11. Article

Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19. punktu). Satversmes tiesa jau vairākkārt ir secinājusi, ka tiesības uz īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2021-31-0103 32. punktu). Tomēr izpildvaras tiesības izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl likumā tai ir piešķirts attiecīgs pilnvarojums. Pieaicinātā persona Saeima norāda, ka Ministru kabinets ir pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas. Vispār Ministru kabinets gan esot tiesīgs noteikt kārtību ūdens patēriņa starpības sadalei starp dzīvokļu īpašniekiem, tostarp šīs starpības samaksas kārtību, tomēr tas neesot ievērojis tiesisko regulējumu attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem, kā arī neesot vadījies pēc Satversmē noteiktajiem pamattiesību ierobežojuma leģitimitātes kritērijiem. Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi, tostarp arī apstrīdētā norma, ir izdoti, pamatojoties uz Privatizācijas likuma 50. panta piekto daļu. Tā noteic, ka dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo ūdensapgādes pakalpojumu samaksas kārtību gadījumos, kad pakalpojums tiek sniegts ar pārvaldnieka starpniecību, kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, kā arī kārtību, kādā dzīvokļu īpašnieki tiek informēti par attiecīgā līguma nosacījumiem, nosaka Ministru kabinets. Ūdensapgādes pakalpojumi ir pakalpojumi ūdens ieguvē, uzkrāšanā, spiediena nodrošināšanā un sagatavošanā lietošanai līdz padevei centralizētajā ūdensapgādes inženiertīklā, pakalpojumi ūdens piegādē no padeves vietas centralizētajā ūdensapgādes inženiertīklā līdz piederības robežai. Respektīvi, dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamie ūdensapgādes pakalpojumi ietver visu to ūdens daudzumu, kas piegādāts dzīvojamai mājai, tostarp arī ūdens patēriņa starpību, kas var rasties dažādu iemeslu dēļ - piemēram, tādēļ, ka kāds no dzīvokļu īpašniekiem neiesniedz informāciju par Rādījumiem, kā arī ūdensapgādes sistēmas avārijas vai remontdarbu dēļ. Minētā likuma norma ietver pilnvarojumu izdot noteikumus arī par ūdens patēriņa starpības sadali starp dzīvokļu īpašniekiem un tās samaksas kārtību. Līdz ar to secināms, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, ir rīkojies likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežās, nosakot dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo ūdensapgādes pakalpojumu apmaksas kārtību un kritērijus, jo ir noteicis to, kā sadala ūdens patēriņa starpību un kurš par to maksā gadījumos, kad šāda starpība rodas. Saeima savā viedoklī norādījusi, ka Ministru kabinets ir pārkāpis pilnvarojuma robežas, jo rīkojies pretēji tiesiskajā regulējumā ietvertajam civiltiesību principam, saskaņā ar kuru kopīpašnieki sedz izdevumus atbilstoši to domājamo daļu apmēram. Proti, atbilstoši šim principam nevarot rasties tāda situācija, ka tiek individualizēta dzīvokļu īpašnieku kategorija, kam jāsedz visa ūdens patēriņa starpība, kamēr citiem kopīpašniekiem var šāda pienākuma nebūt. Tomēr šie apsvērumi, kā arī tas, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, neesot vadījies pēc pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, ir saistīti ar apstrīdētās normas satversmības vērtējumu pēc būtības. Tas vien, ka apstrīdētā norma paredz no civiltiesību principiem atšķirīgu regulējumu, vēl nenozīmē, ka Ministru kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas, jo, kā jau tika secināts iepriekš, šis pilnvarojums ietver tiesības noteikt ūdensapgādes pakalpojumu samaksas kārtību un kritērijus. Tādējādi apstrīdētā norma ir izdota Privatizācijas likuma 50. panta piektajā daļā ietvertā pilnvarojuma robežās. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka apstrīdētā norma ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī izdota tādā procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts, pamatojoties uz likumu.