12. Article

Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt ir secinājusi, ka tiesības uz īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 32. punktu un 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-28-03 13.1. punktu). Tomēr Ministru kabineta tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl likumā tam šāds pilnvarojums ir piešķirts. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais personas tiesību uz īpašumu ierobežojums nav noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 64. pantam. Proti, Elektroenerģijas tirgus likumā neesot ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt speciālo tiesisko regulējumu attiecībā uz civiltiesisko atbildību elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā. Šim Pieteikuma iesniedzējas secinājumam pievienojas arī lietā pieaicinātā persona Saeima. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajā daļā ietvertajam pilnvarojumam nosaka sistēmas operatora un elektroenerģijas sistēmas lietotāja tiesības un pienākumus norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. Līdzīgus apsvērumus pauž arī Tieslietu ministrija un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Lai nodrošinātu citstarp efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 25.3.1. punktu). Lai vērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 64. pantam, pirmkārt, jānoskaidro pilnvarojošās normas saturs un mērķis un, otrkārt, jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgo normu, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 13. punktu). 12.1. Apstrīdētā norma izdota, pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piekto daļu. Minētā tiesību norma nosaka: "Kārtību, kādā lietotājiem piegādā elektroenerģiju un pārtrauc tās piegādi, tirgotāju, sistēmas operatoru, elektroenerģijas ražotāju un lietotāju tiesības un pienākumus elektroenerģijas piegādē, ražošanā un lietošanā, kā arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem un tirgotāju maiņas kārtību nosaka Ministru kabinets." Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvarā. Pilnvarojuma mērķis ir tas, ko likumdevējs iecerējis panākt vai sasniegt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt vai detalizēt kādu jautājumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 18.1.1. punktu). Elektroenerģijas pārvade, ražošana, sadale un tirdzniecība ir regulējams sabiedriskais pakalpojums enerģētikas nozarē (sk. likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 2. panta otrās daļas 1. punktu, Enerģētikas likuma 1. panta 11. punktu un Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumu Nr. 1227 "Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem" 2. punktu). No likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 1. panta un 2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar mērķi nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un, otrkārt, ar patērētāju interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem tarifiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 24. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-16-03 5. punktu). Elektroenerģijas tirgus likums nosaka elektroenerģijas apgādes tiesisko attiecību dalībnieku privāttiesisko attiecību būtiskākos jautājumus. Tātad šīs tiesiskās attiecības regulē ne vien vispārējās civiltiesību normas, bet arī speciālās tiesību normas. Enerģētikas, tostarp elektroenerģijas apgādes, nozare ir tāda nozare, kurā nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus atbilstoši elektroenerģijas apgādes infrastruktūras attīstības pakāpei un sabiedrības vajadzībām. Līdz ar to likumdevēja noteiktais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ var būt plašs un salīdzinoši abstrakts (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.2. punktu un 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 18.3.2. punktu). Proti, valsts varas efektīvas īstenošanas interesēs nebūtu pamatoti pieprasīt, lai likumdevējs pats pilnībā izlemtu elektroenerģijas apgādes tiesisko attiecību dalībnieku tiesību un pienākumu saturu elektroenerģijas piegādē, lietošanā un norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. Tomēr arī tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir jāievēro ne tikai likumā ietvertie mērķi un vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, bet arī no tiesību sistēmas izrietošas prasības (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 13.3. punktu). Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajā daļā ir pilnvarojis Ministru kabinetu detalizēt atsevišķus šajā likumā ietvertā elektroenerģijas apgādes speciālā tiesiskā regulējuma jautājumus, tostarp detalizēti noteikt, kādas ir elektroenerģijas tirgus dalībnieku tiesības un pienākumi visā elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes procesā, kā arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. 12.2. Elektroenerģijas noteikumi paredz, ka elektroenerģijas tirdzniecība lietotājam notiek saskaņā ar šiem noteikumiem un elektroenerģijas tirdzniecības līgumu (sk. Elektroenerģijas noteikumu 19. un 30. punktu). Elektroenerģijas tirgotājam ir pienākums noslēgt sistēmas lietošanas līgumu ar sistēmas operatoru, kurš nodrošina elektroenerģijas sistēmas lietotājam elektroenerģijas piegādi līdz elektroietaišu piederības robežai - līgumā noteiktai robežai starp sistēmas operatora un lietotāja vai ražotāja elektroietaisēm vai starp lietotāja un apakšlietotāja elektroietaisēm (sk. Elektroenerģijas noteikumu 2.12. apakšpunktu, 19. un 81. punktu). Savukārt elektroenerģijas sistēmas lietotājam ir pienākums sniegt elektroenerģijas komercuzskaites mēraparāta faktiskajiem rādījumiem atbilstošu informāciju, kā arī laikus un rēķinā norādītajā apmērā norēķināties par saņemtajiem sistēmas pakalpojumiem (sk. Elektroenerģijas noteikumu 48. punktu un 