8. Article

Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajai daļai. Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektajā daļā ietvertā pilnvarojuma mērķis esot uzdot Ministru kabinetam detalizēti noteikt iesaistīto pušu (tirgotāju, sistēmas operatoru, lietotāju) pienākumus un tiesības visā elektroenerģijas tirdzniecības un piegādes procesā, kā arī norēķinos par saņemtajiem pakalpojumiem. Minētajā tiesību normā noteiktais pilnvarojums citstarp ietverot arī Ministru kabineta tiesības noteikt metodi elektroenerģijas sistēmas lietotāja izlietotās elektroenerģijas daudzuma un saņemto pakalpojumu apjoma noteikšanai. Tomēr ne vienmēr šos datus esot iespējams noteikt ar komercuzskaites mēraparātu palīdzību vai saskaņā ar Elektroenerģijas noteikumu 5. punktā minēto vienošanos, kas paredz piegādātās elektroenerģijas un pakalpojumu apjomu aprēķināt bez mēraparāta uzstādīšanas. Tāpat vajagot ņemt vērā to, ka likumdevējs nav paredzējis elektroenerģijas sistēmas lietotāju tiesības saņemt un pakalpojumu sniedzēju pienākumu nodrošināt elektroenerģiju un ar tās piegādi saistītos pakalpojumus bez maksas. Līdz ar to esot pamats uzskatīt, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektā daļa ietver likumdevēja pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt arī kārtību jeb metodi, pēc kuras apstākļos, kad vispārējo Elektroenerģijas noteikumos paredzēto kārtību piemērot nav iespējams, var tikt noteikts elektroenerģijas sistēmas lietotāja patērētās elektroenerģijas daudzums un saņemto pakalpojumu apjoms. Faktiski šāds pilnvarojums attiecoties uz gadījumiem, kad komercuzskaites mēraparāts nav darbojies pareizi vai elektroenerģija bez uzskaites lietota prettiesiski. Tādējādi apstrīdētā norma atbilstot Elektroenerģijas tirgus likuma 32. panta piektās daļas mērķim. Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis, un tas esot samērīgs ar šo mērķi. Gadījumos, kad izdarīts apstrīdētajā normā paredzētais pārkāpums, neesot iespējams noteikt vidējo elektroenerģijas un pakalpojumu apjomu iepriekšējā norēķinu periodā, jo komercuzskaites mēraparāts šo apjomu iepriekšējā periodā nav uzskaitījis pilnā apmērā vai vispār nav uzskaitījis. Civillikuma regulējuma piemērošana neesot alternatīvs līdzeklis, jo neesot iespējams noteikt nedz elektroenerģijas vērtību zaudējuma nodarīšanas laikā, nedz elektroenerģijas prettiesiskās lietošanas periodu, nedz arī izlietotās elektroenerģijas daudzumu šajā periodā un līdz ar to neesot iespējams noteikt arī zaudējumu apmēru. Savukārt visi apstrīdētajā normā ietvertie kritēriji nodrošinot tādu izlietotās elektroenerģijas daudzuma individualizāciju un tādu ekonomisko ekvivalenci, kādu konkrētajos apstākļos iespējams nodrošināt tā, lai netiktu nepamatoti aizskartas sistēmas operatora, kā arī citu elektroenerģijas sistēmas lietotāju tiesības.