15. Article

Visbeidzot, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība, proti, jāpārbauda, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas no tās pamattiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tādas personas tiesības uz īpašumu, kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, un, no otras puses, apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa aptvertās citu cilvēku intereses. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs, jo personai varot tikt uzlikts pienākums segt pārlieku lielu ūdens patēriņa starpības apjomu, kas var būt radies arī citas personas negodprātīgas rīcības dēļ. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, jo arī apstrīdētās normas spēkā esības laikā Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi paredzējuši tādus tiesiskus instrumentus, kuri nodrošināja to, ka potenciālais pamattiesību ierobežojums nemaz neiestājas. Piemēram, minēto noteikumu 28. punkts esot paredzējis personai iespēju informēt pārvaldnieku par savu ilgstošu prombūtni. Vērtējot apstrīdēto normu, Satversmes tiesai ir jāņem vērā civiltiesībās piemērojamie principi. Principi, kas saistīti ar kopīpašnieku savstarpējām attiecībām, atspoguļo konkrētās - civiltiesību - nozares raksturu, un iespējamās atkāpes no tiem var ietekmēt pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Tādējādi Satversmes tiesa, ņemot vērā civiltiesību principus un ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, pārbaudīs, vai personai, kura vismaz trīs mēnešus pēc kārtas nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem, nav radīts nesamērīgs tiesību uz īpašumu ierobežojums. 15.1. Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 2. panta otro daļu dzīvokļa īpašums kā lietu kopība sastāv no atsevišķā īpašuma un attiecīgas kopīpašuma domājamās daļas. Dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošais atsevišķais īpašums un kopīpašuma domājamā daļa tiesiski nav atdalāmi. Turklāt Dzīvokļa īpašuma likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka kopīpašumā esošajā daļā ietilpst arī dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas. Saskaņā ar šā likuma 5. panta pirmo daļu dzīvokļa īpašumā ietilpstošā kopīpašuma domājamā daļa ir atsevišķā īpašuma kopējās platības attiecība pret visu dzīvojamā mājā esošo atsevišķo īpašumu kopējo platību. Savukārt Dzīvokļa īpašuma likuma 4. panta otrā daļa noteic, ka uz kopīpašumā esošo daļu attiecināms Civillikuma 1067. līdz 1072. pants. Minētajās Civillikuma normās ir atspoguļoti vispārējie principi, kas attiecināmi uz kopīpašnieku savstarpējām tiesiskajām attiecībām. Piemēram, saskaņā ar Civillikuma 1069. panta pirmo daļu visi kopīpašnieki, samērīgi ar katra daļu, saņem visus labumus, kādus kopējā lieta dod, un tādā pašā samērā arī nes zaudējumus, kādi tai ceļas. Atbilstoši Civillikuma 1071. pantam uz kopējo lietu gulošās nastas, apgrūtinājumi un lietas uzturēšanai vajadzīgie izdevumi jānes kopīpašniekiem samērīgi ar viņu daļām. Civillikuma 1071. pantu savā judikatūrā ir interpretējis arī Senāts, norādot, ka jēdziens "izdevumi" šā panta izpratnē ir saprotams visplašākajā nozīmē. Tas aptver ne tikai kopējās lietas saglabāšanas un uzturēšanas izdevumus (šaurākā nozīmē), bet arī tās apsaimniekošanas, pārvaldīšanas, remonta, pārbūves (pārveidošanas), apdrošināšanas un citus izdevumus, kas saistīti ar kopējo lietu (sk. Senāta 2019. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-22/2019 (C28151308) 15.1. punktu). Minētais princips, ka dzīvokļu īpašnieki kā lietas kopīpašnieki izdevumus, kas sakarā ar šo lietu radušies, sedz samērīgi ar savām daļām, atspoguļots arī, piemēram, Dzīvokļa īpašuma likuma 10. panta pirmās daļas 12. punktā. Tas paredz vienu no dzīvokļa īpašnieka pienākumiem - atbilstoši viņa dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram nodrošināt finansējumu, lai dzīvokļu īpašnieku kopība varētu izpildīt savas saistības pret trešajām personām. Minēto principu par izdevumu segšanu samērīgi ar katra