14. Article

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, kas no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 23. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 22. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli. Ministru kabinets ar grozījumiem Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos iekļāvis 19.2 punktu, kas stājās spēkā 2019. gada 22. novembrī. Šī tiesību norma paredzot formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo atsevišķam īpašumam piegādāto ūdens daudzumu, ņemot vērā attiecīgajā pašvaldībā noteiktās ūdens patēriņa normas, kā arī informāciju par to personu skaitu, kuras lieto ūdensapgādes pakalpojumu atsevišķajā īpašumā. Proti, lai noteiktu maksimālo piegādāto ūdens daudzumu, tiek reizināts atsevišķajā īpašumā deklarēto personu skaits vai dzīvokļa īpašnieka norādītais faktiski dzīvojošo personu skaits ar ūdens patēriņa normu vienam iedzīvotājam mēnesī (personai m3/mēnesī), kas noteikta vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos par sabiedriskā ūdenssaimniecības pakalpojuma līgumā ietveramajiem noteikumiem. Šādas formulas piemērošana nolūkā noteikt maksimālo piegādāto ūdens daudzumu vienam atsevišķam īpašumam vienā mēnesī esot personas pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma tās pieņemšanas laikā tika uzskatīta par tobrīd identificēto iedarbīgāko pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Apstrīdētās normas izdošanas brīdī galvenie identificētie ūdens patēriņa starpības rašanās iemesli tikuši saistīti galvenokārt ar dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu rīcību. Lai gan Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas izdošanas brīdī galvenie identificētie ūdens patēriņa starpības rašanās iemesli tikuši saistīti ar personas darbību vai bezdarbību, jāņem vērā, ka arī tolaik Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19. punktā bija noteikts, ka ūdens patēriņa starpībā ietilpst arī avārijās un remontā noplūdinātais ūdens daudzums. Tādējādi nav pamatots Ministru kabineta apgalvojums, ka pašlaik spēkā esošā formula nevarēja tikt izmantota kā personas pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis arī apstrīdētās normas izdošanas brīdī, jo arī tad ūdens patēriņa starpību varēja izraisīt, piemēram, avārijās un remontdarbos noplūdinātais ūdens. Tomēr iespējamie personas pamattiesības mazāk ierobežojošie līdzekļi ir skatāmi kopsakarā ar šo tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzību. Ja apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai ūdens patēriņa starpību segtu persona, kas ar savu bezdarbību, neiesniedzot informāciju par Rādījumiem, ir piedalījusies šīs starpības veidošanā, nevis citas personas, tad ar Pieteikuma iesniedzēja norādīto līdzekli šo leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Respektīvi, pašlaik spēkā esošā Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.2 punktā ietvertā formula par reālu padara tādu situāciju, ka personai, kas nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, nav jāsedz visa ūdens patēriņa starpība un daļu šīs starpības nākas segt arī pārējiem dzīvokļu īpašniekiem. Proti, apstrīdētā norma nodrošināja to, ka gadījumā, ja kāds no dzīvojamā mājā esošo dzīvokļu īpašniekiem vismaz trīs mēnešus nebija iesniedzis informāciju par Rādījumiem, citām personām, kas informāciju par Rādījumiem bija iesniegušas, ūdens patēriņa starpība nekad nebija jāsedz. Jebkāda atkāpe no šāda regulējuma pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nesasniegtu tādā pašā kvalitātē. Turklāt, ja Ministru kabinets ir apsvēris līdzekļus, ar kādiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas uzliek ierobežojumu citai personu grupai (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 18.3. punktu). Tādēļ arī šajā aspektā Pieteikuma iesniedzēja norādītā alternatīva - pašlaik spēkā esošā formula - nevar tikt uzskatīta par saudzējošāku līdzekli ar leģitīmo mērķi aizsargāto personu, proti, personu, kas pildījušas tām uzliktos pienākumus, un ūdens pakalpojumu sniedzēja, interešu aizsardzībai. Apstrīdētā norma citu cilvēku tiesību aizsardzību sekmēja arī ar to, ka mudināja personas iesniegt informāciju par Rādījumiem, lai turpmāk izvairītos no ūdens patēriņa starpības rašanās. Savukārt Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.2 punkts, kas nosaka maksimālo piegādāto ūdens daudzumu vienam atsevišķam īpašumam mēnesī, nemudina personu iesniegt informāciju par Rādījumiem tikpat lielā mērā kā apstrīdētā norma, kura personai, kas ilgstoši neiesniedz informāciju par Rādījumiem, rada risku, ka tai var nākties segt ūdens patēriņa starpību ievērojami lielākā apmērā. Līdz ar to nav citu līdzekļu, ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.