10. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, tādēļ apstrīdētā norma vērtējama Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Tādējādi dzīvokļa īpašnieka - personas, kas vismaz trīs mēnešus pēc kārtas nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem - naudas līdzekļi ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 13.3. punktu). Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi ir piemērojami tādos gadījumos, kad dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieki nav atbilstoši Privatizācijas likuma 50. panta trešās daļas 2. punktam likumā noteiktajā kārtībā savstarpēji vienojušies par to, kā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu. Saskaņā ar Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) gadījumā, ja veidojas ūdens patēriņa starpība, tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Dzīvokļu īpašnieki ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam. Tomēr šis regulējums nav piemērojams tad, kad iestājas kāds no Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.1 punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) minētajiem gadījumiem, tostarp apstrīdētajā normā paredzētais gadījums, kad persona nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas. Šādā situācijā ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp iepriekš minētajā tiesību normā norādītajiem dzīvokļu īpašniekiem. Proti, saskaņā ar apstrīdēto normu tādā gadījumā, ja persona nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, tai rodas pienākums segt daļu no ūdens patēriņa starpības vai pat visu šo starpību. Līdz ar to apstrīdētā norma personai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.