7. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdzis vērtēt apstrīdētās normas atbilstību vairākām Satversmes normām, proti, Satversmes 64., 91. un 110. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesai jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai. 7.1. Satversmes 110. pants nosaka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības." Satversmes 110. pantā ir noteikts valsts pienākums aizsargāt vecāku un bērnu tiesības. Vecāku tiesības aptver tiesības rūpēties par saviem bērniem arī jautājumos, kas saistīti ar bērnu izglītošanu (sal.: Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 10. punkts). Tādējādi Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertās vecāku tiesības lemt par jautājumiem, kas saistīti ar bērna aprūpi, likumdevējam jārespektē un jāparedz šo tiesību īstenošanas pasākumi. Pieteikuma iesniedzējs paudis argumentus par to, ka, iespējams, ir aizskartas Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ietvertās vecāku tiesības. No lietas dalībnieku apsvērumiem izriet, ka strīdus jautājums ir par to, vai Rīgas valstspilsētas pašvaldība ir nodrošinājusi sešus gadus veciem izglītojamiem pieejamu izglītību, ņemot vērā arī vecāku tiesības lemt par to, kādā vecumā un kurā izglītības iestādē viņu bērni sāks izglītības ieguvi. Paustie apsvērumi būtībā attiecas uz to, vai pašvaldība ir nodrošinājusi sešus gadus veciem izglītojamiem tiesības uz izglītību. Tiesības uz izglītību nostiprinātas Satversmes 112. pantā. Pieteikumā nav formulēts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 112. pantam, taču Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas interpretējamas sistēmiski. Ņemot vērā Satversmes vienotības principu un Satversmes tiesas procesa principus, Satversmes tiesa var pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību arī tādām Satversmes normām, par atbilstību kurām lieta nav ierosināta (sal.: Satversmes tiesas 2024. gada 12. jūlija sprieduma lietā Nr. 2023-15-01 14.2. punkts). Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību arī Satversmes 112. pantam. 7.2. Satversmes 112. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Tiesībām uz izglītību piemīt ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību daba, un tās prasa, lai valsts īsteno virkni pozitīvu pasākumu, piemēram, nodrošina pieejamu un bezmaksas izglītību (sal.: Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punkts). Satversmes 112. pants garantē tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 12. punktu). Valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, proti, tādu sistēmu, kura respektē arī vecāku tiesības izlemt jautājumus, kas saistīti ar bērna izglītību, atbilstoši viņu uzskatiem par bērna labākajām interesēm, no vienas puses, un valsts pienākumu pārraudzīt izglītības sistēmu, no otras puses. Tādējādi pieejamai izglītības sistēmai jāatbilst tādiem principiem kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās (sal.: Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punkts un 2024. gada 12. jūlija sprieduma lietā Nr. 2023-15-01 14.4. punkts). Izskatāmajā lietā nozīme ir izglītības iespēju un pieejamības principiem. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2024. gada 12. jūlija sprieduma lietā Nr. 2023-15-01 14.4. punktu). 7.3. Izskatāmajā lietā vērtējams arī tas, ciktāl sniedzas no Satversmes 110. un 112. panta izrietošās vecāku tiesības gādāt par to, lai tiktu īstenotas viņu bērnu tiesības uz izglītību. Lai noskaidrotu Satversmē iekļauto cilvēka pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106 16. punktu). Saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 5. pantu dalībvalstis respektē vecāku atbildību, tiesības un pienākumu nodrošināt ikvienam bērnam viņa attīstības pakāpei atbilstošu palīdzību un padomus šajā konvencijā atzīto tiesību izmantošanā. Bērnu tiesību konvencijas 28. pantā ir ietvertas bērna tiesības uz izglītību. Atbilstoši Bērnu tiesību konvencijas 18. panta pirmajai daļai vecāki primāri ir atbildīgi par bērna audzināšanu un attīstību. Viņu galvenais pienākums ir gādāt par bērna interesēm. Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komiteja atzinusi, ka agrīnā bērnībā (periods līdz astoņu gadu vecumam) maza bērna vecākiem ir izšķirošā loma viņa tiesību īstenošanā. Vecāki ir galvenās personas, ar kuru starpniecību var tikt īstenotas mazu bērnu tiesības. Minētā komiteja, atzīstot arī vecāku lomu šā mērķa sasniegšanā, ir aicinājusi dalībvalstis nodrošināt to, lai visi mazi bērni iegūtu izglītību (sk.: UN Committee on the rights of the child (CRC), General Comment No. 7 (2005): Implementing child rights in early childhood, 20 September 2006, CRC/C/GC/7/REV.1, pp. 7-8, 14). Tā kā līdz noteiktam vecumam bērns pats nespēj pilnībā īstenot savas tiesības uz izglītību, būtiska nozīme ir vecāku līdzdalībai. Tādējādi tieši vecākiem ir tiesības un pienākums pieņemt lēmumus, kas saistīti ar bērna tiesību uz izglītību īstenošanu, piemēram, tiesības izvēlēties bērna dzīvesvietai tuvāko izglītības iestādi, kurā bērns mācīsies, kā arī tiesības uz to, lai bērns sāktu pamatizglītības ieguvi vecāku izraudzītajā izglītības iestādē. 7.4. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs paudis argumentus par to, ka Rīgas valstspilsētas pašvaldība nav nodrošinājusi sešus gadus vecu izglītojamo uzņemšanu vecāku izraudzītas izglītības iestādes 1. klasē. Līdz ar to vecākiem esot liegtas tiesības izlemt, no kāda vecuma bērns sāks pamatizglītības ieguvi. Taču vecāku tiesības ir īstenojamas valstī izveidotās izglītības sistēmas ietvaros. No Satversmes 112. panta izriet valsts pienākums veidot tādu izglītības sistēmu, kurā izglītojamiem ir nodrošināta pieejama izglītība, ņemot vērā arī vecāku tiesības lemt par bērna tiesību uz izglītību īstenošanu. Vecāku izvēle par labu konkrētai izglītības iestādei ir tikai viens no apsvērumiem, kas var tikt ņemts vērā, pieņemot lēmumu par bērna uzņemšanu izglītības iestādē. Valstij nav pienākuma nodrošināt to, ka bērns iegūst pamatizglītību tieši konkrētā izglītības iestādē. Tāpēc Satversmes tiesa vērtēs, vai Rīgas valstspilsētas pašvaldība ir izpildījusi no Satversmes 110. un 112. panta izrietošo pozitīvo pienākumu izveidot pieejamu izglītības sistēmu, ievērojot vecāku tiesības lemt par bērna tiesību uz izglītību īstenošanu. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa pārbaudīs, vai: 1) ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu izglītojamiem pamatizglītību; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai Rīgas valstspilsētas pašvaldībā izglītojamiem ir iespējams īstenot savas tiesības; 3) ir ievēroti no Satversmes izrietošie vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas, tostarp Satversmes 91. pantā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips. Satversmes tiesa apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam vērtēs, pārbaudot arī to, vai iespējamā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp atbilstoši Satversmes 64. pantam.