15. Article

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 23. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka gadījumos, kad elektroenerģijas sistēmas lietotājs ir pieļāvis elektroenerģijas lietošanas noteikumu pārkāpumu, būtu piemērojams vispārējais civiltiesību regulējums. Turpretim Ministru kabinets norāda, ka vispārējā regulējuma piemērošanu prettiesiski patērētās elektroenerģijas apjoma aprēķināšanai ierobežo tas apstāklis, ka apstrīdētajā normā paredzētajā gadījumā, kad patvaļīgi izveidots pieslēgums pirmsuzskaites ķēdēm, fiksēt faktisko elektroenerģijas patēriņu nav iespējams, jo pieslēgums nav aprīkots ar elektroenerģijas komercuzskaites mēraparātu. Tādējādi civiltiesībās piemērojamais vispārējais regulējums zaudējumu aprēķināšanai nav piemērots un nevar tikt uzskatīts par tikpat efektīvu līdzekli apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Vispārīgā gadījumā aizskartajai personai, kas vēlas saņemt tai nodarīto zaudējumu atlīdzību, ir pienākums pierādīt pārkāpēja faktisko prettiesisko darbību vai bezdarbību, zaudējumu apmēru, kā arī abu minēto faktoru cēloņsakarību. Gadījumos, kad elektroenerģijas sistēmas lietotājs ir patvaļīgi pieslēdzies pirmsuzskaites ķēdēm, nav nosakāma ne elektroenerģijas cena zaudējuma nodarīšanas laikā, ne laikposms, kurā elektroenerģija lietota patvaļīgi, ne arī attiecīgajā laikposmā izlietotās elektroenerģijas daudzums un līdz ar to nav iespējams noteikt zaudējumu apmēru. Tādējādi, piemērojot vispārējo Civillikuma regulējumu, apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē, jo sistēmas operatoram gadījumos, kad zaudējumu apmēra noteikšana ir objektīvi apgrūtināta vai pat neiespējama, nāktos pierādīt tam nodarīto zaudējumu apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.1.1. punktu). Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.