65.5. apakšpunktu). Tādējādi Elektroenerģijas noteikumi paredz sistēmas operatora pienākumu piegādāt elektroenerģiju elektroenerģijas sistēmas lietotājam un lietotāja pienākumu norēķināties par saņemto elektroenerģiju un citiem sistēmas pakalpojumiem. Tomēr ir iespējami arī tādi gadījumi, kad elektroenerģijas sistēmas lietotājs elektroenerģiju lieto prettiesiski, proti, pārkāpjot elektroenerģijas lietošanas noteikumus, un tā rezultātā elektroenerģijas patēriņa rādījums tiek samazināts vai tiek radīta iespēja elektroenerģiju lietot, par to nemaksājot. Lai nodrošinātu to, ka sistēmas operators saņem samaksu par piegādāto elektroenerģiju, ir nepieciešams noregulēt gadījumus, kad konstatēta prettiesiska elektroenerģijas lietošana, kā arī šāda pārkāpuma tiesiskās sekas. Viens no priekšnoteikumiem tam, lai nodrošinātu sistēmas operatora tiesības saņemt atbilstošu atlīdzību par piegādāto elektroenerģiju, ir elektroenerģijas sistēmas lietotāja izlietotās elektroenerģijas un saņemto pakalpojumu apjoma konstatēšana. Taču ne visos gadījumos, kad elektroenerģijas sistēmas lietotājs pieļāvis elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpumu, faktiski izlietotās elektroenerģijas daudzumu un saņemto pakalpojumu apjomu ir iespējams konstatēt. Arī dabasgāzes apgādes un siltumapgādes nozarē ir iespējamas tādas situācijas, ka enerģija tiek lietota prettiesiski un noteikt faktiski patērētās enerģijas daudzumu nav iespējams. Līdz 2016. gada 8. martam, kad spēkā stājās 2016. gada 11. februāra likums "Grozījumi Enerģētikas likumā", likumdevējs Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajā daļā bija tieši pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā aprēķina faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību gadījumā, ja energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par dabasgāzes piegādi un tā rezultātā enerģijas lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas. Attiecībā uz gadījumiem, kad energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par siltumenerģijas piegādi un lietošanu vai līgumu par siltumenerģijas piegādi, Enerģētikas likuma 46.1 panta trešā daļa joprojām paredz Ministru kabineta tiesības noteikt kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību. Tāpat Ministru kabinetam joprojām ir tiesības arī noteikt gadījumus, kādos kompensācija aprēķināma. Elektroenerģijas apgādes nozarē šāda speciālā tiesību norma, kas tieši pilnvarotu Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā tiek aprēķināts faktiski patērētās elektroenerģijas daudzums elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā, nekad nav tikusi pieņemta. Tādējādi secināms, ka elektroenerģijas nozarē atšķirībā no dabasgāzes apgādes un siltumapgādes nozarēm likumdevējam nav bijis nolūka šādu speciālo pilnvarojumu regulējumā iekļaut. Turklāt elektroenerģijas tirgū iedibinātā prakse, ka Ministru kabinets saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piekto daļu ir pilnvarots regulēt kārtību, kādā tiek aprēķināts patvaļīgi lietotās elektroenerģijas daudzums, pastāv kopš šī likuma spēkā stāšanās 2005. gada 8.jūnijā. Līdz ar to ir pamats secināt, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektā daļa ietver likumdevēja pilnvarojumu Ministru kabinetam noregulēt to, kā nosakāms elektroenerģijas sistēmas lietotāja izlietotās elektroenerģijas un saņemto pakalpojumu apjoms. Proti, Ministru kabinetam saskaņā ar minēto normu ir tiesības noteikt, kādas tiesiskās sekas elektroenerģijas sistēmas lietotājam iestājas tad, ja tas pārkāpj elektroenerģijas lietošanas noteikumus un neievēro pienākumus, kas noteikti Elektroenerģijas noteikumu 65. punktā. Apstrīdētā norma noteic, ka gadījumā, kad elektroenerģijas sistēmas lietotājs ir pieļāvis elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpumu - iejaucies komercuzskaites mēraparāta darbībā vai pieslēdzies pirmsuzskaites ķēdēm - un šīs darbības nebija iespējams atklāt, veicot kārtējo komercuzskaites mēraparāta kontroli, sistēmas operatoram ir tiesības aprēķināt patērētās elektroenerģijas apjomu atbilstoši pārrēķinam. Pārrēķina veikšanas metodi apstrīdētajā normā ir noteicis Ministru kabinets. Līdz ar to secināms, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, ir rīkojies likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežās, jo ir noteicis tiesiskās sekas, kas izriet no savstarpējo tiesību un pienākumu neievērošanas elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes procesā. Saeimas norādītie apsvērumi par to, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, ir pārkāpis tam piešķirtā pilnvarojuma robežas, tiek saistīti ar to, ka Ministru kabinets esot rīkojies pretēji vispārējam civiltiesību regulējumam par neatļautas darbības rezultātā radīto zaudējumu aprēķināšanu un atlīdzināšanu. Proti, sistēmas operators, izmantojot apstrīdētajā normā ietvertos kritērijus patvaļīgi patērētās elektroenerģijas daudzuma aprēķināšanai, šo aprēķinu veicot bez jebkādas konkrētā gadījuma individualizācijas, un tas varot novest pie realitātei neatbilstoša, nesamērīga maksājuma pieprasīšanas no elektroenerģijas sistēmas lietotāja. Tomēr minētie apsvērumi ir saistīti ar apstrīdētās normas satversmības vērtējumu pēc būtības. Savukārt tas, ka apstrīdētā norma paredz speciālu regulējumu patvaļīgi patērētās elektroenerģijas un sistēmas pakalpojumu apjoma aprēķināšanai atšķirībā no civiltiesībās spēkā esošā vispārējā zaudējumu aprēķināšanas regulējuma, nenozīmē, ka Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas, jo šis pilnvarojums ietver tiesības detalizēt elektroenerģijas tirgus dalībnieku tiesības un pienākumus visā elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes procesā, kā arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī ir izdota tādā procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.