4. Article

Vērtējot iespējamās pamattiesību ierobežojuma alternatīvas, Sprieduma 17.2. punktā norādīts, ka "no LESD 108. panta trešās daļas izriet dalībvalsts atbildīgo iestāžu pienākums pēc savas iniciatīvas atgūt nelikumīgi un nepamatoti sniegtu valsts atbalstu (sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā C-349/17 "Eesti Pagar AS" 92.-95. punktu). Tātad Būvniecības valsts kontroles birojam kā atbildīgajai iestādei ir jāraugās, lai komersanti ievērotu visas ar obligātā iepirkuma sistēmu saistītās normatīvo aktu prasības. Lai birojs šo uzdevumu varētu veikt, ir nepieciešams atbilstošs tiesiskais regulējums, kas ļauj efektīvi uzraudzīt obligātā iepirkuma sistēmas darbību un iespējami ātri reaģēt uz konstatētiem atbalsta saņēmēju pieļautiem pārkāpumiem." Tomēr Spriedumā nav pareizi novērtētas Būvniecības valsts kontroles biroja plašās pilnvaras obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzībā, kas nebūt neaprobežojas tikai ar elektroenerģijas gada pārskata saņemšanu. Lai pārliecinātos par elektroenerģijas ražotāja atbilstību obligātā iepirkuma prasībām, Būvniecības valsts kontroles birojs ir tiesīgs pieprasīt no komersanta nepieciešamo informāciju un piekļuvi elektrostacijai un tajā esošajiem mēraparātiem. Turklāt birojs pārbaudes elektrostacijās var veikt kā plānoti, tā arī neplānoti (sk. Noteikumu Nr. 560 47. punktu). Papildus tam birojs informāciju saņem arī no citiem avotiem, piemēram, no publiskā tirgotāja - informāciju par obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas daudzumu un sniegtā atbalsta apjomu, pieslēguma jaudu, biogāzes elektrostaciju izmantotajām biogāzes izejvielām, kā arī iespējamiem pārkāpumiem, kas kļuvuši zināmi publiskajam tirgotājam (sk. Noteikumu Nr. 560 37. un 45. punktu un Būvniecības valsts kontroles biroja viedokli). Pamatlīdzekļu nolietojumu elektrostacijām aprēķina saskaņā ar normatīvajiem aktiem par grāmatvedības prasībām (sk. Noteikumu Nr. 560 11. punktu), tādēļ šo informāciju var iegūt arī no gada pārskata, ko komersants iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam un kas citstarp ietver informāciju par pamatlīdzekļu nolietojumu (sk. Ministru kabineta 2015. gada 22. decembra noteikumu Nr. 775 "Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma piemērošanas noteikumi" 5.4. apakšnodaļu). Informācija par kopējo saražotās elektroenerģijas apjomu, siltumenerģijas un kurināmā uzskaites dati ražotājam ir jāuzglabā elektrostacijā uz vietas (sk. Noteikumu Nr. 560 21.5. apakšpunktu). Ja birojs, apskatot elektrostaciju, konstatē, ka, piemēram, tajā nav korekti uzstādīti vai verificēti mēraparāti, tas pats par sevi ir pamats obligātā iepirkuma tiesību atcelšanai pēc attiecīga brīdinājuma nosūtīšanas ražotājam (sk. Noteikumu Nr. 560 49.2. apakšpunktu). Tāpat pamatlīdzekļu nolietojums ir patstāvīgs pamats obligātā iepirkuma tiesību atņemšanai (sk. Noteikumu Nr. 560 11.1. apakšpunktu). Tādējādi elektroenerģijas gada pārskats nav vienīgais avots, no kura Būvniecības valsts kontroles birojs uzraudzības ietvaros iegūst nepieciešamo informāciju par elektrostacijas darbību. Ja biroja pienākums uzraudzīt obligātā iepirkuma sistēmu aprobežotos tikai ar elektroenerģijas gada pārskata saņemšanu, nāktos secināt, ka prasība iesniegt šo pārskatu ir formāla vai ka birojs bez pārskata saņemšanas nav tiesīgs veikt obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzību. Kā tas redzams no minētajām Noteikumu Nr. 560 normām, elektroenerģijas gada pārskats gan nenoliedzami sekmē obligātā iepirkuma sistēmas uzraudzības īstenošanu, tomēr tā saņemšana pati par sevi nav priekšnosacījums tam, lai birojs varētu pieņemt nepieciešamos lēmumus gadījumos, kad ražotājs pieļāvis tiesību normu pārkāpumus. Arī no Spriedumā norādītās Eiropas Savienības Tiesas judikatūras lietā C-349/17 "Eesti Pagar AS" var secināt, ka pienākums pieņemt atbilstošus lēmumus birojam ir arī tad, kad tas pats - nevis tikai no saņemtā elektroenerģijas gada pārskata - konstatē, ka valsts atbalsts ir jāatgūst.