarhiski augstākā pakāpē organizētajai valsts varai jāatturas no iejaukšanās pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanā, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā. Tādējādi pašvaldība ir tiesīga patstāvīgi īstenot tai nodotās autonomās kompetences vietējo iedzīvotāju interesēs. Rīgas valstspilsētas pašvaldība, nosakot kārtību bērnu uzņemšanai 1. klasē, ir rīkojusies tai likumā piešķirto pilnvaru ietvaros, proti, Izglītības likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā un Pašvaldību likumā pašvaldībai paredzētās autonomās funkcijas ietvaros. Tā kā iedzīvotāju, tostarp pamatizglītības vecumu sasniegušu bērnu, skaits un blīvums dažādās pašvaldībās ir atšķirīgs, var būt tā, ka atsevišķās pašvaldības izglītības iestādēs pretendentu ir vairāk, nekā iespējams uzņemt. Tādēļ objektīvi ir nepieciešams noteikt vienotu kārtību, kādā tiek izskatīti iesniegumi par bērnu uzņemšanu izglītības iestādēs, un noteikt arī prioritātes. Tāpat, ņemot vērā pašvaldības autonomo funkciju - gādāt par iedzīvotāju izglītību, tostarp nodrošināt iespēju iegūt obligāto izglītību -, kā arī pašvaldību kompetenču autonomiju, ir samērīgi un lietderīgi tas, ka šo kārtību nosaka pašvaldība ar ārējo normatīvo aktu - saistošajiem noteikumiem. Ja pamatizglītības vecumu sasniedzis bērns netiek uzņemts konkrētā izglītības iestādē, tad atbilstoši Noteikumu Nr. 11 11. punktam un saistošo noteikumu Nr. 199 20. punktam bērna vecāks tiek informēts par iespējām bērnu uzņemt 1. klasē citās pašvaldības teritorijā esošajās izglītības iestādēs, kurās ir brīvas vietas. Šāda kārtība ļauj nodrošināt iespēju uzsākt pamatizglītības ieguvi arī sešus gadus veciem bērniem. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma izdota pašvaldībai paredzētā pilnvarojuma ietvaros un ar to noteikta pašvaldības autonomās funkcijas - gādāt par iedzīvotāju izglītību - izpildes kārtība. Atbilstoši Latvijā izveidotajai izglītības sistēmai pamatizglītības ieguvi bērni uzsāk tad, kad sasnieguši septiņu gadu vecumu. Tomēr likumdevējs ir pieļāvis, ka pamatizglītības ieguvi var uzsākt arī sešus gadus veci bērni. Tādējādi atkarībā no bērna veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pirmsskolas izglītības programmas apguves ilgums var tikt saīsināts par vienu gadu saskaņā ar vecāku vēlmēm. Līdz ar to atkarībā no bērnu vecuma ir savstarpēji nošķiramas divas bērnu grupas: obligātās pamatizglītības vecumu sasnieguši (septiņus gadus veci) bērni un bērni, kuri pamatizglītības ieguvi var uzsākt vienu gadu agrāk (sešus gadus veci bērni). Likumdevējs to bērnu grupas, kuriem izglītības ieguve noteiktā pakāpē ir obligāta, ir noteicis, ievērojot bērnu vecumu. Obligāti ir iegūstama pirmsskolas izglītība - no piecu gadu vecuma līdz septiņu gadu vecumam -, un obligāti ir uzsākama pamatizglītības ieguve tajā kalendāra gadā, kurā bērnam aprit septiņi gadi. Taču pamatizglītības ieguvi var uzsākt arī vienu gadu agrāk. Sešus gadus veci bērni var sākt pamatizglītības ieguvi, taču tas nav viņu pienākums. Savukārt septiņus gadus veciem bērniem ir pienākums uzsākt pamatizglītības ieguvi. Šīs bērnu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret sešus un septiņus gadus veciem bērniem, jo tie neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vecāku tiesības ir pamatā tam, lai tiktu nodrošināta bērnu labklājība un attīstība. Tas jāievēro gan pašiem vecākiem, gan valstij. Likumdevējs, pildot Satversmē paredzēto valsts pienākumu nodrošināt pamatizglītības obligātumu un vecāku tiesības, Izglītības likumā ir konkretizējis vecāku tiesības izglītības procesa īstenošanā. Izglītības likuma 57. pantā noteikts, ka vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību. Šā likuma 58. panta otrajā daļā noteikts, ka vecāki ir atbildīgi par to, lai bērns iegūtu obligāto izglītību. Tādējādi vecākiem ir tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā viņu bērns mācīsies. Šīs tiesības ir pamats tam, lai vecāki piedalītos sava bērna izglītības procesā un izvēlētos viņa attīstībai piemērotu vidi. Tomēr vecāku tiesības izvēlēties izglītības iestādi, kurā bērns iegūst izglītību, nav absolūtas. Tās nesniedzas pāri izglītības iestādei pieejamiem resursiem, tostarp telpām, un nepieciešamībai ievērot higiēnas prasības. No likuma neizrietot izglītības iestādes pienākums uzņemt 1. klasē sešus gadus vecus bērnus neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem, tostarp izglītības iestādes kapacitātes. Līdz ar to pašvaldībai, pildot autonomo funkciju un apzinoties savā administratīvajā teritorijā esošo situāciju, neatkarīgi no vecāku vēlmēm jāregulē kārtība bērnu uzņemšanai 1. klasē. Tādējādi vecāku tiesības izvēlēties konkrētu izglītības iestādi, kurā viņu sešus gadus vecais bērns sāks pamatizglītības ieguvi, sniedzas tiktāl, ciktāl tās neskar septiņus gadus veco bērnu tiesības un likumīgās intereses. Septiņus gadus vecu bērnu tiesības konkrētajā gadījumā prevalē pār sešus gadus vecu bērnu tiesībām un likumīgajām interesēm un arī viņu vecāku tiesībām izvēlēties konkrētu izglītības iestādi. Tādējādi vecāku tiesības ierobežotas pamatoti. Pašvaldība, īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz obligāto pamatizglītību un pildot autonomo funkciju, ar saistošajiem noteikumiem ir izveidojusi efektīvu mehānismu tiesību normu īstenošanai un to piemērošanas uzraudzībai. Tas atbilstot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmās daļas pirmajā teikumā noteiktajam. Secinājumu daļa