dzīvokļa īpašnieka daļu Ministru kabinets bija ņēmis vērā arī apstrīdētās normas pieņemšanas laikā, Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19. punktā nosakot, ka dzīvokļa īpašnieks ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam. Savukārt apstrīdētā norma, kas personai, kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, uzlika pienākumu segt visu ūdens patēriņa starpību neatkarīgi no tās rašanās iemesliem, atkāpās no šīs vispārējās kārtības un civiltiesībās pastāvošajiem kopīpašnieku tiesisko attiecību principiem. Tātad ar apstrīdēto normu tika radīta tāda situācija, ka slogs, kas vispārīgā gadījumā proporcionāli gultos uz visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem, tika uzlikts konkrētai personai vai personu grupai. 15.2. Apstrīdētā norma attiecas uz tādu personu, kura nav ievērojusi tai uzlikto pienākumu iesniegt informāciju par Rādījumiem un tādējādi potenciāli radījusi ūdens patēriņa starpību. Tomēr, kā tika minēts šā sprieduma 12. punktā, ūdens patēriņa starpības rašanās var būt saistīta ne tikai ar to, ka nav iesniegta informācija par Rādījumiem, bet arī ar citiem apstākļiem, piemēram, ūdensapgādes sistēmas remontdarbiem, avāriju vai ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas sliktā tehniskā stāvokļa dēļ. Personai, kas nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, var rasties pienākums segt arī tādu ūdens patēriņa starpības daļu, kuras rašanās pamatā nav pašas šīs personas rīcība un kura citos apstākļos būtu jāsedz visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem kā kopīpašniekiem. Arī Otro grozījumu noteikumu, ar kuriem Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi papildināti ar 19.2 punktu, anotācijā norādīts, ka apstrīdētā norma pieļāva iespēju ilgstoši neveikt pasākumus ūdens patēriņa starpības cēloņu apzināšanai un novēršanai un ļāva visu ilgstoši uzkrāto ūdens patēriņa starpību attiecināt pat tikai uz vienu dzīvokļa īpašumu, tādējādi uzliekot tā īpašniekam nesamērīgi liela maksājuma pienākumu. Secināms, ka, lai arī dažos gadījumos persona varēja izvairīties no apstrīdētajā normā paredzētajām sekām, piemēram, ilgstošas prombūtnes gadījumā varēja informēt pārvaldnieku atbilstoši Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 28. punktam, tomēr jebkurā gadījumā apstrīdētā norma pati par sevi personai uzlika nesamērīgu slogu. Tieši tādēļ arī tika veikti grozījumi Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos. Satversmes tiesa atzīst, ka personai, kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem, ir jāmaksā par tās patērēto ūdens daudzumu. Proti, nav pieļaujama tāda situācija, ka persona, neiesniedzot informāciju par Rādījumiem, varētu izvairīties no attiecīgās samaksas veikšanas un novelt pienākumu maksāt par tās patērēto ūdeni uz citiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri informāciju par Rādījumiem ir iesnieguši. Tomēr tādā gadījumā, ja pienākums segt visu ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai tai personai, kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem, neatkarīgi no tā, kāpēc šī starpība radusies, nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs rezultāts. Tieši šā iemesla dēļ Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos ir veikti grozījumi, kas uzliek personai, kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem, pienākumu segt ūdens patēriņa starpību noteiktā apmērā un vienlaikus nodrošina to, ka atlikušais starpības apmērs ir sedzams proporcionāli starp visiem dzīvokļu īpašniekiem. Apstrīdētā norma ir atkāpusies no civiltiesību principiem par kopīpašnieku savstarpējām attiecībām, visu ūdens patēriņa starpības segšanas nastu uzlikusi personai, kas nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, un nav ļāvusi ņemt vērā šīs starpības rašanās iemeslus. Tādējādi nelabvēlīgās sekas, kas personai radās apstrīdētajā normā noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība kopumā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.